Iesaki rakstu: 
Sakarā ar Egila Levita Satversmes preambulas projekta versiju, kurā viss, izņemot vienu otru visai būtisku aspektu, ir vairāk vai mazāk kārtībā, rodas pamatota izdevība beidzot pajautāt: kā gan kristieši tik nekaunīgi ir piesavinājušies sev augstāko morāles un ētikas vērtību komplekta (piemēram, tādu kā godīgums, taisnīgums un ģimeniskums, kas pasaulē, Latvijas teritoriju ieskaitot, eksistēja jau gadsimtiem ilgi pirms šī reliģiskā virziena izveidošanās) radītāju un kā to vienīgo visā plašajā pasaulē nesēju un uzturētāju lomu?
Un, ja reiz runājam par kristīgo godīgumu un taisnīgumu, tad gan vēsture, gan šodiena bieži vien redzami mums rāda, ka kristiešiem tie ir visai stiepjami un dažādi interpretējami, un pēc katras situācijas pielāgojami jēdzieni, kas konkrētāk saucas par liekulību un divkosību. Vistiešākais pierādījums ir kaut vai tas, ka kristiešu kopiena, kurā Latvijā vien ir tūkstošiem locekļu, nav izrādījusi nekādu jūtamu atbalstu nevienā būtiskā, taisnīgumu tik kliedzoši pieprasošā politiskā jautājumā, piemēram, kaut vai kažokzvēru biznesa likvidēšanā. Laikam jau viņu vienīgais pienākums ir glābt nabaga grēcinieku dvēseles, nevis kaut kādas tur krātiņā iesprostotas ūdeles un lapsas, kurām, viņuprāt, dvēseles laikam jau nemaz nav.
Zinu, zinu - tūdaļ atkal jau sašutušie un nabaga līdz sirds dziļumiem aizskartie man metīsies virsū ar saviem: "Jūs, liekulīgie zaļie, tikai pasakiet, ka paši arī neēdat gaļu un nevalkājat ādas apavus!" Bet tikpat labi es šiem bļāvējiem varu uzdot pretjautājumu: "Bet Jūs, godātie, ēdat ūdeles vai lapsas gaļu? Vai Jūs tiešām valkājat ūdeļādas apavus?" Lai šī argumenta (kas būtībā nemaz nav arguments) bļāvējiem beidzot vieglāk būtu saprast manu domu, pamēģināšu to pasniegt caur vēl vienu aktuālu mūsdienu problēmu.
Būtībā tikpat labi uz pornogrāfijas, pedofilijas un izvarošanas apkarotājiem var ciniski bļaut ar sekojošu tekstu: "Jūs, liekuļi, tikai pasakiet, ka jūs paši nekniebjaties, nē!" Jeb arī tā: "Jūs, liekulīgie ieroču apkarotāji, mošken jūs paši neskatieties kara filmas! Mošken jūs paši negriežat maizi ar nazi, kas arī ir ierocis!" Lai tur vai kā, skaidri apzinos, ka šie salīdzinājumi daudziem tik un tā nedaleks, un tāpēc tie apelēs pie tā, ka tas ir galīgi garām salīdzinājums. Bet lai jau. Visam un katram savs laiks. Tā teikt: ja ne šajā dzīvē lemts saprast, tad gan jau kādā citā noteikti!
Atgriežoties pie ūdeļu un lapsu tēmas, man šiem "krutajiem" bļāvējiem, kuriem pašiem liekas, ka tie pateikuši neiedomājamu gudrību un visas pasaules priekšā atmaskojuši dzīvnieciņu aizstāvju pagalam liekulīgo dabu, gribas pajautāt: "Un, ja reiz daudzi no mums, ķipa "zaļajiem", tomēr ēd to gaļu un valkā tos ādas apavus, tad tāpēc mums būtu jāklusē un jāļauj "radības kronim" izmantot kā pēdīgajiem negausīgajiem neliešiem arvien vairāk un vairāk meža dzīvnieku sugu un jācenšas visiem iegalvot, ka tie ir nevis meža zvēri, bet kaut kādi mājdzīvnieki, kas piemēroti dzīvei nebrīvē, vai!?"
Labi, liekot mierā nabaga dzīvnieciņus, atgriezīšos pie sākotnējās tēmas - kristiešu kopienas panākumiem Latvijā tā ļoti skaļā vārda "taisnīgums" labā! Palūkosimies, ko tad viņi tādu ir centušies pa šiem pēdējiem 23 gadiem šai valstī, kuras himnā skan tik skaļi vārdi, paveikt, un ar savu daudzbalsīgo, vienoto "spēku" ar visu Jēzuliņu uz lūpām ir jau paveikuši!? Laikam jau rezultāts ir tik izcils, ka tos uz ielām tupošos ubagu un cūcības visapkārt darošo urlu barus (valsts un pašvaldību pārvaldes aparāta pārstāvjus ieskaitot) nevar tā īsti skaitīt par kaut ko nopietni vērā ņemamu, jo tas jau tāds sīkums vien uz tā "milzīgā labuma" fona! Kā redzam - visapkārt pārtikuši, veselīgi un sirsnīgi smaidoši ļautiņi vien, kas par šo ārkārtīgo laimi, labklājību un vispārējo harmoniju pateicības uzplūdos izdarīgajiem krietnajiem kristiešiem dzied slavas dziesmas un ceļ pieminekļus!
Es teikšu tā, kā tas ir - tas ir ne tuvu tā, kā tas ir lasāms uz ielas bieži redzamajos sociālās reklāmas plakātos, kuros redzamas bēdīgu, nabadzīgu, slimu ļautiņu fotogrāfijas ar tekstiem, kas aicina noziedot naudu šiem nabaga likteņa pabērniem, lai tādējādi kārtējo reizi sevi apliecinātu kā iejūtīgo, līdzcietīgo un dāsno labsirdi, ka, ziedojot kārtējo latiņu, gandrīz vai iestājas orgasms no paštīksmes sajūtas, nodomājot, ka gan jau Dievs (Kristus vai Jahve) to redz, un slavē tagad vai debesīs par šo neiedomājami cēlo žestu, sildot vietu paradīzes pēļos pie kreisās rokas (jo labā jau ir aizņemta ar dažiem bibliskiem personāžiem).
Un tikai nevajag pārprast, ka es aicinu neziedot! Ne tuvu tā! Es aicinu beidzot atzīties sev pašam, ka tas būtībā neko neatrisina, bet tikai turpina šo problēmu uzturēt dzīvu bezgalīgi ilgi, kur vieni var ik pa laikam sevi apliecināt kā labiņos ziedotājus, bet otrie - ar pastieptu roku gaidīt šos ziedojumus un cerēt, ka kāda kārtējā krīze šo ziedojuma apjomu krasi atkal jau nesamazinās.
Ko personiski es kristiešu vietā darītu (ko, principā, jau ne reizi vien esmu piedāvājis, bet nekādu pretīmnākšanu tā arī nesagaidījis)!? Vārdu sakot, šīs sociālās reklāmas teksts būtu šāds:
"Mīļie cilvēki, izstrādāsim un izveidosim pa visiem kopā tādu politiski saimniecisko pārvaldes modeli, kas beidzot likvidētu šo slimo sistēmu, kas kultivē nabagu un neveselīgu cilvēku iespējamību mūsu valstī! Visiem aktīvistiem pulcēties un strādāt pie ideju apmaiņas katras baznīcas ierādītajās telpās konkrētās dienās un laikos."
Un pēdējais - atgriežoties pie Egila Levita Satversmes preambulas projekta, gribu minēt, ka tajā ir minēta arī tāda vērtība kā brīvība. Taču nesenās publikācijas "Noziegumu brīvība" http://pietiek.com/raksti/noziegumu_briviba autors Arturs Priedītis skaidri spēja parādīt, ka diemžēl šis skaistais jēdziens šodien bieži vien tiek interpretēts pilnīgi ačgārni, kas būtībā ir ļoti slidens, bīstams un aktuāls jautājums. Manuprāt, prātīgāk to būtu aizstāt ar terminu "neatkarība".
Un visbeidzot, šajā preambulas versijā dīvainā kārtā nav pieminētas tādas vitāli svarīgas vērtības, kā "patiesība" un "valdības atklātums pret sabiedrību", kas beidzot izslēgtu absolūti neadekvāto valdības amatpersonu atrunu - "valsts noslēpums" - tik daudzos būtiskos jautājumos, uz kuriem sabiedrībai ir pilnas tiesības zināt patieso patiesību. Es uzsveru - patieso patiesību, nevis to, ko katrs uzskata par savu (ērto) patiesību!
P.S. - No sirds atvainojos visiem tiem kristiešiem, kuri neietilpst manis pieminētajā "labiņo" un "svētulīgo labdaru" no sevis tēlotāju kategorijā, bet tiešām visiem saviem spēkiem cīnās par to, lai viss reiz manītos uz labo pusi pa īstam, nevis, kur bizness un kristīgās stereotipainās tradīcijas ir svarīgākas par cilvēku, dabu un patiesu labklājību un vispārēju harmoniju. Nezinu, kā jums, taču man ir nepieciešams pēc iespējas drīzāk skaidri samanāms pozitīvs rezultāts pilnīgi visās jomās, jo apzinos, ka man būs šajā pasaulē vēl jādzīvo un kādreiz jāpiedzimst atkal un atkal, par savas meitas un viņas iespējamo bērnu likteņiem nemaz nerunājot. Kas gan tas par cilvēku, kas nerūpējas par savu nākamo paaudžu likteņiem!? Kas definēs visprecīzāko atbildi, visticamāk nesaņems Kristus žēlastību (vismaz pēc kristiešu vairuma domām).
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
