“Saskaņai” ir vieta Latvijas politikā, jo tās misija ir svarīga un mērķi ir aktuāli kā nekad iepriekš
Jānis Urbanovičs18.10.2023.
Komentāri (57)
Iesaki rakstu: 
Ir pagājis gads, kopš partija “Saskaņa” zaudēja vietu politiskajā Olimpā – Latvijas parlamentā. Emocijas pārvarētas, laiks vērtēt, kādus secinājumus mēs katrs esam izdarījuši.
Esmu bijis partijas dibināšanas iniciators, kopā ar “Saskaņu” gan uzvaru laikos, gan zaudējumos. Mums bija kļūdas, dažas no tām smagas, un liela daļa mūsu vēlētāju novērsās. Esmu uzņēmies atbildību par pēdējo vēlēšanu rezultātu.
Joprojām esmu “Saskaņas” biedrs, kaut gan apzināti distancējos pamācīt, virzīt un vadīt. Taču priekšā trīs vēlēšanu cikls, un dažos kolēģos redzu bažas. Vai partija, kuras reitings svārstās 3 – 5% robežās, spēs atjaunot cilvēku uzticēšanos un atgūt ticību pati sev? Vai ir vērts turpināt, tā man jautā. Jūtu pienākumu atbildēt.
Saskaņa ir ne tikai partijas identitāte, šis vārds nozīmē arī mērķi un vienlaikus procesu, kas ved uz mērķi: vienotu politisko nāciju, savstarpēju cieņu, eiropeisku izpratni par minoritāšu tiesībām. Tāpēc “Saskaņa” vienmēr bijusi arī diskusiju platforma gan mūsu biedriem ar ļoti plašu politisko uzskatu spektru, gan pamatnācijas un lielākās minoritātes – Latvijas krievu – viedokļu apmaiņai.
Jūs teiksit – mūsu nostāju vara vienalga neņēma vērā. Bet valdošais vairākums bija spiests to uzklausīt un sadzirdēt!
Tie, kas, izmantojot cilvēku vispārējo apjukumu pēc 24.02.22., ar skaļu troksni pārņēma mūsu elektorātu, nebūt nepārņēma mūsu mērķus un centienus. Viņi nav izdarījuši neko, lai mazinātu plaisu sabiedrībā un neļautu integrācijas vietā iet asimilācijas ceļu.
Ja “Saskaņa” bija aiz sarkanās līnijas, pašreizējā opozīcija ir aiz sarkanā mūra, kam cauri neskan nekādas balsis. Patiesībā viņu darbības kalpo par argumentu visu nokrāsu nacionālistiem, lai vēl vairāk sašaurinātu saprātīga dialoga robežas.
Es joprojām saskatu “Saskaņas” darba lauku, organizējot, pārstāvot, aizstāvot un vairojot sadarbības loku, kuru veidotu Latvijai lojālu cittautu izcelsmes pilsoņi un latvieši, kuri saprot tādas sinerģijas jēgu, vajadzību, nepieciešamību. Tagad vairāk nekā jebkad iepriekš.
Mūsdienu apstākļos nav iedomājama droša valsts, kurā tas nenotiek. Valdošās elites apziņā (pareizāk, tajā produktā, ko viņi cenšas pārdot savam elektorātam) Latvijas krievvalodīgie pilsoņi pastāv kā tāda mītiska masa, kura nezina un negrib zināt latviešu valodu, kurai Latvija vienaldzīga un sirdī Putins. Tā ir ne vien melīga un stulba, bet arī bīstama attieksme. Krievi ir skaidri uztvēruši šādus bezatbildīgus signālus. Daudzi, jo īpaši tie, kam pieprasītas profesijas, pārdomā iespēju aizbraukt, citi krāj sevī dusmas. Ne viens, ne otrs nenāk par labu Latvijai.
Valdošā elite ignorē jebkādus signālus, kas ziņo par sabiedrības sašķeltības padziļināšanos. Piemēram, Fridriha Eberta fonda pētījumu par Latvijas krievu minoritātes uzskatiem (UNDER PRESSURE – An Analysis of the Russian-Speaking Minority in Latvia) šā gada vasarā. Dati rādīja, ka ir pasliktinājusies latviešu attieksme pret krieviski runājošajiem, to atzīst 63% krievu un 62% latviešu.
Nopietnu etnisku konfliktu iespējamību Latvijā pieļauj 28% krieviski runājošo un 22% latviešu. Atbildi “ir iespējams, bet maz ticams” izvēlas 51% respondentu no krieviski runājošām ģimenēm un 54% no latviski runājošām. Un nez kā vēl šie skaitļi mainījušies pēc plašās un valstiski pagodinātās “atkrieviskošanas” kampaņas…
Tāpēc mana atbilde skeptiķiem ir – jā, “Saskaņai” ir vieta Latvijas politikā, jo tās misija ir svarīga un mērķi ir aktuāli kā nekad iepriekš. Atliek vien par tiem cīnīties – principiāli, drosmīgi un pacietīgi.
Seko mums 
Vara Latvijā 2025.gadā bruks kopā. Iekšējā politiskā krīze un šķelšanās. Jaunas vēlēšanas, izmaiņas valsts pārvaldē. Visdrīzāk prezidents pieņems lēmumu atlaist Saeimu!
2022. gadā līdz ar grozījumiem Konkurences likumā tika stiprinātas Konkurences padomes pilnvaras, neatkarība un resursi. Tika stiprināta arī iestādes lēmējinstitūcija – padome, palielinot tās locekļu skaitu no trim uz pieciem, kā arī padomes pilnvaras, kas sniedz iespēju tai aktīvāk iesaistīties iestādes iekšējo jautājumu apspriešanā, visiem padomes locekļiem ieņemot vienlīdzīgu statusu, tādējādi nodrošinot iestādes darba nepārtrauktību, caurspīdību un tiesiskumu.
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.
Vakar Martins Gauss LTV formulēja divas lietas. Pirmā, ka ar lidojumiem no Rīgas kompāniju uzturēt nevar. Mūsu vizināšanu. Tas ir tas, ko saku gadiem. Nekad nav bijusi šāda iespēja, perspektīva - tikai subsidēšana. Tā gadiem ilgā runa par peļņu, naudas atpelnīšanu vienmēr ir bijusi tikai meli. Guntars garantē.
Tautai, kura sagājusi matos par tēmu “vajag dzemdēt bērnus vai nē”, nevar būt nākotnes. Ne labas, ne sliktas. Vispār nekādas.
Daudzas lietas cilvēks ir izdomājis, lai ar tām cīnītos. Piemēram, noteicis darba laiku, darba dienu skaitu, atalgojumu – arī to, ka daži vienmēr būs tādi kā priekšnieki vai galvenie, kas izrīkos, bet citi ies par viņiem balsot un – aiz muguras aprunās. Tieši tāpat, kā tas ir iekārtots, tieši tāpat to visu var pārkārtot, uzlabot, mainīt. Kas tam ir vajadzīgs? Cilvēki un audzināšana.
