Saules mūža ministrija (Šodien un vēl daudzkārt par Veselības ministrijas izstrādāto autokrātisko Ārstniecības likuma projektu)
Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents28.10.2015.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Veselības ministrija aktīvi iesaistījusies publiskajā diskusijā par Ārstniecības likumu, tiesa, spēki koncentrēti procedūras smalkumu virzienā. Jebkura publicitāte ir laba publicitāte ministram, un plaša diskusija ar viņa vārda iesaistīšanu ceļ ministra atpazīstamību nebijušos augstumos. Ministrs mani mēģina iesaistīt diskusijā par datumu, kad likumprojekts ievietots mājaslapā, es ministru – par aplamībām, kas ierakstītas likumprojektā.
Jaunais Ārstniecības likums ir uzrakstīts ar pasaulē nebijušu burtu un garu – likums netieši paziņo, ka Latvijā cilvēki nemirst, piemēram, paziņo, ka „pacientu aprūpe – ārstniecības sastāvdaļa, kas tieši vai netieši saistīta ar sabiedrības, ģimenes vai personas veselības uzturēšanu, veicināšanu, aizsardzību un atgūšanu”. Ne vārda par cieņpilnu aiziešanu, paliatīvo medicīnu. Ārstniecības likums paģēr, ka Latvijas iedzīvotāji dzīvos Saules mūžu, no visām kaitēm izārstēsies, bet, ja nu kāds netīšām nomirst, tad vainojams par to ir ārsts. Un šo ārstu ministrija bargi sodīs.
Lasot likumu par Saules mūžu, es pilnībā saprotu, ka veselības ministrs ir Saules ministrs. Viņš ir strādājis gadu (nevis tikko sācis darbu, kā viņam labpatīkas uzsvērt). Viņš ir viens no jaudīgākajiem, harismātiskākajiem un erudītākajiem ministriem, kādu jebkad esmu sastapis. Tāpēc viņš visiem ir visu apsolījis, nu vismaz divas pakāpes vairāk nekā Einars Repše ar visu savu kabinetu kopā.
Jau no pirmās dienas ministrs ir uzcītīgi zvērējis, ka viņa viedā vadībā viss būs labi, ļoti labi un telemedicīna (latviešu valodas labskaņas cienītājiem paskaidroju, ka apzināti, ministra ietekmē esmu lietojis šādu izteiksmes formu). Telemedicīna glābs un visus izārstēs – šo atziņu varam ieraudzīt arī likuma 3. pantā: „Veselības aprūpe ir veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju īstenots pasākumu komplekss, tajā skaitā telemedicīna un darbības ar zālēm un medicīniskajām ierīcēm, pacienta veselības uzturēšanai un atjaunošanai.”
Ja ministrs mani aicina publiski diskutēt par Ārstniecības likumu, es viņam nevaru atteikt. Dažas likumā paredzētās autokrātiskās normas mēs jau tulkojam un tuvākajās dienās ar tām iepazīstināsim Eiropas Parlamentu, Eiropas komisāru un Eiropas tiesvedības līderus.
Piemēram, pastāstīsim visai Eiropai, ka mūsu Saules ministrs likumā iestrādā aizskārumu izvēlēties nodarbošanos (7. panta 1. daļas 4. un 5. punkts). Veselības ministrija likumā ieraksta tēzi, ka persona nedrīkstēs nodarboties ar ārstniecību, ja Veselības inspekcija būs to divreiz gadā administratīvi sodījusi.
Eiropas likumdošanas pieredze liecina, ka tiesības aizliegt strādāt ir tikai tiesai – to izmanto kā drošības līdzekli kriminālprocesā vai tad, ja ir notiesājošs spriedums un piemērots papildsods – noteiktas nodarbošanās aizliegums. Tāpat Eiropas līderus mēs iepazīstināsim ar likuma 75. pantā paredzēto normu – inspekcija uzliek sodu, un lēmums stājas spēkā nekavējoties, pat tad, ja tas ir pārsūdzēts.
Veselības ministram es vēlos atgādināt, ka viņš savām pakļautības iestādēm jau ir piespiedis piecas ģimenes ārstes atstādināt no darba – neslēgt ar viņām līgumus. Šie lēmumi jau ir pārsūdzēti tiesā, pirmajā instancē ministrijas institūcijas jau tiesas prāvas ir zaudējušas, zaudēs arī citās tiesu institūcijās, bet kompensāciju segs ministrija no nodokļu maksātāju naudas.
Jaunais likums savā būtībā nosaka sieviešu diskrimināciju (85% ārstniecības personu ir sievietes) – tikai tā var vērtēt pagarināto normālo darba laiku, proti, visas ārstniecības personas strādā vismaz divas slodzes, bet par pārstrādi papildus viņām nemaksā. Tas ir pagaidu risinājums, kas ir principiālā pretrunā ar Eiropas darba laika direktīvu.
Atgriezīšos pie Saules ministra izvirzītās paradigmas – ja kāds nomirst, tad tā ir ārstu vaina, ministrija visu dara izcili. Tad nu publiski ministram (un visiem šā raksta lasītājiem) uzdošu 10 no 42 jautājumiem, ko man iesūtījuši dažādi respondenti, un uz šiem jautājumiem lūdzu atbildēt ar faktiem, pēc būtības:
(i) vai šā gada laikā veselības aprūpe iedzīvotājiem kļuvusi pieejamāka?
(ii) vai šā gada laikā ir samazinājusies birokrātija veselības aprūpē?
(iii) vai ir ieviesta e-veselība, un vai tā jebkad tiks ieviesta, kas maksās par notrallināto Eiropas naudu?
(iv) vai veselības aprūpei ir vairāk naudas?
(v) vai ir samazinājusies mātes un bērna mirstība?
(vi) vai visiem studijas beigušajiem ārstiem ir iespēja mācīties rezidentūrā, un vai rezidentu vietu skaits ir pieaudzis?
(vii) vai skolās bērnu ēdināšana ir kļuvusi veselīgāka (būtiskais ministra solījums, stājoties amatā)?
(viii) vai onkoloģiskajiem slimniekiem ir uzlabojusies aprūpe un reāli dzīvē (nevis uz papīra) ieviests „zaļais koridors”? Vai pacients ar asiņojošu kolorektālo vēzi var bez rindas valsts institūcijā tikt pie datortomogrāfiska un kolonoskopiska izmeklējuma?
(ix) kāpēc kvotas izmeklējumiem un kvotas pie speciālistiem šogad beidzās ievērojami agrāk nekā pērn un aizpērn?
(x) kādā apmērā pieauguši zāļu viltojumu riski un apdraudējums Latvijas iedzīvotāju veselībai?
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
