Sasteigta dabasgāzes tirgus liberalizācija – kam tas ir izdevīgi?

Mana profesionālā darbība daudzus gadus ir bijusi saistīta ar enerģētiku, tādēļ es ļoti labi orientējos tajā, kā ir veidota un regulēta šī joma mūsu valstī. Esmu viens no tiem retajiem cilvēkiem, kuram, pildot savus amata pienākumus, ir bijusi pieeja visai iespējamai informācijai, kas saistīta ar šo jomu, tai skaitā iespēja iepazīties ar slepenajiem Gazprom gāzes piegādes līgumiem, „vietējās enerģētikas” projektiem un tiem paredzētajām atbalsta shēmām.

Neesmu baidījies paust savu eksperta viedokli, tieši un atklāti runāt par notiekošo šajā nozarē. Pirms dažiem gadiem biju vienīgā valsts amatpersona, kurš uzdrošinājās atklāti kritizēt pastāvošo kārtību attiecībā uz „vietējās enerģētikas” atbalsta shēmām, norādot, ka tādejādi mēs nākotnē gatavojam savas tautsaimniecības kapraci. Šodien šo manu viedokli ir apstiprinājusi reālā dzīve, taču toreiz tas tika noraidīts, vienkārši uzspiežot šī viedokļa autoram Gazprom interešu lobija zīmogu.

Tad nu šoreiz es uzdrošināšos paust savu viedokli saistībā ar Latvijas dabasgāzes tirgus liberalizāciju, labi apzinoties, ka daudziem šis viedoklis būs ļoti neērts un, lai to diskreditētu, nebūs citu argumentu kā vienīgi šis ierastais zīmogs.

Saistībā ar Saeimas Tautsaimniecības komisijas pieņemto lēmumu par dabasgāzes tirgus liberalizāciju sabiedrībā intensīvi tiek izplatīta tendencioza informācija, balstoties uz dažādu „ekspertu” pausto viedokli, kuri šī lēmuma pieņemšanas procesā nemaz nav piedalījušies un, spriežot no viņu paustā, nav pat iepazinušies ar komisijas pieņemto lēmumu vai arī nav spējuši to izdarīt ar atbilstošu kompetenci, lai spētu spriest par to adekvāti.

Atšķirībā no Latvijas Gāzes sākotnēji piedāvātā likuma grozījuma, kurš ”Enerģētikas likuma atsevišķu pantu spēkā stāšanās kārtības likumā” piedāvāja tikai liberalizācijas pasākumu atlikšanu, komisija ir pieņēmusi lēmumu virzīt grozījumus, kuros tiek paredzēts, ka atsevišķas likuma normas – tās, kuras nodrošina tiesības jebkuram sistēmas lietotājam pieeju Latvijas gāzes infrastruktūrai uz atklātiem, vienlīdzīgiem un ekonomiski pamatotiem nosacījumiem, - stājas spēkā uzreiz pēc šo grozījumu pieņemšanas (tātad ātrāk), nevis saskaņā ar esošo kārtību tiek atliktas līdz 2014.gada 4.aprīlim.

Savukārt tās likuma normas, kas saistītas ar Latvijas Gāzes sadalīšanu un iespējamo aktīvu pārdošanu, lai izveidotu neatkarīgu sistēmas operatoru, tiek atliktas līdz brīdim, kad Latvija pievienosies gāzes sistēmai, no kuras būs iespējams saņemt alternatīvas gāzes piegādes – kā to arī paredz pašreiz spēkā esošā Eiropas likumdošana (tā saucamā 3.pakete) attiecībā uz Latvijas dabasgāzes tirgus liberalizāciju, kas ir loģisks un pamatots regulējums, jo, kamēr Latvijai nav alternatīvu gāzes piegādes iespēju, šiem liberalizācijas pasākumiem nebūs praktiskas jēgas un Latvijas patērētājiem tie nesīs tikai papildus izdevumus, jo būs jāuztur sarežģītāka un dārgāka gāzes sistēma. To uzskatāmi apliecina Latvijas pieredze elektrības tirgus liberalizēšanā.

Tādejādi komisijas piedāvātie likuma grozījumi neatliek reālo liberalizācijas procesu, bet novērš sasteigtu formālu liberalizāciju „uz papīra”, kas tikai radītu nepamatotas papildus izmaksas Latvijas patērētājiem, bet nesniegtu tiem nekādu labumu.

Turklāt, atstājot spēkā pašreizējo Latvijas likumdošanā paredzēto dabasgāzes tirgus liberalizācijas kārtību, kas tika pieņemta saskaņā ar Eiropas Savienības likumdošanas normām (tā saucamo 2.paketi ), kuras ir atzītas par novecojušām un kuru spēkā esamība, pieņemot 3.paketi, ir atcelta ar 2011.gadu, Latvija būs spiesta pārkāpt savas 1997.gada 2.aprīlī noslēgtajos Latvijas Gāzes akciju pirkuma – pārdevuma līgumos starp Latvijas valsti un Vācijas Ruhrgas AG un PreussenElektra AG un Krievijas Gazprom uzņemtās saistības: pienākumu saglabāt Latvijas Gāzi kā vienotu kopumu un līdz 2017.gadam un nodrošināt dabasgāzes pārvades, uzglabāšanas, sadales un realizācijas tiesības vienīgi Latvijas Gāzei.

Šeit vietā ir pieminēt, ka šādu saistību nav nevienai citai Baltijas valstij. Tādejādi, īstenojot pašreiz likumā paredzēto liberalizācijas kārtību, Latvija būs spiesta pārkāpt vēl virkni citu normatīvo aktu un starptautisku nolīgumu, ar kuriem Latvija ir apņēmusies nodrošināt skaidrus, taisnīgus un stabilus investīciju nosacījumus un investīciju aizsardzību enerģētikas nozarē.

Komisijas virzītie likuma grozījumi šo situāciju atrisina, jo varbūtība izveidot savienojumus ar citām gāzes sistēmām līdz 2017. gadam ir tuva neiespējamajam, un šajā gadījumā Latvijai nebūs jāpārkāpj uzņemtās saistības pret Latvijas Gāzes investoriem, tai skaitā pret Latvijas Gāzes lielāko akcionāru Vācijas enerģētikas kompāniju E.ON Ruhrgas, kas savulaik jau bija uzsācis un uzvarējis tiesvedību pret Latvijas valsti par šī līguma nosacījumu neievērošanu.

Izteiktie apgalvojumi, ka komisijas lēmums tapis Gazprom spiediena rezultātā, ir absurdi un nepamatoti – tieši pretēji, pieņemot savu lēmumu, komisija vadījās no tā, lai novērstu situāciju, kurā Latvija būtu spiesta izdarīt reālajai situācijai neadekvātu un tiesiski nepamatotu spiedienu uz Latvijas Gāzes akcionāriem. Protams, nenoliedzami šāda neadekvāta Latvijas rīcība spiestu Latvijas Gāzes akcionāriem aizstāvēt savas intereses, kā arī realizēt pasākumus, lai ātrāk atgūtu savas investīcijas, un nebūtu loģiski sagaidīt, ka attiecībā pret Latviju tiktu īstenota labvēlīga gāzes cenu politika, taču šādā situācijā šādu Latvijas Gāzes akcionāru rīcību klasificēt kā spiediena izdarīšanu būtu nekorekti.

Pilnībā var piekrist EK paustajam viedoklim, ka "integrēts, liberalizēts tirgus, kurā ir efektīva konkurence, nodrošina patērētājiem godīgas gāzes cenas”, un atbilstošai EK rīcībai – piešķirot Latvijai dabasgāzes tirgus liberalizācijas atlikšanas iespējas līdz brīdim, kamēr Latvijā šāds tirgus un efektīva konkurence nav iespējama.

Esošajā situācijā būtu svarīgi, lai arī Latvijas politiķu secinājumi un rīcība beidzot būtu tik pat adekvāti. Valstiski un drosmīgi. Ir jāuzdrošinās beidzot būt pašapzinīgiem egoistiem valstiskā nozīmē.

Komisijas piedāvātie grozījumi nodrošinās Latvijas tautsaimniecībai un Latvijas patērētājiem zemākas energoresursu cenas, kas dos reālu iespēju jūtami samazināt obligātās iepirkuma komponentes pieaugumu un siltuma izmaksas, kamēr to nav iespējams izdarīt ar konkurences līdzekļiem. Kopumā tie būs ieguvumi mūsu tautsaimniecībai, kas mērāmi simtos miljonos!

Būtu muļķīgi un gļēvi šo iespēju neizmantot tikai tāpēc, ka kāds var nosodoši aizdomīgi pakratīt ar pirkstu un pajautāt: vai tikai jūs nekalpojat Gazprom interesēm?!...

Sasteigta, reālajai tirgus situācijai neatbilstoša liberalizācija nav ne Latvijas valsts, ne Latvijas patērētāju interesēs. Šajā gadījumā vienīgie iespējamie labuma guvēji būs tie „investori”, kuriem būs iespējams iegādāties kādu no sadalītās Latvijas gāzes infrastruktūras daļām, piemēram, Inčukalna pazemes gāzes krātuvi.

Tāpēc esošajā situācijā tiem politiķiem, kuri joprojām uzstāj uz sasteigtu dabasgāzes tirgus liberalizācijas procesu, būtu jāskaidro sabiedrībai savas pozīcijas pamatotība un tās atbilstība Latvijas interesēm, lai novērstu pamatotas aizdomas par savas pozīcijas angažētību vai nekompetenci.

Savukārt tiem, kuriem sāk trīcēt sirds, ja ceļš uz Latvijai vajadzīgo mērķi ved tuvāk lāča migai – „ka tikai lācis nepadomā, ka ejam pie viņa ciemos”, ir jānovēl vairāk valstiskās pašapziņas, jo tieši tās trūkums, nevis lāča klātbūtne ir vislielākais drauds mūs valstiskajai neatkarībai un tālākai pastāvēšanai.

Efektīvākais un Latvijas tautsaimniecībai un sabiedrībai visizdevīgākais veids, kā nodrošināt konkurenci „Krievijas gāzei” un mazināt atkarību no tās, ņemot vērā, ka Latvijā gāze galvenokārt tiek izmantota siltuma ražošanai, ir nevis steigt veikt no praktiskā pielietojuma un patērētāju interešu viedokļa bezjēdzīgas manipulācijas ar dabasgāzes infrastruktūru, bet gan īstenot efektīvu vietējo energoresursu izmantošanu, attīstot tam savas tehnoloģijas, tādejādi radot ne tikai konkurenci gāzei, bet arī radot jaunas darba vietas, attīstot savu zinātni un inovatīvus eksportspējīgus produktus ar augstu pievienoto vērtību.

Diemžēl Latvijai joprojām nav ne savas enerģētikas stratēģijas, ne sakārtotas normatīvās vides, ne skaidru principu, ne konkrēta plāna attiecībā uz iespējamo atjaunojamo energoresursu izmantošanu Latvijas tautsaimniecībā, par ko atbildīga ir Ekonomikas ministrija, - vai varbūt tomēr arī pie tā vainīgs ir Gazprom?...

Novērtē šo rakstu: