Iesaki rakstu: 
Kad Agnese Logina šā gada 17. jūnijā negaidīti paziņoja par atkāpšanos no kultūras ministres amata, dīvaini šķita tas, ka lēmumu esot motivējuši “personiski iemesli”. Ne mazāk dīvaini bija uzzināt, ka tanī pašā dienā tika atrasta nākamā kandidāte – Agnese Lāce.
Drīz vien atklājās, ka Logina amatu pametusi “Progresīvo” valdes spiediena dēļ. Taču jādomā, ka spiediens tika izdarīts ne jau Loginas nepiemērotības un nekompetences dēļ, jo tad viņa kā sakratītas šampanieša pudeles korķis būtu izlidojusi no ministres krēsla jau otrajā ministrēšanas dienā. Taču Loginai gandrīz gadu tika ļauts netraucēti runāt un darīt muļķības. Tas liek secināt, ka iemesls ir bijis cits.
Rūpes par nacionālas kultūras uzturēšana un kopšanu neiekļaujas “Progresīvo” ideoloģijā, tādēļ vienīgais racionālais demisijas skaidrojums varētu būt tas, ka Loginai, kas bija gana sarkana, tomēr pietrūka tāda īstenas plintnieces tvēriena un rakstura, kāds piemīt Lācei.
Saprotamu iemeslu dēļ neviens no sabiedriskajiem medijiem nav vēlējies rūpīgi izanalizēt Lāces portfolio, tāpēc apņēmos veikt šo pilsoņa pienākumu, proti: izvērtēt, ar ko un kāpēc viņa varētu būt labāka ministre. Ja kāds neatkarīgs žurnālists vai pētnieks to ir jau izdarījis, viņš var tālāk nelasīt. Bet es tikmēr turpināšu šķetināt.
Pirmais, kas rada izbrīnu, ir fakts, ka Lāce deputāta kandidāta anketā nav norādījusi savu tautību.
Taisnības labad gan jāpiebilst, ka neviens “progresīvais” to nav norādījis. Kādēļ tā? Varbūt nezina? Nevarētu tā būt, jo pasē taču rakstīts. Varbūt kaunas? Bet varbūt viņa vienkārši neuzskata nacionālo piederību par svarīgu cilvēka identitātes daļu?
Internacionālistu idejiskais tēvs biedrs Markss savulaik teica, ka “proletariātam nav tēvijas”. Vai brīnums, ka “Progresīvo” programmā nav ne vārda par nacionālo pašapziņu un nacionālo kultūru? Jo nacionālisms – tās ir mājas, bet mājas nozīmē robežas un likumus, tradīcijas un vērtības, kas neiederas “iekļāvīgās dažādības” ideoloģijā un tai aktīvi pretojas. Ja Lāce nespēj publiski atzīt sevi par latvieti, kā es varu būt drošs, ka viņa aizstāvēs latviešu kultūru? Īstenībā es pat neloloju šādas ilūzijas. Tas diemžēl nozīmē, ka Latvijas Kultūras ministres amatu ieņem nevis nacionālas valsts patriote, bet internacionālistu jeb globālistu instruments un rupors.
Otra lieta. Mani vairs neizbrīnī inteliģentu un kompetentu cilvēku deficīts politikā.
Latvijā izglītības nozari vada bijusī slimnīcas vadītāja, satiksmes ministrs “izmeklē” pats savus noziegumus, bet aizsardzības ministrs Krievijas armijas kaujas dronu, kas pildīts ar vismaz piecdesmit kilogramiem sprāgstvielu, dēvē par “miermīlīgu”.
Līdz ar to nebūtu jābrīnās arī par faktu, ka jaunās kultūras ministres izglītībai un darba pieredzei nav sakara ar kultūras nozari.
Gan bakalaura, gan maģistra darba temati liecina, ka viņas akadēmisko interešu fokuss ir migrācijas un integrācijas procesi.
Spriediet paši: “Eiropas Savienības Kopējās imigrācijas politikas attīstība un izaicinājumi” un “Imigrācijas radītie draudi drošībai: gadījumu analīze caur integrācijas prizmu”. Bakalaura darba anotācijā teikts, ka Lāce “izsaka ieteikumus tam, kas būtu jāietver rīcības plānā Eiropas Imigrācijas un patvēruma pakta ieviešanai dzīvē.” Lācei ir divi maģistra grādi, viens iegūts Latvijas universitātē, otrs – Amsterdamas, Deusto un Osnabrikas universitāšu kopīgais grāds migrācijas studijās. Un arī Turcijas Koča Universitātē, kur Lāce ir uzņemta doktorantūras programmā, viņa strādā Migrācijas pētniecības centrā.
Tātad visa Lāces pieredze ir saistīta tikai un vienīgi ar migrācijas un integrācijas jautājumu pētīšanu un risināšanu. Svarīgi ir zināt, ka Lāce bija noziedzīgās organizācijas “Gribu palīdzēt bēgļiem” valdes locekle laikā, kad šī biedrība palīdzēja pieciem sīriešu nelegāļiem pārkāpt Latvijas-Baltkrievijas robežu.
Par to Valsts robežsardze ierosināja krimināllietu. Vai te vēl varētu būt kādas ilūzijas par vērtībām un Lāces mērķiem?
Treškārt, nozīmīga Lāces biogrāfijas daļa aptver septiņu gadu darbu domnīcā “Providus”, kur viņa bija vadošā pētniece migrācijas un integrācijas jomā. Tas ir Sorosa Fonda dibinājums, kas uztur kreisos aktīvistus, kuri tur saņem dāsnu finansējumu, ko viņi konvertē “iekļāvīgo dažādību” un “atvērtību” proponējošos pētījumos. “Providus” mājaslapā atrodama informācija par to, ka Lāce ir vadījusi piecus projektus, kopumā “apgūstot” aptuveni 310 tūkstošus eiro. Košākais projekta nosaukums – “Rasisma un ksenofobijas novēršana un apkarošana, attīstot citu valstu pilsoņu sociālās prasmes”.
Ceturtkārt, no Lāces publikācijās ietvertajiem secinājumiem izriet, ka par nopietnu problēmu Lāce uzskata latviešu vēlmi stiprināt valsts valodu. Lāce piedāvā aizmirst deportācijas, reformēt latvietību un veidot jaunu nāciju (varbūt tāpēc viņa neatklāj savu tautību, jo nosaukums tai vēl nav izdomāts?). Tāpat Lāce kritizē sabiedrības zemo atvērtību pret “citādajiem”. Kā risinājumu viņa piedāvā saziņu starp dažādām sabiedrības daļām vairākās valodās. Acīmredzot cer, ka tad, ja ar mani kāds uzstājīgāk runās krieviski, es pēkšņi aizmirsīšu čekistu nogalinātos radiniekus.
Un, protams, Lāce nenogurusi uzsver, ka imigranti no trešajām valstīm atrisinās demogrāfisko problēmu un veicinās ekonomiku ar vēl nepieredzētu sparu.
Un te nu man rodas vairāki jautājumi. Vai šī persona ir piemērota kultministres amatam? (Ak, piedodiet freidisko pārteikšanos!) Manuprāt, nekādā gadījumā ne.
Vai viņa būs labāka plintniece par Loginu? Noteikti.
Vai Lāce aizstāvēs latvisko kultūru, identitāti un dzīvesziņu? Protams, ka ne.
Lai arī pagājuši ir tikai divi mēneši kopš Lāces iecelšanu ministres amatā, viņas darbības sāk apstiprināt nule izteiktās bažas.
Par to liecina fakts, ka Lāce nevēlas ievērot Nacionālajā drošības koncepcijā noteikto kārtību, kas paredz, ka no 2026. gada 1. janvāra sabiedrisko mediju saturs ir veidojams tikai latviešu valodā un valodās, kas piederīgas Eiropas kultūrtelpai. Šis, kā Lāce apgalvo, “pēdējā brīdī iekļautais teikums” neesot īstenojams, jo tas liedzot izveidot arī mazākumtautības uzrunājošu mediju vidi.
Ministre nevēlas atzīt, ka krievu valoda sabiedriskajos medijos stiprina okupācijas režīma radīto rusifikāciju. Lāce uzsver nepieciešamību integrēt “piekto kolonnu”, lai arī nenoliedz tās vēsturisko lomu latviskās identitātes nīdēšanā.
Turklāt no ministres teiktā izriet, ka viņa neatšķir jēdzienus “mazākumtautība” un “minoritāte”, un grib mazākumtautībām nodrošināt minoritāšu privilēģijas.
Atgādināšu, ka patlaban Latvijā dzīvo tikai viena etniskā minoritāte – lībieši. Jo tikai viņiem līdztekus latviešiem bijušas vēsturiski apdzīvotas teritorijas Latvijas administratīvajās robežās, laika gaitā kļūstot par latviešu tautas daļu.
Būdama “progresīvā”, Lāce atbalsta marksistu ekonomikas principu “atņemt un pārdalīt”, tāpēc viņai nav iebildumu pret topošā apvienotā sabiedriskā medija vadītāju atalgojumu aptuveni desmit tūkstošu eiro apmērā. Tā kā valsts sektorā nodarbināto algas tiek nodrošinātas no privātajā sektorā strādājošo iedzīvotāju ienākuma nodokļu maksātājiem, tas nozīmē, ka lai nodrošinātu valdes priekšsēdētāja 12 359 eiro (bruto) algu, nepieciešami četrdesmit astoņi nodokļu maksātāji, bet visu valdes locekļu uzturēšanai – divi simti četrdesmit.
Un visbeidzot. Zīmīgi, ka Logina atkāpās 17. jūnijā – dienā, kad 1940. gadā Latviju okupēja PSRS. Un jau tās pašas dienas vakarā Lāce tika nosaukta kā nākamā šā amata kandidāte. Nejaušība vai ļauns joks?
Seko mums 
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
