Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Sapnis par melno nāvi

Arturs Priedītis
19.04.2014.
Komentāri (55)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Visus pēcpadomju gadus Latvijas etnopolitikā šļakstēja sapnis par melno nāvi. Visbiežāk šļakstēja neapzināts sapnis par melno nāvi. Sapņotāji nezināja, ka viņi sapņo par melno nāvi. Sapņotāju etnopolitiskā kompetence vienmēr bija tik niecīga, ka viņi neapzinājās melnās nāves klātbūtni savos sapņos.

Etnopolitika ir tas, ko cilvēki parasti dēvē par nacionālo jautājumu. Cilvēkiem patīk nacionālais jautājums. Cilvēki vienmēr ir uzskatījuši, ka teicami orientējās nacionālajā jautājumā. Par nacionālo jautājumu cilvēki enerģiski spriež ne tikai „ķēķī”, bet arī darbā un tramvajā. Katram ir savs vispareizākais viedoklis par nacionālo jautājumu.

Tāpēc tie cilvēki (pārsvarā sievietes), kuri pēc PSRS sabrukuma guva iespēju veidot LR etnopolitiku (tajā ietilpst arī valodas politika), droši un bez bailēm pievērsās nacionālajam jautājumam tik polietniski un multikulturāli raibā zemē kā Latvija.

Viņus nemocīja nekompetences apziņa. Viņi uzskatīja, ka lieliski orientējās nacionālajā jautājumā un valsts etnopolitikas realizācijai nav vajadzīgas speciālas zināšanas. Viņi bija pārliecināti, ka ar nacionālo jautājumu valsts mērogā tiks galā tikpat veiksmīgi, cik veiksmīgi tika galā ar nacionālo jautājumu „ķēķa” diskusijās ar kaimiņiem, polemikā ar darba biedriem un tramvaja pasažieriem.

Kā zināms, sabiedrības garīgā vitalitāte izpaužas ne tikai nacionālajā jautājumā, bet arī futbolā. Katrs sevi cienošs vīrietis sevi uzskata par futbola speciālistu. Spriedelēt par futbolu varbūt patiešām nav pārāk grūti. Laukums, spēlētāji un tiesneši ir redzami kā uz delnas. Spēles kombinatoriskā struktūra intelektuāli ir katram pieejama, un spēles noteikumi nav sarežģīti. Futbola bumba ir apaļa.

Pilnīgi citādāk ir nacionālajā jautājumā. Ne velti gudra valdošā elite pret etnopolitiku izturas ar lielāku bijību nekā pret ārpolitiku un iekšpolitiku. Gudra valdošā elite zina, ka ar etnopolitiku nedrīkst jokoties, jo kļūdas etnopolitikā nelabvēlīgi atsaucas uz visu politisko spektru. Etnopolitika ir ļoti smalka un jūtīga matērija.

Dažās valstīs pēc sociālisma sabrukuma nacionālo attiecību ministra amatā, prezidenta, premjerministra padomnieka amatā aicināja etnoloģijas un antropoloģijas zinātņu doktorus un profesorus, kuri piekrita savas zināšanas izmantot valsts darbā. Kadru izvēlē tāda iespēja bija arī pēcpadomju Latvijā. Mums bija zinātņu doktori un profesori, kuri nodarbojās ar nacionālo attiecību pētniecību. Viņu vietā, saprotams, izvēlējās aldermaņu, druviešu un hiršu līmeņa kadrus.

Ja futbolā viss ir redzams kā uz delnas un nepieciešamās zināšanas var apgūt relatīvi ātri un viegli, tad etnopolitikā galvenie procesi nav redzami un var atklāties tikai pēc gadu desmitiem. Tagadnes etnopolitiskā lēmuma vērtība vai nevērtība var atklāties tikai turpmākajās paaudzēs tālā nākotnē. Etnopolitikā nākas ņemt vērā visas cilvēces etnoloģiskās un etnoģenēzes pieredzi, tendences, likumsakarības, teorijas, koncepcijas.

Turklāt etnopolitika ir organiski saistīta ar cilvēces kognitīvo infantilismu – maksimālas izziņas neiespējamību. Respektīvi, etnopolitika ir organiski saistīta ar gēniem, genofondu, ģenētiku, eigēniku, etnopsiholoģiju, sociālo psiholoģiju, psihoģenētiku, krospsiholoģiju, klasisko strīdu starp socioģenētismu un bioģenētismu, par ko cilvēces zināšanas vienmēr būs ļoti nepilnīgas un nekad nebūs stabils un konsekvents pamats etnopolitikai. Etnopolitikā ļoti liela loma ir analītiskai intuīcijai.

Konstruktīvas etnopolitikas izveidei un praktiskajai realizācijai ir nepieciešamas ļoti dziļas un daudzpusīgas zināšanas. Nepieciešams ir ļoti augsts profesionālais līmenis un katrā ziņā arī noteikts talants. Ar etnopolitiku nevar nodarboties „ķēķa filosofijas” līmenī un tikai tāpēc, ka tramvajā izdevās pārkliegt citus kliedzējus.

Pie mums etnopolitiku (sabiedrības integrāciju) vienmēr ir komandējuši cilvēki, kuri ir spējīgi vienīgi kādu nekaunīgi pārkliegt. Stāvoklis ir ļoti dīvains. Tā vien liekas, ka kāds transcendentālais spēks (Dievs, kosmiskā enerģija) ir par kaut kādiem grēkiem nolādējis („nozūmējis”) latviešu „politiķus”. Daudzi no viņiem nespēj iemācīties pareizi (tajā skaitā „eiropeiski”) lietot pat vienu jēdzienu; proti, jēdzienu „nācija”, bez kura pareiza lietojuma nevar sākties saprātīga saruna par nacionālo jautājumu. Latvijas etnopolitikā šo jēdzienu nepareizi lieto jau apmēram 25 gadus.

Pasniedzēja darbā pārliecinājos, ka studējošā jaunatne nācijas definīciju atceras arī pēc eksāmena. Definīcija ir vienkārša: nācija ir valsts pilsoņu kopums, kurā var ietilpt dažādu tautu pārstāvji. Studenti zina, ka nav latviešu nācijas, bet ir Latvijas valsts nācija. Pasniedzējs savukārt zina, ka spējīgākos jauniešus pēc diploma saņemšanas Latvijā nevar sastapt. Latvijā nav vietas tiem, kuri pareizi lieto nācijas jēdzienu. Vieta ir tikai tiem, kuri murgo par „latviešu nāciju”.

Pirms neilga laika kāda Saeimas deputāte atkal atgādināja par latviešu „politiķu” nespēju pareizi lietot jēdzienus. Internetā viņas tekstā sakarā ar konstitūcijas preambulas projektu lasāmas šādas terminoloģiskās pērles: „..aicinu otrajam lasījumam preambulas tekstā iekļaut valstsnācijas jēdzienu, kā tas sākotnēji bija plānots: valstsnācija ir pats būtiskākais, kādēļ vispār pastāv Latvijas valsts.[..] Vienkāršoti izsakoties, valstnācija jebkurā valstī ir tā, kas neskrien pie visiem saskaņot savus lēmumus, bet nolemj pati, ko un kā valstī rīkoties, lai veicinātu savas valsts izaugsmi. Tāpēc būtiski, ka valstsnācijas jēdziens ir ietverts preambulā, savukārt jēdzienam „Latvijas tauta” preambulā nebūtu jāatrodas. To var lietot citur. Latvijas brīvību neizcīnīja Latvijas tauta. To izdarīja latvieši. Preambulas pašreizējā tekstā nav skaidrs, vai šajās cīņās piedalījās arī latvieši vai arī tie tikai nodibināja valsti, tad pagāja malā un deva tiesības brīvi rīkoties ar valsti „Latvijas tautai”? Kam gan vēl bez latviešiem bija vajadzīga un kas vēl bez latviešiem gribēja dibināt neatkarīgu valsti? Vai tie bija krievi, vācieši vai poļi? Ja to gribētu un dibinātu citi, vai viņi valsti nosauktu par Latviju? Vai tā, kas dibinājusi valsti, nav valstsnācija? [..] Latvijas valsts pamatuzdevums ir nodrošināt latviešu tautas kā tās pamatnācijas izdzīvošanu un attīstību cauri laiku laikiem, jo Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur pilnvērtīgi var pastāvēt un uzplaukt latviešu nācija, tās kultūra un valoda."

Teksta autorei ir LU latviešu valodas un literatūras skolotāja diploms, zinātņu doktora grāds sociolingvistikā. Viņa ir bijusi LU Multikulturālās izglītības centra direktore, LU Latviešu valodas institūta pētniece valodas politikā un sociolingvistikā. Respektīvi, viņa ir speciāliste, kura nemaz nedrīkst nepareizi lietot jēdzienus. Ja tāda oficiālā ranga speciālisti neprot pareizi lietot jēdzienus, tad mūsu inteliģence ir pilnīgi „dimbā” jeb, kā šodien ir pieņemts , – „saniekojusies ar spaisu”. Nekādi nevaru saprast, kā latviešu filologam var nepatikt poētiskais risinājums „Latvijas tauta”!

No visjaunākajiem integrācijas dokumentiem milzīgs terminoloģiskais haoss ir Kultūras ministrijas 2011.gadā sagatavotajā materiālā „Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes (2012– 2018)”. Tajā laikā kultūras ministre bija Ēlertes kundze.

Dokumentā kreatīvais auklējums „valstsnācija” ir raksturots šādi: „Valstsnācija – nācija, kura izveidojusi savu nacionālo valsti un nosaka tās nacionāli kulturālo identitāti. Latvieši ir valstsnācija Latvijā."

Jēdziens „nācija” un pie reizes arī jēdziens „kultūras nācija” ir šādi skaidrots: „Nācija – tauta, kurai ir sava nacionāla valsts vai kura cīnās, lai to iegūtu. Latvieši ir nācija kopš 20.gadsimta sākuma, kad latviešu tautā sāka izplatīties latviešu valstiskās pašnoteikšanās ideja. Tā īstenojās 1918.gadā, kad, izmantojot tautu pašnoteikšanās tiesības, tika nodibināta latviešu tautas nacionālā valsts – Latvija. Kā kultūras nācija latvieši izveidojās agrāk – 19.gadsimtā. Kultūras nācijas pazīmes: vienojoša nacionālā kultūra, valoda, kopības apziņa, kopīgas nacionālās intereses un gatavība tās aizstāvēt."

Jēdzienu skaidrojumos ir arī tāds urdošs terminoloģiskais jaunums kā „atvērtā latvietība”. Tā ir šādi definēta: „Atvērtā latvietība. Latviešu valstsnācija ir iekļaujoša. Tai ir pienākums nostiprināt savu identitāti un vienlaikus būt atvērtai tiem, kas vēlas iekļauties. Tas nozīmē, ka par latvieti var ne tikai piedzimt, bet arī apzināti kļūt. Katra cilvēka izvēle nosaka, vai blakus latviskajai identitātei, kas ir kopēja, viņš vēlas saglabāt arī savu nacionālo savpatnību, mazākumtautības identitāti."

Urdošā terminoloģiskā jaunuma atšifrējumā zelta vērtība ir tēzei „tas nozīmē, ka par latvieti var ne tikai piedzimt, bet arī apzināti kļūt”. Tas faktiski ir unikāls atklājums, kas ir jāfiksē cilvēces atklājumu reģistrā. Līdz šim cilvēce zināja, ka etnisko identitāti cilvēks nevar mainīt. Ja esat dzimis latvietis jeb krievs, tad tā arī paliks līdz mūža beigām. Cilvēks savas dzīves laikā var mainīt kultūras identitāti, reliģisko identitāti, pilsonisko identitāti, lingvistisko identitāti, seksuālo identitāti, taču nevar mainīt etnisko identitāti. Mūsu Kultūras ministrijas „speci” uzskata, ka cilvēks var mainīt arī etnisko identitāti. Tā ir vislielākā tumsonība, kādu nācies piedzīvot LR! Interesanti, cik skaļi un ilgi Kultūras ministrijas dāmas spiegs, ja, teiksim, Kravcova kungs un Lindermana kungs nolems praktiski izmantot „atvērtās latvietības” daudzsološo vilinājumu?

Tumsonībai ir konkrēts izskaidrojums. Pēcpadomju gados LR etnopolitikā vienmēr dominē asimilācijas politika. Kultūras ministrijas haotiskā teksta autoru smadzenēs arī vārījās doma par asimilāciju – sapnis par cittautiešu latviskošanu, piedāvājot sakrampējošo „atvērto latvietību”.

Asimilācija, lūk, ir tā melnā nāve, par kuru visu laiku nomodā un miegā sapņo daudzi mūsu „politiķi”. Viņi nezina, ka asimilācija ir tas pats, kas melnā nāve - mēris. Eiropā XIV gs. melnā nāve iznīcināja apmēram 24 miljonus cilvēku. Mēris iznīcināja pusi no eiropiešu kopskaita. Kopš tā laika eiropiešu vēsturiskajā atmiņā šī metafora, melnā nāve, ir simbols visbriesmīgākajām nelaimēm, kādas var piemeklēt tautas, nācijas, civilizāciju.

Ikviena normāla valsts (tauta) no asimilācijas baidās kā no ļaunas sērgas. Ebreju tauta svešās zemēs ir izdzīvojusi tikai tāpēc, ka gadu tūkstošiem stingri ievēroja jūdaisma aizliegumu pāroties ar „pagāniem”. Ikviena normāla mūsdienu valsts (tauta) nevienu netiecās asimilēt, jo kultūru daudzveidībā saskata milzīgu kreatīvo potenciālu sabiedrības labklājībai. Rietumos par to tagad prātīgi raksta daudzās grāmatās, balstoties uz statistikas datiem. Rietumu zinātnieku aprindās (visvairāk ekonomistu un sociologu) pašlaik ir modē pierādīt, ka no multikulturālisma nav jābaidās. Ikviena normāla valsts (tauta) zina, ka asimilācija nav tikai „Kur tu teci, gailīti mans” kopīga dziedāšana, bet ir arī jauktās laulības. Pie tam jauktās laulības ir visrezultatīvākais asimilācijas dzinējspēks.

Tātad asimilācija ir ne tikai kopīga dziedāšana, bet arī etnoģenēzes process, kura iznākumu cilvēce neprot un nekad nepratīs prognozēt. Asimilācija tāpat kā pandēmija (mēris) ir drausmīga nelaime un var samaisīt tautas genofondu tik šļauganā ļumīgumā, ka beigu beigās nākas tikties ar pilnīgi jaunu tautu. Asimilācijas rezultātā var rasties jauna tauta, un iecerētās latviešu tautas saglabāšanas vietā asimilācijas rezultātā var rasties mistrojums, kuru nāksies nosaukt, pieņemsim, par latrusu jeb ruslatu tautu.

Protams, asimilācijas jēdziens publiskajā telpā netiek lietots. Latviešu „politiķiem” un Kultūras ministrijas „speciem” ir tik daudz prātiņa, lai atklāti neplātītos ar asimilāciju. Asimilācija ir slikts vārds, un to mūsu vērtīgākie kadri ir spējīgi aptvert. Viņi izsakās tikai par integrāciju. Tas ir patīkams jēdziens un asociējās ar intelektuāli saprātīgu pieeju.

Turklāt latvieši ir potenciāli „integratori”. Visdraiskāk šis potenciāls atšķeterējās galvenajos nacionālajos svētkos. Par to izcili šķebīgi raksta viena „akadēmiķe” par otru „akadēmiķi”, kurai kādu laiku nācās pasēdēt Valsts prezidenta krēslā. Izrādās, integrācijas bums ir iespējams pirmsjāņu noskaņā un Līgo nakts priekšnojautās, „kad līdz ar papardes ziedu vaļā raisās dziļi slēptā tautas vitalitāte, kad citādi atturīgais latvietis atbrīvojas no ikdienišķā un ir gatavs saplūst ar Visumu un savā dzīvības priekā dalīties ar visiem un visu. Ir gatavs dzīvot, mīlēt, integrēt un integrēties”.

Atkārtoju, asimilācijas jēdziens publiskajā telpā netiek lietots. Taču oficiāli plānotās integrācijas vietā iznākumā ir jābūt asimilācijai – „krievu” asimilācijai. Tāds ir daudzu latviešu „politiķu” klusībā pie sevis lolotais sapnis. Jāņu nakts ir tikai vienu reizi gadā. Daudziem „politiķiem” ar to ir par maz, lai varētu katru dienu „saplūst ar Visumu un savā dzīvības priekā dalīties ar visiem un visu”. Tas šaubas nerada.

Vienīgi šaubas rada tas, vai visi latviešu „politiķi” ir spējīgi saskatīt, ka arī viņu oficiālā integrācijas politika liecina par vistipiskāko asimilācijas politiku. Mūsu sabiedrības integrācijas dokumenti vienmēr ir tā sameistaroti, ka tekstā tikai aklais var neredzēt asimilāciju.

Piemēram, Lindermana kungs nav akls, un viņš jau ir visu planētu piekliedzis par asimilācijas politiku Latvijā. Viņš latviešu asimilācijas politiku salīdzina ar genocīdu. Ja latviešiem būtu gudri politiķi, tad tāda starptautiskā „blamāža” nebūtu uzklīdusi.

Asimilācijas politika atspoguļojās ne tikai attiecīgajos dokumentos, bet arī daudzu „politiķu” publiskajos diskursos. Latvijas medijos prevalē, piemēram, šāds tipisks viedoklis: „Eiropas Parlamenta deputāts Kārlis Šadurskis (V) arī šodien tiesībsarga rīkotajā konferencē par bilingvālo izglītību uzsvēra vajadzību turpināt izglītības reformu, pārejot uz pilnībā latvisku mācību procesu valsts finansētās vispārizglītojošās skolās, jo pārspīlēta tolerance un empātija esot risks latviskai valstij.[..] Šadurskis gan uzskata, ka esošais bilingvālās izglītības sistēmas modelis var būt tikai kā pārejas modelis, kas neļauj sasniegt Nacionālās attīstības plānā (NAP) izvirzītos mērķus par to, ka Latvija 2020.gadā būs latviska un latviešu valoda un kultūra ir arī Latvijas sabiedrību vienojošais pamats.[..] Mēs vēlamies sasniegt konsekventu ilglaicīgu izglītības politiku, kur ir skaidri definēts mērķis un secīgi soļi tā sasniegšanai. Mums nav vajadzīgs rezultāts rīt uz pusdienlaiku, bet pārliecība, ka, piemēram, desmit gados mēs pabeigsim izglītības reformu, kas nodrošinās viendabīgu Latvijas kā nacionālas valsts izglītības standartu, saglabājot dažādu tautību Latvijas pilsoņu nacionālo kultūru savdabību un attīstību," uzskata politiķis.[..] Šadurskis ir pārliecināts, ka integrācijas politikas galamērķis ir sabiedrība, kas jūt piederību savai valstij, ciena to un lepojas ar to, pārzina Latvijas vēsturi, ir ieaugusi latviešu kultūrā, brīvi pārvalda latviešu valodu kā dzimto un kopā svin svētkus. Tāpat viņš norādīja, ka latviešu valodas un latviešu literatūras priekšmetu standartam jābūt vienādam kā latviešu, tā mazākumtautību izglītības programmās visā pamata un vidējās izglītības apguves posmā, jo prakse liecina, ka divplūsmu izglītības sistēma to nevar nodrošināt."

Šadurska kungs (pats to saprotot vai nesaprotot) izsakās par tipisku asimilācijas politiku, paredzot asimilēt cittautiešus. Viņš, visticamākais, uzskata, ka asimilācija nāks par labu latviešu tautai un Latvijas valstij.

Šadurska kungs, iespējams, domā, ka neviens nesaskatīs primitīvo divkosību frāzē „desmit gados mēs pabeigsim izglītības reformu, kas nodrošinās viendabīgu Latvijas kā nacionālas valsts izglītības standartu, saglabājot dažādu tautību Latvijas pilsoņu nacionālo kultūru savdabību un attīstību”. Būtu labi, ja kāds īsts žurnālists Šadurska kungam pajautātu, kurus viņš vēlas apmuļķot no vienas puses ar „viendabīgu valsts izglītības standartu”, bet no otras puses ar tiesībām saglabāt ne tikai „kultūru savdabību”, bet arī „attīstību”? Tātad izredzes latviešu skolā izskolot jaunu Puškinu, Dostojevski un gūt citus krievu kultūras attīstības panākumus.

Viens no asimilācijas politikas radikālākajiem instrumentiem ir aizliegums iegūt izglītību dzimtajā valodā. Ja nav izglītība dzimtajā valodā, tad nevar būt nekāda iespēja saglabāt „dažādu tautību Latvijas pilsoņu nacionālo kultūru savdabību un attīstību”. Tas ir tikpat precīzi kā 2x2=4.

Paši latvieši enerģiski vēlas izglītību latviešu valodā, jo to diktē tautas eksistenciālie instinkti. Tas pats attiecās arī uz citām tautām, kuras tikpat enerģiski vēlas saglabāt izglītību dzimtajā valodā, jo bez tās nav iespējama tautas pastāvēšana. Ne tikai naivi, bet arī ļoti dumji ir cerēt, ka izdosies formēt konstruktīvu etnopolitiku (sabiedrības integrāciju), ignorējot cittautiešu eksistenciālos instinktus.

Latvijas etnopolitikā turpina šļakstēt sapnis par melno nāvi - asimilāciju. Taču reālajā dzīvē viss notiek pretēji. Latviešiem nav jābaidās no melnās nāves. No asimilācijas nav jābaidās arī cittautiešiem. Lindermana kunga biedēšana ar genocīdu neapšaubāmi ir savtīga ālēšanās, rūpējoties par savu publicitāti, pasaules mēroga politiķa karjeru u.tml. Par to, ka reālajā dzīvē nav un nevar būt asimilācija, liecina vismaz divi ļoti svarīgi fakti.

Pirmais fakts ir ne tikai loti svarīgs, bet arī priecīgs. Latvieši nemīl jauktās laulības. Pēcpadomju statistika stāsta, ka no latviešu 100 laulībām tikai 20 laulības ir jauktās laulības, kad latvietis ir apprecējies ar citas tautas pārstāvi. Tas ir ļoti labs rādītājs, ar kuru pat ebreji nevar lepoties visās mītnes zemēs.

Otrais fakts arī ir ļoti svarīgs, bet nav priecīgs. Pēcpadomju gados valsts pārvaldīšanā latviešu tauta saskaņā ar „labas pārvaldības principu personāla atlasē” deleģē tikai tādus cilvēkus, kuru brūvētā etnopolitika (arī sociālā, ekonomiskā, izglītības politika) spēj vienīgi atbaidīt planētas iedzīvotājus asimilēties „atvērtajā latvietībā”. LR reālā politika ir tik atbaidoša, ka nākas šaubīties, vai ar latvieti brīvprātīgi gribēs precēties citas tautas pārstāvis un atlikušo mūžu mocīties Latvijā.

Domājams, cita lieta ārzemēs. Diemžēl nepratu atrast statistiku par latviešu laulībām ārzemēs. Atradu vienīgi plašu informāciju par latviešu fiktīvajām laulībām, kas ir labs bizness. Iespējams, svešumā latvieši daudz vairāk mīl jauktās laulības nekā tēvzemē. Bet tas nebūtu priecīgs fakts, jo liecinātu par latviešu izšķīšanu planētas tautu jūrā.

Asimilācija ir daudzslāņains fenomens. Tajā ir sastopamas asimilācijas fāzes, asimilācijas scenāriji, asimilācijas tipi, asimilācijas etniskā specifika, asimilācijas sociāli ekonomiskā specifika, asimilācijas saistība ar planetāri globālajiem sociālpsiholoģiskajiem procesiem.

Piemēram, pašlaik uz planētas virmo etniskās pašapziņas bums. Gandrīz katra etniskā grupa fanātiski tiecās sargāt kultūras, reliģisko, lingvistisko identitāti. Tādā sakārsētā gaisotnē asimilācijas politikai ir niecīgas izredzes. Asimilāciju kavē arī reakcionārā nacionālisma un nacisma renesanse daudzās valstīs.

Asimilācija ir individuālās gribas akts. Taču asimilācijas politika var būt notēmēta arī uz etnisko grupu. Ja kāda valsts vēlas ar spēku piespiest etniskās grupas (minoritātes) asimilēties, tad neļauj šīm grupām (minoritātēm) iegūt izglītību savā valodā un piespiež mācīties valsts valodā. XIX gs. sākumā vācbaltu aprindās arī figurēja ideja „arājus” pārvācot, latviešu zemniekiem neļaujot mācīties latviešu valodā. Par laimi un nelaimi (no vācbaltu viedokļa) šī ideja netika realizēta. Vācbalti izvēlējās grūtāko un, tā vien liekas, arī neiespējamo – veidot latviešus par patstāvīgu kultūras tautu ar savu literāro valodu.

Pašlaik zinātne uzskata, ka asimilācijas process sastāv no četrām fāzēm. Pirmās fāzes laikā veidojās kontakti starp ieceļotājiem (minoritāti) un vietējo tautu. Otrajā fāzē dominē konkurence. Minoritātes pārstāvji var censties par katru cenu saglabāt savu identitāti un pat atsevišķās dzīves sfērās izkonkurēt vietējo tautu, kā to daudzās zemēs izmanīgi panāca ebreji tirdzniecībā un finansēs. Trešā ir emancipācijas (aprašanas) fāze. Tās laikā minoritātes „nomierinās”, sāk aprast ar dzīvi svešajā zemē un psiholoģiski sevi gatavo dzīvei jaunajos apstākļos līdz mūža beigām. Minoritātes pozitīvi aprod ar domu, ka jaunajos apstākļos dzīvos arī viņu bērni, mazbērni, mazmazbērni.

Manuprāt, trešā fāze ir ļoti aktuāla pie mums un būtiski atsaucas uz sabiedrības integrāciju. Cittautiešu liela daļa vēl nav apradusi ar domu par mūžīgu dzīvi LR. Saprotams, ka uz viņu neizlēmību ļoti iespaidīgi atsaucas LR reālā politika un katastrofāli zemais dzīves līmenis.

Ceturtā fāze ir konkrētas asimilācijas fāze, kad indivīds intensīvi pārņem vietējās tautas valodu, kultūras tradīcijas, dzīves stilu. Mūsdienu zinātne uzskata, ka ideāla (100%) asimilācija praktiski nav sastopama. Nav sastopams tas, par ko sapņo mūsu Kultūras ministrijas „speci”. Viņu šķebīgā „atvērtā latvietība” nespēs ražot simtprocentīgus jaunlatviešus, jo vienmēr asimilētā cilvēka garīgajā pasaulē saglabāsies kaut kas no viņa oriģinālās identitātes.

Zinātne līdz šim ir konstatējusi vairākus (6-7) asimilācijas tipus. Vēsturiski visjaunākais tips ir tā saucamā telpiskā asimilācija. Tā ir saistīta ar cilvēces kādas daļas jauno modi pārcelties uz to vietu, kur ir izdevīgi dzīvot migrantiem. Ja dzīves apstākļi ir labi, tad migranti ar lielu entuziasmu nosacīti asimilējās attiecīgajā svešajā kultūras telpā.

Mūsdienās ir izplatīta segmentētā asimilācija, kad cilvēki mērķtiecīgi piemērojās dzīvei svešā vietā tikai kādā noteiktā segmentā. Tas, piemēram, uzskatāmi attiecas uz tādu segmentu kā tirgus. Migranti ir ieradušies svešajā zemē tikai tāpēc, ka vēlas darboties tirgū. Tāpēc viņi pārņemt tikai vietējā tirgus funkcionēšanas normas, stilu, apkalpošanas kultūru, apgūst tirgus žargonu, preču nosaukumus un pircēju apkalpošanai nepieciešamās frāzes vietējā valodā. Dzīve ārpus tirgus viņus neinteresē.

Vispopulārākais tips ir kultūras asimilācija, minoritātēm praktizējot vietējās tautas kultūras normas, tradīcijas, apgūstot literāro valodu un aktīvi iekļaujoties sociālajos, politiskajos, ekonomiskajos, garīgās kultūras, izglītības, zinātnes procesos. Kultūras asimilācija ir ļoti izplatīta ebreju kopienā visās zemēs, produktīvi piedaloties, piemēram, vietējās tautas vēstures, literatūras un mākslas mantojuma izpētē, darbojoties vietējos medijos, mācību un zinātnes iestādēs, kā arī militārajās, drošības dienestu, diplomātiskajās, politiskajās, administratīvajās iestādēs.

Principiāli svarīgs tips ir institucionālā asimilācija un tā perspektīvas – izredzes nākotnē. No šī tipa perspektīvas ir atkarīga ikvienas polietniskās un multikulturālās valsts iedzīvotāju konsolidācija, lojalitāte, patriotisms, sociālā un ekonomiskā atdeve. No šī tipa perspektīvas lielā mērā ir atkarīga arī kultūras asimilācija. Var pat uzskatīt, ka institucionālā asimilācija un kultūras asimilācija ir savstarpēji vienots process.

Institucionālā asimilācija balstās uz perspektīvu cittautiešiem darboties varas institūtos (parlamentā, valdībā, pašvaldībā, tiesā) līdztiesīgi ar vietējās tautas indivīdiem. Citiem vārdiem sakot, runa ir par cittautiešu izredzēm tikt pie varas. Ja tādas izredzes pastāv, tad tās labdabīgi atsaucās uz asimilāciju.

Tas ir loģiski. Ja cittautieši apzinās savu ideālo līdzvērtību un līdztiesību valsts nācijā, perspektīvas simtprocentīgi dzīvot tāpat kā dzīvo vietējā tauta, tad pavisam savādākā kvalitātē un tempā risinās valodas apguve, valsts cienīšana, lokālpatriotisma nostiprināšanās, naturalizācija, vietējās vēstures apguve, bērnu izglītošana, iesaistīšanās vietējos etnogrāfiskajos un reliģiskajos pasākumos.

Par institucionālās asimilācijas perspektīvām (iespēju cittautiešiem tikt pie varas) mūsdienu LR nav īpaši jāatgādina. Tie, kuriem tas interesē, ļoti labi pārzina reālo situāciju. Reālā situācija izveidojās, pateicoties gan iekšējiem, gan ārējiem faktoriem. Var fiksēt subjektīvos faktorus un objektīvos faktorus.

No iekšējiem faktoriem un subjektīvajiem faktoriem katrā ziņā nākas pievērst uzmanību sekojošiem momentiem.

LR etnopolitika (politika) lielā mērā ir greiza tāpēc, ka cittautieši pietiekami aktīvi nepalīdz latviešiem formēt valsts etnopolitiku un politiku vispār. Respektīvi, cittautiešu pasionārais, profesionālais un intelektuālais potenciāls vienmēr ir bijis nepietiekams, lai konstruktīvi ietekmētu politiskos procesus LR. Ušakovi, ņikiforovi, kravcovi, agešini, mirski, kabanovi, klementjevi, bazujevi nav valsts līmeņa domātāji un darītāji.

Un vēl kas. Cittautiešiem (īpaši lielajai krievu diasporai) noteikti ir rūpīgi jāpārdomā, kāpēc viņi savu likteni un reizē arī Latvijas un latviešu likteni uzticēja kārtot cilēviču, lindermanu tipa runasvīriem. Tas taču jau tūlīt bija zināms, ka šī tipa runasvīri pašaizliedzīgi un līdz galam nekad un nekur nevienu nav aizstāvējuši un neaizstāvēs arī pie mums. Viņi nevienu procesu necentīsies konstruktīvi sakārtot, ja tas būs saistīts ar karjeras visniecīgāko risku. Šī tipa runasvīriem cilvēktiesību aizsardzība ir vienīgi platforma publicitātei, skanīgiem amatiem, dāsniem Sorosa grantiem. Tas taču jau sen ir apstiprinājies, cik silti ir iekārtojušies mūsu cittautiešu dedzīgie aizstāvji un cik nevērtīgs ir viņu ieguldījums LR politikā.

Starp citu, jau 90.gadu sākumā mūsu etnopolitikas diriģentes cilēvičos neskatīja nekādu politisko un metodoloģisko bīstamību. Integrācijas dāmas visos semināros ļāva cilēvičiem vāvuļot pēc sirds patikas, jo no viņu mutes nekad neizskanēja ne etnopolitikas kritika, ne būtiski priekšlikumi. Integrācijas dāmām (aldermanēm, druvietēm) visbīstamākie elementi bija daži latvieši, kuri nebaidījās asi kritizēt etnopolitiku un centās to veidot zinātniski adekvāti un balstoties uz cilvēces vēsturisko pieredzi nacionālā jautājuma risināšanā.

Neapšaubāmi, latvieši var priecāties, ka cittautiešu problēmas risina vēsturiski rūdīti konformisti, „kosmopolīti” (Cileviča kunga autoidentifikācija), politiskie karjeristi. Viņi visu tā saduļķo un nomurcī, ka latviešu agresīvajiem nacionālistiem regulāri ir iemesls pacelt glāzi par godu kārtējai „uzvarai” (lasiet – muļkībai).

Labs ir tas, kas labi beidzas. Protams, ir labi, ka nacionālo attiecību kolīzijas risinās „semināru” un „projektu” formātā. Varēja būt citi, briesmīgi formāti.

Taču labi nav tas, kas ir radies latviešu vienvaldības rezultātā. LR visdažādākajos aspektos ir Eiropas visdrūmākā valsts. Cittautiešu, senu, lielu un ļoti spēcīgu kultūru audžubērnu, palīdzība valsts darbā būtu ļoti noderējusi latviešiem.

Esmu pārliecināts, ka būtu pārvarētas latviešu inteliģences dzīvnieciskās bailes no intelektuālās konkurences un cittautieši varētu lietpratīgi darboties. Diemžēl tas nenotika. Ja cittautieši (īpaši krievi) būtu nopietni gribējuši konstruktīvi līdzdarboties LR politiskajos procesos, tad tas reāli būtu sācies jau tūlīt pēc PSRS sabrukuma. Acīmredzot nebija ne nopietna griba, ne piemērots potenciāls. Par nelaimi arī nākotnē nekas labs nav gaidāms. „Balto” cilvēku vispārējā destrukcija un degradācija vienādā mērā attiecās uz visām tautām.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Kņada

FotoKatrs no mums kaut reizi ir mēģinājis sākt jaunu un skaistu dzīvi. Dažam pietika ar vienu mēģinājumu, cits to darīja vairākkārt, bet vēl kāds to dara, tas ir, mēģina nepārtraukti.
Lasīt visu...

8

Aicinām Baltkrievijas Valsts prezidentu nekavējoties darīt visu ko tādu, ko viņš noteikti nedarīs

FotoMēs, Lietuvas, Polijas, Latvijas un Igaunijas prezidenti kā Baltkrievijas kaimiņi un kā NATO un ES dalībvalstis vēlamies, lai Baltkrievija būtu stabila, demokrātiska, neatkarīga un pārtikusi valsts. Tādēļ mēs aicinām Baltkrievijas Valsts prezidentu:
Lasīt visu...

21

Provinces pensionāra vēstule pakaļpalicējiem Rīgā

FotoMierīga varas maiņa, bez skandāla un klopes, saskaņā ar brīvu vēlēšanu rezultātiem jau izsenis tiek dēvēta par demokrātijas svētkiem. Šāds prieka brīdis gaida rīdziniekus jau pēc dažām nedēļām. Par Rīgas iepriekšējās politstruktūras sabrukumu vairs nešaubās neviens, un tagad vēlētāju rokās būs sastutēt jaunu. Ne nu gluži pašiem, bet caur vēlētiem priekšstāvjiem.
Lasīt visu...

21

Kam ir izdevīgi popularizēt tautu izšķīšanu "kausējamā katlā"

FotoTautas brīvība ir atkarīga no nacionālās identitātes spēka. Identitāte ir vērtību sistēma. No vērtībām izriet griba un rīcība - nepakļauties apspiestībai, cīnīties, upurēties.
Lasīt visu...

15

Aizbraukt uz vietu ar skaistu skatu un izslāpušām acīm divatā skatīties uz klienta alkohola pudeli...

FotoPēc Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) statistikas 2019. gadā vadītāji alkohola reibumā izraisīja 173 ceļu satiksmes negadījumus (CSNg) ar cietušajiem, 14 CSNg ar bojā gājušajiem un 232 CSNg ar ievainotajiem. Pēc Eiropas Komisijas statistikas 2018. gadā Latvija pēc ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo skaita bija trešā valsts ES pēc Rumānijas un Bulgārijas.
Lasīt visu...

3

Lai novērstu uzmanību no izgāšanās ar kadastrālajām vērtībām, esam uzmeistarojuši slepenu projektu par jaunu tiesiskuma darba grupu

FotoPiektdien, 7. augustā, Tieslietu ministrija ir iesniegusi izskatīšanai Ministru kabineta sēdē ziņojuma projektu, kas paredz izveidot darba grupu ar valsts tiesisko drošību saistīto problēmjautājumu risināšanai.
Lasīt visu...

18

Neuzskatām par iespējamu piedalīties priekšvēlēšanu aģitācijas pasākumos, kas tiek organizēti svešā valodā

FotoEsam aicināti piedalīties priekšvēlēšanu aģitācijas raidījumos, ko organizē Latvijas sabiedriskie mediji, kas cita starpā iekļauj arī raidījumus, kas notiek svešvalodā, konkrēti - krieviski.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Izliksimies, ka esam norūpējušies: valsts prezidenta Egila Levita paziņojums par vēlēšanām Baltkrievijā

Latvija kā Baltkrievijas kaimiņvalsts pilnībā atbalsta baltkrievu tautas dziļo vēlmi dzīvot savā neatkarīgā, brīvā,...

Foto

Par dzīves mērķiem un jēgu

Kas mēs esam? Kāds ir mūsu dzīves mērķis? Kāda ir jēga cilvēces pastāvēšanai? Atbilstoši savām zināšanām un prāta spējām mēs meklējam...

Foto

Pamēģiniet mums noticēt, ka vislielākajā luterāņu draudzē viss ir gandrīz kārtībā

Rīgas Lutera draudze kategoriski noraida medijos izskanējušās interpretācijas par draudzes ilggadējo mācītāju Kaspara Simanoviča...

Foto

Par ko balsot vēlēšanās?

Vatikāna II koncils par katoļu aktīvu līdzdalību politiskajā un sabiedriskajā dzīvē uzsver, ka "visiem pilsoņiem ir jāatceras savas tiesības un reizē pienākums...

Foto

Neizvērtēta un nepamatota kadastrālo vērtību aprēķināšanas reforma ir kaitniecība

Latvijas Patērētāju interešu aizstāvības asociācija uzskata, ka globālās krīzes apstākļos (Covid pandēmijas laikā) finansiāli tiek ietekmēts ikviens...

Foto

Ceram, ka valdība un koalīcija pieņems pareizo lēmumu un atdos mums visu, ko pieprasām

Esam gandarīti par to, ka Amerikas Savienoto Valstu valdība joprojām pievērš uzmanību...

Foto

Kadastrālās vērtības ir “jāiesaldē”

Latvijas nekustamo īpašumu darījumu asociācija LANĪDA aicina “iesaldēt” šā brīža kadastrālās vērtības, lai novērstu negatīvās sekas, kas prognozēto kadastrālo vērtību pieņemšanas gadījumā...

Foto

Pa iznīcības ceļu…

Kāds gudrais reiz uzdevis jautājumu: „Viens mats — vai tas ir daudz, vai maz?” Un pēc tam pats atbildējis: „Ja uz galvas, tad...

Foto

Dabas aizsardzības pārvaldes reforma: ieguvumus nesaskatām, zaudējumi acīmredzami

Vides konsultatīvā padome (VKP), kas apvieno divdesmit nozīmīgākās nevalstiskās vides organizācijas Latvijā, iebilst pret VARAM virzīto Dabas aizsardzības...

Foto

Striķim pietiek, ēšanai nepietiek: Latvijā diemžēl parasti praktizē lāpīšanu ar ielāpiem, kas mazāki par caurumu

Pārsvarā Latvijas sabiedrība ir vai tiek grūsta procentu gūstā. Ja ienākumi...

Foto

Izstrādātie tiešmaksājumu nosacījumi vairāk līdzinās "naudas apgūšanai"

Publiskajā telpā izskanējušie tiešmaksājumu aprēķini nav korekti, tiešmaksājumu sadaļā visvairāk cietīs mazie un vidējie lauksaimnieki, turklāt Zemkopības ministrijas (ZM)...

Foto

Ko lai dara, ja man gribas sev paturēt pusi no grāmatu vākos ielikto apķēzošo sacerējumu pārdošanas cenas?

Jau labu laiku lauzu galvu par grāmatu vākos ielikto...

Foto

Pakļautās Latvijas priekšniekdiletanti infekciozos laikos

Pirms ir sākta ordeņu dalīšana "Par uzvaru pār Covid-19", ir vērts ar vēsu prātu novērtēt pakļautās Latvijas iestāžu un personāliju darbību...

Foto

Kā mēs tērēsim daudzās naudas

Vairāk nekā 10 miljardi eiro jeb gandrīz viens Latvijas gada budžets – tik daudz Eiropas naudas mums līdz 2027. gadam paredz...

Foto

Es apliecinu savu interesi iesaistīties dialogā ar likumdevēju Saeimas organizētā konferencē vai seminārā - tas mums noteikti dos daudz laba

Daru zināmu, ka 2020. gada 2....

Foto

Esam izlēmuši koncentrēties uz ražošanu Latvijā – un tam ir savi iemesli

Šobrīd ir pienācis laiks, kad AS „Agrolats Holding” grupa, kurā ietilpst arī tādi pazīstami...

Foto

Liel un jaun koncertzāl, pa kuras celšn jūs tur kašķe, taisn pirms gad tik atklāt uz Lielo laukum iekš Ventspil

Mēs, kas dzīvo iekš sav ķizgal...

Foto

Nav atbalstāms MK rīkojuma nosacījums par Pasaules tirdzniecības centra ēkas demontāžu

Latvijas Arhitektu savienības (LAS) Padomes locekļi, apspriežot Ministru kabineta rīkojumu Nr. 341 no 18.06.2020. par...

Foto

Eiropas Komisija vērtēs Latvijas ārkārtas stāvokļa atbilstību cilvēktiesībām

Šā gada pavasaris ar Covid 19 un no tā izrietošajām sekām izsita no līdzsvara daudzus. Tiek lauzti šķēpi,...

Foto

Vadzis

Kā saprast teicienu un pat apgalvojumu – «Kad vadzis ir pilns, tas lūzt»? Vai tā, ka ir nepieciešamas pārmaiņas, ka/ja turpmāk neizdosies noturēt paklausībā, ka...

Foto

Tagad mums ir slikti ceļi, bet daudz ierēdņu, kuri balso par to, lai nekas nemainītos

Divas lietas. Arī it kā nesaistītas, bet par to pašu. Attīstības Par kabatas...

Foto

Meklējam viedu taktiku ēnu ekonomikas līmeņa mazināšanai

Pagājušais – 2019. gads iestādei bija nopietns pagrieziena punkts, kad tika izstrādāta jauna Valsts ieņēmumu dienesta (VID) attīstības stratēģija...

Foto

Sauksim visas lietas īstajos vārdos

Kas katram no jums ir tas mīļākais un dārgākais? Protams, vispirms tā ir paša personīgā āda. Pēc tam bērni, sieva, ģimene....

Foto

Kremļa vēstniecība nāk palīgā: noderīgie idioti cieš zaudējumus „Piebaltijas” infokara frontē

Latvija ir uzsākusi sparīgu cīņu pret  Kremļa izplatīto dezinformāciju. Par drošību un  veselīgu mediju vidi atbildīgās...

Foto

Kam ir izdevīga ārkārtas situācija, jeb kā tiek radītas dzīres mēra laikā?

Saeimas pēdējā ārkārtas sēdē 9. jūlijā, tika izskatīti pieprasījumi par konkrētiem faktiem saistībā ar...

Foto

Mēs dzīvojam melu sistēmā

Es Jums pastāstīšu, kā veido melu ziņas. Melu sistēmu. Tikai ar dažiem piemēriem. Kaut to ir daudz....

Foto

Pareizu ceļu ejam, biedri Svece

Atbalsta vēstule pasaules progresa vēsmu nesējiem, nenogurdināmiem cīnītājiem pret verdzības laiku mantojumu, rasismu un citiem -ismiem....

Foto

Par ko Covid piemaksas Ieslodzījuma vietu pārvaldē?

Izlasīju internetā: "Fiskālās disciplīnas padome: valsts atbalsts Covid-19 pēckrīzes pasākumiem lielākoties ticis valsts sektoram un uzņēmumiem.”...

Foto

Vai Ļeņina ielā 59 (blakus Stūra mājai) dzīvoja čekisti?

Es te veicu nelielu izpēti. Iepriekš publicēju aicinājumu atsaukties zinošus cilvēkus, kas varētu paskaidrot, vai Ļeņina ielā...

Foto

Pēdējais laiks mēģināt iegūt politisko kapitālu no prettiesiskā nekustamā īpašuma nodokļa tēmas

Līdzšinējā nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) piemērošanas kārtība ir jāreformē, un jāievieš neapliekamais minimums primārajam...

Foto

Dievapziņa - strīdēties vai mēģināt saprast?

Katram no mums ir sava patiesība jeb pasaules uzskats, ko esam izveidojuši no lasītā, redzētā, dzirdētā, skolā iemācītā un pašu...

Foto

Uz politiskā feļetona tiesībām: pašpasludinātā virsvadoņa dekrēti par Teikas apkaimi

Es, Viedais Manels, turot roku uz Latvju nerātnajām dainām, pasludinu sevi par Teikas virsvadoni un zvēru...

Foto

Tālmācību nepieņemamības pamatojums

Tālmācību (attālinātās “online” izglītības) nepieņemamības pamatojums jeb krievu neoliberālis prognozē klātienes izglītības elitarizāciju un apgalvo, ka līderiem nav jābūt pārāk daudz un tāpēc...

Foto

Nekustamā īpašuma astrālās vērtēšanas līkloči

Šobrīd Latvijā nekustamo īpašumu kadastrāli vērtē atsevišķi – ēkas/būves un zemi, kas ir pretrunā ar pasaulē pārsvarā pieņemto praksi un Latvijas...

Foto

Latvijas Nacionālā bibliotēka aicina Valsts prezidentu kļūt par pirmās latviski izdotās grāmatas piecsimtgades notikumu patronu

Valsts prezidents Egils Levits ar dzīvesbiedri Andru Leviti šodien apmeklēja Latvijas...

Foto

Ja ir TĀDS “tautu tēvs”, tad labāk tautai dzīvot kā bārenei

Pasaulē ir un ir bijuši vairāki “tautas tēvi”. Tiesa, šāda iezīme ir tikai totalitārajiem režīmiem....

Foto

Pārdomas pēc grāmatas "Viltvārdis" izlasīšanas

Vispār jau cilvēcīgi Levitu var saprast, nedaudz pat izjūtu līdzjūtību. Kādas dzimtas piedzīvotās epizodes, iespējams, gadu gaitā radu daudzreiz pārstāstītas un...

Foto

Ko gada laikā paveicis nācijas tēvs un visas tautas prezidents

Valsts prezidenta Egila Levita prezidentūras pirmā gada (2019. gada 8. jūlijs–2020. gada 6. jūlijs) kopsavilkums....

Foto

VID pieeja veicina to, ka uzņēmējs ir gatavs pat atsaukties noziedznieku aicinājumiem sadarboties

Valsts ieņēmumu dienestam (VID) ir būtiska loma valsts budžeta ieņēmumu veidošanā. Tomēr visbūtiskākā...

Foto

Toreiz un tagad jeb Mīti un patiesība par dzīvi Latvijā padomju laikā

Vien reta tēma tiek apspriesta tik emocionāli, bet bieži vien – pat agresīvi, kā...

Foto

Totalitāro žurku cīņa par varu: kurš kuru iznerros

Pašsaprotams, ka sabiedrotos (draugus) aicina ciemos kā ikdienā, tā arī svētku dienās. Īpaši jau svētku dienās. Nav šaubu,...

Foto

Ja tas, ko raksta grāmatā „Viltvārdis”, ir taisnība, tad Nācijas tēvam ir jāatkāpjas

1. Ja viss tas, ko grāmatā Viltvārdis, raksta Lato Lapsa, ir taisnība, tad Nācijas...

Foto

Ko apliecina pieminekļa zīme

Mantojums ir visapkārt, tas, paaudžu paaudzēm uzkrāts, veido mūsu šodienu – kā fons un vērtību radītājs. Tas, ko redzam, paliek mūsos, tāpēc...

Foto

Tagad es piesaku valsts digitalizācijas reformu

Ministru kabinetā (MK) apstiprināts Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) sagatavotais informatīvais ziņojumus "Par valsts pārvaldes informācijas sistēmu arhitektūras...

Foto

Manas pārdomas par Latvijas himnu

Mūsu valsts himnā centrālais jēdziens ir Latvija. Toreiz, kad himna radās, priekšstats par Latviju bija jauns. Latvija kā vienota zeme –...