Iesaki rakstu: 
Naktī mani apmeklēja kāds skumjš sapnis. Parasti sapņi ātri aizmirstas un pazūd no apziņas, tāpēc šo steidzu pierakstīt, kamēr tas vēl nav dzēsts no atmiņas failiem.
Sapņa sākums: «Kādai valstij uzbrūk iznīcinošas ordas, un ko valsts iedzīvotāji dara, lai aizsargātos? Neko. Tie stīvējas, spītējas, kā pārbaroti kaķi «gariem zobiem» pagaršojot kādu valdības ieteikumu. To valdība izrok kādu ierakumu, aizsūta turp kādu kareivi, izvieto kādus sargposteņus un dažus kontrolpunktus, bet ap viņiem, aiz viņiem un visur, kurp skatu vērs, plosās ienaidnieks.
Viņu valstī ir organizācijas un partijas, kuras sevi sludina par patriotiem un Dzimtenes aizstāvjiem, godā ceļ senčus, senču mantojumu un viņu varoņdarbus, bet brīdī, kad atkal ienaidnieka pūļi bradā viņu zemi, tie neceļas kā klints un nepulcina zem Dzimtenes karogiem aizstāvjus. Nedara neko, lai savus pilsoņus aizstāvētu un sargātu no uzbrucēja tīkojumiem. Tikai daži no to pamanāmākiem sociālajos tīklos vaimanā, nu, kā tā var, nu, kā tā var...
Godināt senčus – tas ir labi un apsveicami, bet ar godināšanas rituāliem vien nekādi nevar novērst agresora tīkojumus.
Izrādās, ka viņu zemē ir gana daudz tādu, kuri ar lielu azartu un pat iedvesmu ir gatavi ienaidniekam palīdzēt iznīcināt savus brāļus un māsas.
Iespējams, ka pēc kāda laika tur būs «Nirnberga trīs», jo «Nirnbergā divi» tiesās tos, kurus netiesāja «Nirnbergā viens», jo tam apsūdzības solam «Nirnbergā viens» bija jābūt daudz garākam, un dažiem no tiesnešu un prokuroru krēsliem bija jāpārsēžas uz apsūdzēto sola.
Iespējams, ka «Nirnbergā trīs» izdzīvojušie kādus no šiem līdzskrējējiem, vienaldzīgajiem, noziedzīgi nolaidīgajiem un kolaborantiem tiesās, bet ko tas dos? Neviena tiesa nespēj piecelt mirušos, neviens tiesas lēmums nespēj apturēt agresoru.
Viņi ir pilnīgā ienaidnieka varā. Kādreiz senos un ne tik senos laikos tā bija normāla kārtība – kad krita pilsētas mūri, tad iebrucējiem deva trīs dienas laupīt, varot un slepkavot. Viņiem šo dienu būs daudz vairāk nekā trīs, un bēdīgi ir tas, ka ir daudz tādu «viņējo», kuri skrien sirotājiem pa priekšu un ar pirkstu rāda, kur ir paslēpušies tie, kurus jāaplaupa.
Daži no viņiem tos mēdz dēvēt par koviddisidentiem, bet patiesībā viņi nav nekādi disidenti vai citādāk domājošie, viņi ir agresora rokaspuiši un kolaboranti.
Viņu zemē ir pienācis laiks, kad katram ir jāaizstāvas pašam, kad katram ir jāaizstāv savi tuvinieki un tauta. Viņi sāk apzināties, ka neviens tos neaizstāvēs.
Izrādās viņiem ir daudz tādu, kuri apgalvo: «Nu, nē, nu tas taču ir mūsu kaimiņš, tas nav iebrucējs. Viņš jau sen dzīvo ar mums un starp mums. Uztraukumam nav pamata, viņš ir nekaitīgs, bet daudz bīstamāks ienaidnieks ir Pasaules žandarms un masonu ložas. Neesot tik traki un, ja nepretosies, tad būšot vēl labāk. Viņi apgalvo: «Nu nē, jūs nesaprotat, tā ir sazvērestība, jo patiesībā nav nekāda ienaidnieka. Izrādās, ka viņiem ir gana daudz tādu, kuri brīvprātīgi, pat ar sirdsdegsmi, palīdz agresoram.»»
Vēl sapnī redzēju, ka vakaros viņi, kurš ar baudu, kurš ar sportisku interesi, ik vakaru valsts ziņu kanālā noskatās agresijas statistiku. Ziņās informē par upuriem, kritušajiem, nomocītajiem.
Sapņa beigas.
P.S. Ir teikts, ka nav tik svarīgi, ko liekam mutē, daudz svarīgāk ir tas, ko šī mute pauž. Domājiet, ko jūsu mutes sludina, kurp aicina! Vērtējiet to, ko raksta jūsu pirksti, vērtējiet savus draugus, vērtējiet savus deputātus un savus ministrus! Vērtējiet viņu uzvedību un rīcību, viņu uzskatus, viņu rīcību saskaņā ar sapnī minēto!
Dažs no tiem muļļājas, daži ir neziņā, un liels skaits ir tādu, kuri nespēj izvēlēties, kurai no pusēm pieslieties, jo nav vēl skaidrs, kuri uzvarēs.
Pastāv kaut niecīga, bet tomēr varbūtība, ka tieši tāpat notiks arī tad, kad pāri valsts robežām brauks ienaidnieka tanki. Visa valsts aizsardzība paliks plānos, projektos, štāba dokumentos un aliansēs, un slīcēju glābšana paliks pašu slīcēju rokās.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
