Sēdi mājās, Pavļut, un spēlē savas klavieres, jo krīzes vadība nav tava stiprā puse!
Kovidupure Daniēla06.09.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Es zināju, ka veselības aprūpē trūkst speciālistu, īpaši reģionos, bet biju patiesi pārsteigta, ka dažus pakalpojumus cilvēkiem no Bikstiem ir jābrauc saņemt uz Liepāju. Ka cilvēkiem konkrētos aspektos netiek piedāvāti pakalpojumi, kas viņiem pienākas, bet tos nākas pieprasīt un cīnīties, lai saņemtu, – šādu pārmetumu olīti pašreizējā veselības ministrēšanas speciālista Daniela Pavļuta usnēm aizaugušajā veselības dārziņā iemet eksministre Anda Čakša.
Nu, tad paraudzīsimies, kādu veselības nozari pianists Pavļuts atstās savam pēctecim, jo ir jābūt galīgi saspiestam, lai par viņu balsotu vēlreiz. Ja nu vienīgi Pavļutam nav ieceres ar saviem mūziķa dotumiem iet vēl sarežģītākās jomās – kā atomfizika, valsts banka vai, pasarg, Dies, – par ķirurgu.
Mūsu valstī – kā rāda Pavļuts - jau vari būt jebkas ar jebkādu pieredzi. Un vari būt veselības ministrs un vienlaikus pilnīga nulle krīzes vadībā laikā, kad pasauli pārņēmusi pandēmija un medijos lasām tādas ziņas kā “Latvijas iedzīvotājiem ir jāsāk dzīvot ar domu, ka karš noteikti būs”. Tikai nupat Veselības ministrija izsludinājusi konkursu uz vadītāja amatu nozares krīzes vadības nodaļā. Labi vismaz tik daudz Daniels apjēdzis (vai kāds cits vedis pie prāta), ka krīze nav viņa darbības lauks.
Dažas problēmas, kas mūžam paliks uz Daniela kredītiem apkārtās (vismaz tā vēstī viņa deklarācija) sirdsapziņas, – problēmas, kur krīze ne tikai nav risināta, bet ir pat padziļināta:
- Onkoloģijas pacienti ir šausmās un iespiesti stūrī. Jā, tieši tā rakstā “Cīņa caur elli, lai dzīvotu” formulē DELFI: “Iespiesti stūrī. Tā jūtas onkoloģiskie pacienti, uzzinot, ka viņu dzīve karājas mata galā, ja viņu audzēja formas ārstēšanai nepieciešamās zāles nav iekļautas valsts kompensējamo zāļo sarakstā.”
- Valsts iepērk par miljoniem bezjēdzīgi neizlietotas vakcīnas, ko nogrūž tālāk sadraudzības valstīm, piemēram, Nikaragvai.
- Kad ārā kovids ārdās teju tikpat traki kā tad, kad dzīvojām kā koncentrācijas lēģerī, mums Daniels paziņo par brīvlaišanu. Pietiek ar vien dažiem gadiem izčakarētu biznesu, mājsēdē sadragātu bērnu un vecāku psihi un maksājumiem mistiskiem servisiem koviddigitalizācijas sakarā?
- Un kā ar Covid zālēm, kuras tika solītas janvārī? Profesors Kalviņš izteicies publiski, ka attiecībā uz Covid-19 esot vismaz vienas zāles – Paxlovid, ko izstrādājis Pfizer. Tās esot atļautas lietošanai gan Eiropā, gan Amerikā. Bet diemžēl Latvijā tās neesot pieejamas. Kamēr ASV prezidenta Baidena sieva no Covid 19 ārstējoties ar tieši šīm zālēm. Tas jau sāk izskatīties pēc šķirošanas kastās (kā Indijā): augstākstāvošai kastai - amerikāņiem zāles ir pieejamas, bet mūsu ministrs par šādu zāļu pieejamību Latvijas plebejiem klusē. Lai gan Latvijas Vēstnesī publicētā informācija liecina, ka finansējums šogad Paxlovid zāļu iegādei esot rezervēts 3 724 000 EUR apmērā. Kam tās būs pieejamas? Tikai Ministru kabinetam?
- Kad nozarē ir ārprātīgs speciālistu trūkums, nāk vēl ārprātīgāks vēlēšanu apsolījums – bezmaksas anestēzija dzemdētājām. Tas nekas, ka nav speciālistu, kas anestēziju ievada...
- Psihiskās veselības joma ir uz bezdibeņa malas.
Es gan ceru, ka Pavļuts tāpat kā iepriekš pēc šīs ministrēšanas paņems pauzi, jo pats jau ir teicis: «Negribu pārspīlēt savu drāmu, bet jebkuram cilvēkam pēc perioda, kurā ir bijis liels adrenalīns, stress un atbildība, ir, nemāku latviski pateikt, «othodņaks». Iestājas tāds posms, kurā īsti nezini, ko ar sevi iesākt.»
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
