Iesaki rakstu: 
Interesanti, ar ko dižu un svarīgu sevi ikdienā nodarbina Tālis Linkaits? Ar kādu veikumu viņš varētu mums atskaitīties par savām pirmajām 100 dienām satiksmes ministra amatā, ja uzskatītu to par vajadzīgu?
Ar to, ka darba vizītē apskatījis dzelzceļa staciju un atzinis pašvaldības centienus teritorijas attīstībā? Ar tēloto pieticību, ministram iesēžoties vilcienā? Pat suņubūdas "zaļais gurķis" Ralfs Nemiro ar visu OIK nastu kamiešos un Deglava tilta slēgšanu izskatās krietni pārliecinošāks jaunās politikas īstenotājs.
No pašas galvenās prioritātes – katastrofālā Latvijas ceļu stāvokļa – Linkaits ir, viņaprāt, jau veikli atkratījies: tam vajag četrus miljardus, te līdzēt var tikai brīnums, bet tādi dzīvē nenotiek – tādēļ lieciet mani mierā! Nebrīnīšos, ja drīz bezceļainos novados ļaudis pulcēsies, lai dedzinātu ministra izbāzeņus.
Rodas iespaids, ka šis cilvēks klīniski izvairās no jebkādas iespējas uzlabot savu (un JKP) reitingu. Jo dīvaināk tādēļ, ka nozares ministrēšana vismaz diviem viņa priekštečiem – Lielajam Vilim un Buldozeram – savā laikā ļāva kļūt par politikas "superzvaigznēm".
Kad Linkaits stājās amatā, viņš vairākkārt kā savu prioritāti minēja taksometru nozares sakārtošanu. Dīvaini, ka apstiprinātajā valdības rīcības plānā to nekas neapliecina. Kur gan šodien satiksmes ministram vieglāk un ātrāk saplūkt laurus, ja ne šajā "tēmā"?
Nozare, tiek apgalvots, joprojām par procentiem astoņdesmit atrodas biznesa "pelēkajā zonā". Taču no tās ar saprātīgu nodokļu modeli un sociālām garantijām vairumu taksistu varētu drīz vien izdabūt ārā.
Problēmas būtība sakņojas Satiksmes ministrijas spītīgajā vēlmē saglabāt taksometru vadītājiem darba ņēmēja statusu, visu atbildību par viņu nodokļiem un sociālām iemaksām uzkraujot firmām, kas nodrošina šī aroda piekopējus ar atbilstošām mašīnām.
Kā jau rakstīju portālam iepriekš, tāpēc Latvijā šajā nozarē valda unikāls (Eiropā noteikti) fiskālais modelis – ar ienākuma nodokli un sociālo maksājumu tiek aplikts nevis strādājošais, bet gan darba rīks – automašīna.
Tādā veidā SM uztur taksistiem ideālus apstākļus krāpties ar nopelnīto, gluži vai pat mudina to darīt. Takšu firmu pārstāvji atzīst nespēju kontrolēt, cik reāli ikdienā tiek pelnīts. Ja šoferis gribēs, viņš pat var apgalvot, ka visu laiku stāvējis dīkā, velti uz pasažieriem cerēdams – taču uz algu pretendēs.
Gada sākumā ekonomisti Rīgas Ekonomikas augstskolas profesora Arņa Saukas vadībā ministram piedāvāja elegantu viņa publicitātes iespēju – gatavu risinājumu, kā nozarē veiksmīgi iekasēt nodokļus un sociālās iemaksas. Uz sudraba paplātes pienesa, mutē ielika. Izspļāva…
Piedāvājuma būtība: taksometru vadītājiem jākļūst par pašnodarbinātajiem, kuri reģistrējas Autotransporta direkcijā un tiek aplikti ar (saprātīgu) fiksēto nodevu. Tagadējie darba devēji viņiem iznomātu noteikumiem atbilstoši aprīkotas un apkoptas automašīnas, attiecīgi maksājot nodokļus no sava biznesa ieņēmumiem.
Ja valsts ieviestu taksistiem ikmēneša patentmaksu 250€ apjomā, kā apgalvo Latvijas taksometru pārvadātāju darba devēju biedrības runasvīrs Ilmārs Lancers, budžetā papildus rastos piecpadsmit miljoni gadā. (Veselības ministre noteikti zinātu, kur šo naudu likt.) Tai skaitā arī no PVN, kā neiekasēšana nozarē satrauc Linkaitu.
Daļa no takšu firmām, kas publiski par to ir izteikušās par šo risinājumu, tam būtībā piekrīt. Priekšlikums esot tīkams arī Finanšu un Ekonomikas ministrijām – taču iniciatīvu veikt pārveidojumus būtu jāpanāk no SM.
Pārliecinošs risinājums biznesa pilnveidošanai tiek ignorēts un pat gluži demonstratīvi aizstāts ar pašas SM izstrādātu taksometru nozares regulējumu – birokrātiski smagnējiem grozījumiem Autopārvadājumu likumā.
Paredzētajās izmaiņās iekļautos nosacījumus (kas izstrādāti, pilnīgi ignorējot nozares viedokli) var izpildīt tikai pāris lielākie taksometru pārvadātāji. Tāpēc arī taksistu darba devēju biedrība publiski izteica bažas, ka tiek radīta iespēja no "netīkamiem" (valstij vai tās patronētām firmām) uzņēmumiem veikli atbrīvoties bez tiesas iesaistīšanas.
Piemēram, SM piedāvā ieviest cietas cenas vaučerus braucienam no lidostas "Rīga" uz centru, lai izbeigtu hronisko ārzemnieku krāpšanu. Kā lasāms Saeimā iesniegtajos iebildumos (skatiet te pie atbildīgās komisijas dokumentiem uz 1.lasījumu), tagadējā formulējumā iecere ir izdevīga tikai vienai un konkrētai taksometru firmai.
Vai ministrs tiešām akli parakstīja "motivētu" ierēdņu priekšā pagrūsto papīru? Vai arī tādā veidā viņš demonstratīvi norobežojas no agrākiem biznesa partneriem – Liepājas autobusu parka, Jāņa Nagļa?
Linkaits, ja uzklausītu ekspertu, nozares un pat valdības kolēģu viedokli, varētu drīz atrādīties sabiedrībai kā veiksmīgs ēnu ekonomikas apkarotājs, varbūt pat "takšu mafijas" uzveicējs. Ko viņš? Atmet iespējai ar roku – ak, varbūt pēc kāda gada apskatīsimies, ko te var darīt...
Tas man izskatās jau pēc pavisam spītīgas "mētāšanās ar maizi". Politiķis, kuram nevajag reitinga laurus, popularitāti medijos, sabiedrības atzinību? Linkaita iedomība izdara "lāča pakalpojumu" ne tikai paša karjerai – arī "atsaldēto" ministru virzījušai partijai.
Nav viņš nekāds politiķis – tikai kārtējais latvju funkcionārs, kurš iestrēdzis bizantiskās uzvedības trafaretā "Es – priekšnieks, jūs – duraki".
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
