Iesaki rakstu: 
Kad Agnese Logina šā gada 17. jūnijā negaidīti paziņoja par atkāpšanos no kultūras ministres amata, dīvaini šķita tas, ka lēmumu esot motivējuši “personiski iemesli”. Ne mazāk dīvaini bija uzzināt, ka tanī pašā dienā tika atrasta nākamā kandidāte – Agnese Lāce.
Drīz vien atklājās, ka Logina amatu pametusi “Progresīvo” valdes spiediena dēļ. Taču jādomā, ka spiediens tika izdarīts ne jau Loginas nepiemērotības un nekompetences dēļ, jo tad viņa kā sakratītas šampanieša pudeles korķis būtu izlidojusi no ministres krēsla jau otrajā ministrēšanas dienā. Taču Loginai gandrīz gadu tika ļauts netraucēti runāt un darīt muļķības. Tas liek secināt, ka iemesls ir bijis cits.
Rūpes par nacionālas kultūras uzturēšana un kopšanu neiekļaujas “Progresīvo” ideoloģijā, tādēļ vienīgais racionālais demisijas skaidrojums varētu būt tas, ka Loginai, kas bija gana sarkana, tomēr pietrūka tāda īstenas plintnieces tvēriena un rakstura, kāds piemīt Lācei.
Saprotamu iemeslu dēļ neviens no sabiedriskajiem medijiem nav vēlējies rūpīgi izanalizēt Lāces portfolio, tāpēc apņēmos veikt šo pilsoņa pienākumu, proti: izvērtēt, ar ko un kāpēc viņa varētu būt labāka ministre. Ja kāds neatkarīgs žurnālists vai pētnieks to ir jau izdarījis, viņš var tālāk nelasīt. Bet es tikmēr turpināšu šķetināt.
Pirmais, kas rada izbrīnu, ir fakts, ka Lāce deputāta kandidāta anketā nav norādījusi savu tautību.
Taisnības labad gan jāpiebilst, ka neviens “progresīvais” to nav norādījis. Kādēļ tā? Varbūt nezina? Nevarētu tā būt, jo pasē taču rakstīts. Varbūt kaunas? Bet varbūt viņa vienkārši neuzskata nacionālo piederību par svarīgu cilvēka identitātes daļu?
Internacionālistu idejiskais tēvs biedrs Markss savulaik teica, ka “proletariātam nav tēvijas”. Vai brīnums, ka “Progresīvo” programmā nav ne vārda par nacionālo pašapziņu un nacionālo kultūru? Jo nacionālisms – tās ir mājas, bet mājas nozīmē robežas un likumus, tradīcijas un vērtības, kas neiederas “iekļāvīgās dažādības” ideoloģijā un tai aktīvi pretojas. Ja Lāce nespēj publiski atzīt sevi par latvieti, kā es varu būt drošs, ka viņa aizstāvēs latviešu kultūru? Īstenībā es pat neloloju šādas ilūzijas. Tas diemžēl nozīmē, ka Latvijas Kultūras ministres amatu ieņem nevis nacionālas valsts patriote, bet internacionālistu jeb globālistu instruments un rupors.
Otra lieta. Mani vairs neizbrīnī inteliģentu un kompetentu cilvēku deficīts politikā.
Latvijā izglītības nozari vada bijusī slimnīcas vadītāja, satiksmes ministrs “izmeklē” pats savus noziegumus, bet aizsardzības ministrs Krievijas armijas kaujas dronu, kas pildīts ar vismaz piecdesmit kilogramiem sprāgstvielu, dēvē par “miermīlīgu”.
Līdz ar to nebūtu jābrīnās arī par faktu, ka jaunās kultūras ministres izglītībai un darba pieredzei nav sakara ar kultūras nozari.
Gan bakalaura, gan maģistra darba temati liecina, ka viņas akadēmisko interešu fokuss ir migrācijas un integrācijas procesi.
Spriediet paši: “Eiropas Savienības Kopējās imigrācijas politikas attīstība un izaicinājumi” un “Imigrācijas radītie draudi drošībai: gadījumu analīze caur integrācijas prizmu”. Bakalaura darba anotācijā teikts, ka Lāce “izsaka ieteikumus tam, kas būtu jāietver rīcības plānā Eiropas Imigrācijas un patvēruma pakta ieviešanai dzīvē.” Lācei ir divi maģistra grādi, viens iegūts Latvijas universitātē, otrs – Amsterdamas, Deusto un Osnabrikas universitāšu kopīgais grāds migrācijas studijās. Un arī Turcijas Koča Universitātē, kur Lāce ir uzņemta doktorantūras programmā, viņa strādā Migrācijas pētniecības centrā.
Tātad visa Lāces pieredze ir saistīta tikai un vienīgi ar migrācijas un integrācijas jautājumu pētīšanu un risināšanu. Svarīgi ir zināt, ka Lāce bija noziedzīgās organizācijas “Gribu palīdzēt bēgļiem” valdes locekle laikā, kad šī biedrība palīdzēja pieciem sīriešu nelegāļiem pārkāpt Latvijas-Baltkrievijas robežu.
Par to Valsts robežsardze ierosināja krimināllietu. Vai te vēl varētu būt kādas ilūzijas par vērtībām un Lāces mērķiem?
Treškārt, nozīmīga Lāces biogrāfijas daļa aptver septiņu gadu darbu domnīcā “Providus”, kur viņa bija vadošā pētniece migrācijas un integrācijas jomā. Tas ir Sorosa Fonda dibinājums, kas uztur kreisos aktīvistus, kuri tur saņem dāsnu finansējumu, ko viņi konvertē “iekļāvīgo dažādību” un “atvērtību” proponējošos pētījumos. “Providus” mājaslapā atrodama informācija par to, ka Lāce ir vadījusi piecus projektus, kopumā “apgūstot” aptuveni 310 tūkstošus eiro. Košākais projekta nosaukums – “Rasisma un ksenofobijas novēršana un apkarošana, attīstot citu valstu pilsoņu sociālās prasmes”.
Ceturtkārt, no Lāces publikācijās ietvertajiem secinājumiem izriet, ka par nopietnu problēmu Lāce uzskata latviešu vēlmi stiprināt valsts valodu. Lāce piedāvā aizmirst deportācijas, reformēt latvietību un veidot jaunu nāciju (varbūt tāpēc viņa neatklāj savu tautību, jo nosaukums tai vēl nav izdomāts?). Tāpat Lāce kritizē sabiedrības zemo atvērtību pret “citādajiem”. Kā risinājumu viņa piedāvā saziņu starp dažādām sabiedrības daļām vairākās valodās. Acīmredzot cer, ka tad, ja ar mani kāds uzstājīgāk runās krieviski, es pēkšņi aizmirsīšu čekistu nogalinātos radiniekus.
Un, protams, Lāce nenogurusi uzsver, ka imigranti no trešajām valstīm atrisinās demogrāfisko problēmu un veicinās ekonomiku ar vēl nepieredzētu sparu.
Un te nu man rodas vairāki jautājumi. Vai šī persona ir piemērota kultministres amatam? (Ak, piedodiet freidisko pārteikšanos!) Manuprāt, nekādā gadījumā ne.
Vai viņa būs labāka plintniece par Loginu? Noteikti.
Vai Lāce aizstāvēs latvisko kultūru, identitāti un dzīvesziņu? Protams, ka ne.
Lai arī pagājuši ir tikai divi mēneši kopš Lāces iecelšanu ministres amatā, viņas darbības sāk apstiprināt nule izteiktās bažas.
Par to liecina fakts, ka Lāce nevēlas ievērot Nacionālajā drošības koncepcijā noteikto kārtību, kas paredz, ka no 2026. gada 1. janvāra sabiedrisko mediju saturs ir veidojams tikai latviešu valodā un valodās, kas piederīgas Eiropas kultūrtelpai. Šis, kā Lāce apgalvo, “pēdējā brīdī iekļautais teikums” neesot īstenojams, jo tas liedzot izveidot arī mazākumtautības uzrunājošu mediju vidi.
Ministre nevēlas atzīt, ka krievu valoda sabiedriskajos medijos stiprina okupācijas režīma radīto rusifikāciju. Lāce uzsver nepieciešamību integrēt “piekto kolonnu”, lai arī nenoliedz tās vēsturisko lomu latviskās identitātes nīdēšanā.
Turklāt no ministres teiktā izriet, ka viņa neatšķir jēdzienus “mazākumtautība” un “minoritāte”, un grib mazākumtautībām nodrošināt minoritāšu privilēģijas.
Atgādināšu, ka patlaban Latvijā dzīvo tikai viena etniskā minoritāte – lībieši. Jo tikai viņiem līdztekus latviešiem bijušas vēsturiski apdzīvotas teritorijas Latvijas administratīvajās robežās, laika gaitā kļūstot par latviešu tautas daļu.
Būdama “progresīvā”, Lāce atbalsta marksistu ekonomikas principu “atņemt un pārdalīt”, tāpēc viņai nav iebildumu pret topošā apvienotā sabiedriskā medija vadītāju atalgojumu aptuveni desmit tūkstošu eiro apmērā. Tā kā valsts sektorā nodarbināto algas tiek nodrošinātas no privātajā sektorā strādājošo iedzīvotāju ienākuma nodokļu maksātājiem, tas nozīmē, ka lai nodrošinātu valdes priekšsēdētāja 12 359 eiro (bruto) algu, nepieciešami četrdesmit astoņi nodokļu maksātāji, bet visu valdes locekļu uzturēšanai – divi simti četrdesmit.
Un visbeidzot. Zīmīgi, ka Logina atkāpās 17. jūnijā – dienā, kad 1940. gadā Latviju okupēja PSRS. Un jau tās pašas dienas vakarā Lāce tika nosaukta kā nākamā šā amata kandidāte. Nejaušība vai ļauns joks?
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.
Pievērsīsimies vienam no pamatjēdzieniem nacionālisma domāšanā. Kad kāds saka, ka latviešu tauta ir nācija, kā to saprast? Vai “tauta” un “nācija” ir dažādi jēdzieni? Vai tie viens otru papildina? Kad tauta ir arī nācija?
