Iesaki rakstu: 
Pēc nepilnām divām nedēļām Jelgavā paredzēts ielikt pamatakmeni jaunizveidotās SIA Latvijas piens iecerētajai piena pārstrādes rūpnīcai, kurai valsts sniegusi garantijas par pieciem miljoniem latu – gandrīz pusi no 10,4 miljonus latu lielajām plānotajām projekta izmaksām. Taču, kā liecina Lursoft dati, izrādās, ka valsts atbalsts apsolīts uzņēmumam, kura atsevišķu dibinātāju finansiālais stāvoklis liecina par nopietnām ilgtermiņa grūtībām.
Kā rāda Lursoft datu bāze, pagājušā gada nogalē dibinātā SIA Latvijas piens pieder trim piensaimnieku sabiedrībām – Dzēse, Piena partneri un Trikāta KS. No šīm trim sabiedrībām noteicošā loma ir pēdējai, kam jaunajā uzņēmumā pieder puse kapitāldaļu (abām pārējām – pa 25%).
Trikāta KS savukārt vienādās daļās pieder 10 zemnieku saimniecībām un vienai SIA, bet uzņēmuma valdes priekšsēdētājs ir 1968. gadā dzimušais Ministru prezidenta Valda Dombrovska padomnieks lauksaimniecības jautājumos Uldis Krievārs.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs jau iepriekš ir sniedzis atzinumu, ka Dombrovska padomnieks, vienlaikus ieņemot šo amatu un vadot iespaidīgo valsts atbalstu saņēmušo Trikātu KS, neesot pārkāpis interešu konflikta novēršanas likumu. Taču nu kļuvis zināms, ka atbalsta saņēmēju finansiālais stāvoklis liecina par sarežģītu saimniecisko situāciju.
Pats Trikāta KS koncerns, kā liecina tā konsolidētais 2010. gada pārskats, kas atrodams Lursoft datu bāzē, pagājušo gadu beidzis ar 366 tūkstošu latu pašu kapitālu un nepilnu 18 tūkstošu latu peļņu.
Toties abi Trikāta KS meitas uzņēmumi – SIA Trikātas loģistika un AS Trikātas siers – bijuši sarežģītā saimnieciskajā stāvoklī, un īpaši tas attiecas uz pirmo no uzņēmumiem: Trikātas loģistikas pašu kapitāls pagājušā gada beigās bijis negatīvs – gandrīz mīnus 180 tūkstoši latu, un gadu tā beigusi ar 87 tūkstošu latu zaudējumiem.
Savukārt AS Trikātas siers pašu kapitāls gada beigās bijis pozitīvs, toties tās zaudējumi bijuši vēl iespaidīgāki – 193 tūkstoši latu (2009. gadā – 143 tūkstoši latu), kaut arī uzņēmums no Lauku atbalsta dienesta saņēmis vērā ņemamas subsīdijas – divu gadu laikā kopumā nedaudz vairāk kā 27 tūkstošus latu.
Gada beigās Trikātas siera ilgtermiņa parāds Trikātai KS par piegādāto preci pārsniedzis 146 tūkstošus latu, savukārt uzņēmuma kopējie parādi par preci (faktiski – pienu) Trikātai KS pagājušā gada beigās bijuši jau 776,7 tūkstoši latu – trīsreiz lielāki nekā gadu iepriekš.
Šo parādu ķēdi vēl turpinājis otrs Trikātas KS meitasuzņēmums – SIA Trikātas loģistika, kas savukārt Trikātas sieram par produkciju gada beigās parādā palicis aptuveni 265 tūkstošus latu.
„Tas kopā nozīmē, ka it kā veiksmīgā koncerna ietvaros, kurš ir ticis pie valsts atbalsta, patiesībā Trikātas siers par aptuveni pusgadu nav norēķinājies ar Trikāta KS par piegādāto pienu,” – šos skaitļus Pietiek komentēja kāds nozares pārstāvis. Protams, īsts „vēl viens airBaltic” tas nebūšot, taču esot aizdomas, ka valsts līdzekļi tiks iztērēti premjera padomnieka biznesa projektam ar neskaidrām perspektīvām vai pat projekta autoru biznesa situācijas uzlabošanai.
Savukārt zemkopības ministra Jāņa Dūklava un Ministru prezidenta Dombrovska viedokli par jaunā uzņēmuma veidotāju finansiālo un saimniecisko stāvokli Pietiek ceturtdien neizdevās uzzināt.
Kā jau ziņots, no kopējām projekta izmaksām - 10,4 miljoniem latu – valsts atbalsts (garantijas formā) ir plānots piecu miljonu latu apmērā, kooperatīva biedru līdzfinansējums – miljons latu, bet Eiropas Savienības fondu finansējums - aptuveni trīs miljoni latu.
Pret jaunās rūpnīcas projektu ir asi iestājusies Latvijas Piensaimnieku centrālā savienība, norādot, ka Latvijas piena nozarē jau darbojas 38 pārstrādes uzņēmumi. AS Preiļu siers vadītājs Jāzeps Šnepsts pat apgalvojis, ka rūpnīca ir „naudas atmazgāšanas projekts, kam nav sasaistes ar reālo ražošanu un pienesumu piena industrijā”.
Seko mums 
Ir kāds parasts žurnālistu – politiķu dialogs, kurš visbiežāk atkārtojas medijos pirms parlamenta vai pašvaldību vēlēšanām. Uz žurnālistu jautājumu par kāda apsūdzībā iesaistītā kandidāta iespējamo likuma pārkāpumu saņemts gandrīz automātisks partijas biedra vai sabiedrotā enerģisks atbildes atteikums, šoreiz kā vairogu priekšā liekot nevis parasto "nav komentāru", bet daudz iespaidīgāku nevainīguma prezumpcijas argumentu.
Starptautiskās attiecības kļūst arvien samezglotākas un nervozākas. Taču vismaz mums, Latvijai un Baltijas valstīm, tajās ir iespējams izdzīvot pavisam vienkāršā, jau senāk lietotā un pietiekami efektīvā uzvedības modelī.
2. aprīlī raidījumā "Kas notiek Latvijā?" tika apspriests jautājums par trešo valstu pilsoņu klātbūtni Latvijas augstskolās un darba tirgū. Kā Informācijas sistēmu menedžmenta augstskola (ISMA) vēlamies reaģēt uz raidījumā izskanējušajiem apgalvojumiem, kas bieži vien balstījās uz vispārinājumiem, kuri, manipulējot ar nepilnīgiem vai kontekstā neizvērtētiem datiem, var radīt sabiedrībā maldīgu priekšstatu par Latvijas augstākās izglītības eksporta nozīmi un potenciālu, tostarp tieši par ISMA darbu.
Šogad tikai 3., 6. un 9. klasēs vēl varēja īstenot mazākumtautību programmas. Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) mācību gada sešos mēnešos izvērtēja 72 izglītības iestādes, tostarp Ludzas novadā, un tikai trijās konstatēti atkārtoti būtiski trūkumi, bet 14 skolas nonākušas vērtētāju redzeslokā, jo to 9. klašu absolventiem, turpinot mācības profesionālajās skolās, radās problēmas nepietiekamo latviešu valodas zināšanu dēļ. Par šo un citām aktualitātēm lasiet šodienas laikrakstā.
Šī gada 12. aprīlī Satversmes aizsardzības birojam (SAB) aprit 30 gadu. 1995. gada pavasarī ar Saeimas lēmumu izveidotā iestāde zināmā mērā simbolizē Latvijas atdzimšanas stāstu. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas ārpolitikas un aizsardzības politikas galvenais mērķis bija tiešā (Krievijas armijas izvešana no Latvijas, kas noslēdzās 1998. gadā) un netiešā veidā atbrīvoties no padomju okupācijas sekām, lai Latvijas reintegrācija Rietumu valstu kopienā kļūtu par realitāti. Pretējā gadījumā, PSRS mantiniecei Krievijai atgūstoties no ekonomiskā un politiskā kraha, Latvijas drošība atkal būtu apdraudēta.
Pavērojot publiskajā telpā notiekošās diskusijas, šķiet, ka Latvijas sabiedrības būtisku daļu ir pārņēmusi kaut kāda totāla KOGNITĪVĀ DISONANSE. Šis psiholoģiskais fenomens vērojams tad, kad cilvēka uzskati vai uzvedība nesaskan ar viņa iekšējām vēlmēm vai ticībām.
Latvieši nav ne igauņi, kas aiztur krievu tankkuği, ne lietuvieši. Mums - ka tik kapeiciņa, santīmiņš, centiņš. Tikai bagāti kaut kā nepaliekam.
