Iesaki rakstu: 
Šodien, 21. februārī Saldus novada domē tiks lemts par pretrunīga teritorijas plānojuma pieņemšanu, kura sabiedriskā apspriešana notika tikai aizvakar, visticamākais, ar nolūku, lai divu dienu laikā nevienu no iedzīvotāju priekšlikumiem nevarētu paspēt iestrādāt jaunajā plānā.
Saldus novada teritorijas plānojums, kas būs spēkā līdz 2025. gadam, visumā ir pietiekami izsvērts — to SIA Metrum uzdevumā izstrādājusi Ilze Circene, kura pati ir novada iedzīvotāja un labi to pārzina.
Tomēr saldenieki un druvenieki “šūmējas” par vienu konkrētu novada gabalu: tā ir rūpnieciskā apbūve Saldus pilsētas ziemeļrietumos, starp un ap Aspazijas ielu, Rīgas - Liepājas šoseju un dzelzceļu tajā vietā, kur ir apļveida krustojums, naftas bāze, gaļas kombināts, Saldus stacija un tamlīdzīgie objekti.
Jaunajā teritorijas plānojumā nav ievērota prasība pēc kilometra buferzonas starp dzīvojamajām mājām un smagās rūpniecības zonu — zaļā zona ir tikai 75 līdz 210 metru platumā, turklāt dažās plāna stadijās tā izrādījās pazudusi vispār.
Kad šie fakti pagājušajā augustā kļuva zināmi, 141 iedzīvotājs bija pret jauno plānu. Pašvaldībai sākot interesēties, 160 saldenieki parakstīja iesniegumu par rūpnieciskās apbūves pārplānošanu.
Domei sākot informācijas kampaņu par to, cik jaunais plāns ir labs un vajadzīgs, pretinieku skaits janvārī pieauga līdz 344. Gan novada domes pašreizējā priekšsēdētāja Indra Rassa, gan pārējās domes amatpersonas uzsver, ka ražošana notiekot saskaņā ar saimnieciskās darbības atļaujām, bet neko nemin par piesārņojošās darbības atļaujām — vai tādas vispār izsniegtas.
Pašvaldības pārstāvji apgalvo, ka cenšas pārcelt rūpniecību prom no pilsētas centra uz nomalēm, bet tiem, kas pārzina Saldus plānojumu, ir skaidrs, ka “prom no centra”, kur atrodas pamatā iestādes un veikali, nozīmē pārcelt uz dzīvojamo kvartālu tiešu tuvumu. Galvenais domes arguments — rūpnieciskā teritorija attiecīgajā vietā atradusies jau kopš padomju laikiem, kam sabiedriskās apspriešanas laikā iebilda arhitekte Gundega Broka.
Padomju laikā smagā rūpniecība esot izvietota tālu no dzīvojamajām mājām, savukārt pa vidu atradušies nekaitīgi šūšanas cehi, dārzniecības un tamlīdzīgas ražotnes. Piemēram, tur, kur tagad izplešas Norplast – viens no lielākajiem smakas radītājiem Saldū – tā dēvētajā “krievu laikā” bijuši lopbarības šķūņi, kas arī skaitījās ražošanas zona, bet nav salīdzināmi ar ķīmisko rūpniecību.
Ja plāns šodien tiks apstiprināts, neņemot vērā cilvēku ierosinājumus un rakstiskos iebildumus, saldenieki patur tiesības vērsties Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM). Ministrijai ir tiesības apstādināt teritorijas plānojumus un citus pašvaldību dokumentus, ja tie neatbilst likumam.
Nesen VARAM tā jau izdarīja ar Jūrmalas teritoriālo plānojumu, kurā saskatīja vairākas būtiskas nepilnības. Tomēr noprotestēts tiek nevis viss plānojums, bet tikai tā daļa, kas paredz smagās rūpniecības teritorijas paplašināšanu blakus dzīvojamajiem kvartāliem. Pretējā gadījumā greizais plānojums spēku zaudēs tikai 2025. gadā.
Visbriesmīgākā smirdoņa nāk no SIA Norplast, kas nodarbojas ar ķīmisko rūpniecību: līmē stiklašķiedras un plastikāta korpusus, detaļas kuģiem, kuteriem un ražošanas objektiem. Kā ikviens var pārliecināties, uzņēmuma teritorija nav nožogota, toties tā ir piegāzta ar sagatavēm, stalažām, tonnīgajiem ķimikāliju konteineriem, pusgataviem kuteru korpusiem, drazām, brāķi un krāmiem. Bet ļaunākais ir ķimikāliju smirdoņa, kuras biežu klāšanos pār dzīvojamajiem kvartāliem apliecināja visi aptaujātie sabiedriskās apspriešanas dalībnieki.
"Kad Norplast beidz darbu, viņi vēdina savus cehus un žāvē izgatavotos korpusus, izlaižot visu indi gaisā, kuru valdošie vēji nes tieši uz dzīvojamajām mājām! Īpašnieki ir norvēģi, kurus šeit uz vietas pārstāv tāds izpilddirektors, kura vienīgā vēlme un dzīves jēga acīmredzot ir - izcelties savu ārzemju akcionāru priekšā. Filtrus ielikt savam ceham Norplast nav varējuši jau daudzu gadu garumā," sabiedriskās apspriešanas laikā atklāja saldenieks Uldis Vizbulis, kurš dzīvo vienā no tuvējām mājām.
Kad sabiedriskās apspriešanas laikā Robežu ielas iedzīvotāji sāka nosaukt konkrētus datumus, kuros dzīvojamajā rajonā valdījusi nepanesama acetona un citu ķimikāliju dvaka no Norplast ražotnes, vietējais Valsts vides dienesta ierēdnis Modris Mauliņš, kuru saldenieki jau daudzus gadus tur aizdomās par ļoti ciešu “draudzību” ar paša pārraugāmajiem uzņēmumiem, izvirzīja konspirācijas teoriju, ka pie vainas ir Ozolu ielā 2 izvietotais autoserviss, kurā tiek krāsotas mašīnas. Pēc sanāksmes beigām daži saldenieki devās uz Ozolu ielu, kurā konstatēja, ka nekāds autoserviss tur nav atrodams.
Nedaudz tālāk uz ziemeļiem smird lietuviešu uzņēmums SIA Reneta — šī firma utilizē sprāgoņas un maitu. Darbības apjoms sasniedz līdz pat 10 000 tonnām gadā. Protams, ka dvaka ir nepanesama, uz ko sabiedriskās apspriešanas laikā norādīja netālu dzīvojošais novada aktīvists Zagorskis: “Reizēm ir tā, ka es braucu gulēt automašīnā savā mežā. Par laimi, man tāds ir — netālu no Lutriņu stacijas. Esmu uzaudzinājis savus bērnus un vēl trīs audžubērnus. Visi ir palikuši kā nodokļu maksātāji mūsu novadā. Vai no Renetas ir tāds pats labums?”
Viņam oponēja kompānijas pārstāvis, sakot: “Es visu dienu pavadu uzņēmumā. Tad jau man vajadzētu smirdēt. Vai man drēbes tagad smird?” - uz ko kāds cits no sabiedriskās apspriešanas dalībniekiem atteica: “Tev, dēliņ, laikam deguns vienkārši ciet! Smirdēšana jau tāpēc notiek pa naktīm. Reizēm ir tā, ka no rīta pamosties no smirdoņas - liekas, ka blakus sieva nosprāgusi, vai.”
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
