Iesaki rakstu: 
Uzrakstīju garu rakstu par sankcijām, cēloņiem, to veidiem, ieguvumiem un zaudējumiem. Pārlasot konstatēju, esmu sarakstījis vispār zināmas lietas. Tamdēļ aprobežojos tikai ar vienu rindkopu un nobeigumu.
Globālā ekonomikā pašreiz galvenais ieguvējs ir tas, kurš spēj pārdot. Pārdot ne tikai iekšējā tirgū, bet arī uz āru. Tātad veiksmīgu sankciju pamatnostādne - neļaut otram pārdot, jeb nepirkt no otra.
Sekojot līdzi sankcijām, ko ir noteikusi viena puse, kuru pārstāv arī Latvija, dominē vārdi - nepārdot, nedot, iesaldēt. Otras puses atbildes reakcija bija prognozējama. Otras puses sankciju galvenais vārds - nepirkt.
Kā tas izskatās ekonomiski? Šoreiz argumenti, ka Krievija kļūs par noslēgtu ekonomiku, neiztur kritiku. Krievija veiksmīgi turpina PĀRDOT savu galveno eksporta preci - energoresursus un ar sankciju palīdzību nepērk stratēģiskā pretinieka eksporta preci - lauksaimniecības gala produktu.
Mēs pretēji, turpinām pirkt oponenta eksporta preci - energoresursus, un paši ierobežojam sevi, nepārdodot savu eksporta preci - lauksaimniecības produktu.
"Paši nepārdodot"? Jā, jo atbildes reakcija bija prognozējama. Jūtu līdzi nozaru pārstāvjiem, kuriem nu ir problēmas. Nākamo reizi neesiet tik toleranti un neklusējiet.
Kāda jēga no sankcijām, ja pirmsākumos jau bija zināms, ka būs zaudējumi? Par iespējamajiem zaudējumiem runāt nebija pieklājīgi. Pirms sankciju ieviešanas no mūsu puses jau vajadzēja atrunāt kompensācijas mehānismu ne tikai ar Eiropas Savienību, bet arī ar ASV valdību.
Turpretī Krievijas eksports turpinās, un valūta kā ieplūda, tā ieplūst Krievijā. Tagad krieviem nebūs jāizdod valūta par mūsu pārtikas precēm, bet viņi to varēs investēt, attīstot paši savu ražošanu.
Pazīstot krievus un viņu savādo saimniekošanu, uzņemos apgalvot, ka viņi spiedīgos apstākļos un piespiedu kārtā attīstīs gan lauksaimniecību, gan lauksaimniecības produktu pārstrādi. Atgriezties Krievijas tirgū mums būs ļoti, ļoti grūti.
Arguments, ka mums nevajag Krievijas tirgu, mēs tirgosim uz Eiropu, ir man nesaprotams. Jebkurš tirgus ir preču noiets. Neesam mēs monopolisti, ka varam izvēlēties - šitam pārdosim, bet šitam nē. Jebkura tirgus zaudēšana ir zaudējums, tas nav ieguvums.
Mans viedoklis: no mūsu puses ieviestās sankcijas manā redzējumā mums tik tiešām ir neizdevīgas, pat bezjēdzīgas. Mans secinājums: sankciju apstiprinātāji no mūsu valsts institūcijām nav spējuši prognozēt notikumu gaitu, jo neviens no viņiem iepriekš nekādas sēdes un komisijas nav ierosinājis sasaukt.
Būšu nepieklājīgs un atļaušos prognozēt, ka, iestājoties aukstākam gadalaikam, Krievija izspēlēs "nākamo trumpi" - gāzes piegādes apjomi un cena. Būs problēmas, būs zaudējumi.
Mans ierosinājums: visām nu drudžaini sasauktajām sēdēm un apspriedēm visādos līmeņos pievienot jau laicīgi neizbēgamu jautājumu - ko darīsim ar energoresursu iespējamo (nenovēršamo) piegāžu nestabilitāti? Kādi iespējamie kompensācijas mehānismi?
Mēs esam 100% atkarīgi no Krievijas. Uzņēmumu Latvijas Gāze pārvalda Krievijai lojāli spēki. Nopērkot piedāvātos 47,2% E.ON Ruhrgas International GmbH akciju, mēs jautājumu neatrisināsim.
Ko un kā mūsu draugi un galvenie sankciju virzītāji mums kompensēs šai iespējamajā negatīvajā situācijā? Un nestāstiet, ka gāzi vedīsim no Amerikas.
Ja ne, būs kā pašlaik: zinājām, ka notiks, bet risinājumu meklēt izmisīgi sākam tagad. It kā problēmas no zila gaisa uzrastos. Jau tagad ir jāsāk apzināt zaudējumus no nestabilitātes energoresursu tirgū un jāsāk meklēt kompensāciju veidus. Citādi būs kā vienmēr.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
