Iesaki rakstu: 
Skatoties uz vēlēšanu rezultātiem, uzreiz duras acīs divi lieli zaudētāji – valdošā koalīcija un jo īpaši ZZS. Šāds iznākums no vienas puses nepārsteidz. ZZS reitingi visās aptaujās stabili krita visus pēdējos sešus mēnešus, un nebija nekāda pamata domāt, ka patiesā situācija būtu labāka.
Tas, kas tiešām nedaudz pārsteidz, ir īpašais talants, kas vajadzīgs, lai apstākļos, kad valstī visi iespējamie ekonomiskie un sociālie rādītāji uzlabojas, valdība iegūtu tādu rezultātu, it kā šīs valdības dēļ valstī plosītos krīze, posts un lejupslīde.
Kučinskim bija visas iespējas atkārtot Aigara Kalvīša valdības rezultātu 2006.gadā un pat stabili pārspēt to, ņemot vērā, ka skandālu un opozīcijas spiediens uz šo valdību bija daudz mazāks nekā uz Kalvīti un Tautas partiju 2006.gadā. Tā vietā Kučinska objektīvi it kā ļoti veiksmīgā premjerēšana ZZS atnesusi, būsim atklāti, pilnīgu sakāvi, un Brigmanis pat nav ievēlēts Saeimā. Kā tas vispār ir iespējams?
Kā varēja izveidot kampaņu, paskatoties uz kuru, cilvēks nodomā – labo darbu čempioni? Nu nē. Pareizāk sakot, nekādas vienotas kampaņas jau vispār nebija. ZZS vadībā kādam būtu jāuzņemas atbildība par šo sagrāvi, un partijai jāspēj kaut ko sevī mainīt, ja tā vēlas pastāvēt.
Nacionālā apvienība tomēr spēja finiša taisnē mobilizēt savu vēlētāju, turklāt atšķirībā no ZZS netērējot tam milzu līdzekļus, un tomēr arī NA kritums salīdzinājumā ar pagājušajām vēlēšanām ir ļoti ievērojams.
Jaunā Vienotība vispār par savu iekļūšanu Saeimā var pateikties tikai briesmu sajūtai, kuru liberālā un eiropeiskā vēlētājā radīja jaunās partijas, un viņi izmisīgi meklēja iespējas to kaut kā novērst, balsojot par JV un Attīstībai/Par, neskatoties uz visiem to trūkumiem.
Šīs tiešām ir laikmeta beigas. Tie politiķi un partijas, kas nav spējīgas mainīties līdzi sabiedrībai un medijiem, kurās nav iekšējas konkurences un profesionāla, uz rezultātu vērsta menedžmenta, aiziet uz visiem laikiem. Diemžēl, kopā ar vienu otru visnotaļ labu politiķi.
Vecās partijas šādi atbrīvo vietu neprofesionāliem populistiem un dažādu interešu politprojektiem, kas toties grib un māk izmantot viņiem dotās iespējas.
Otrs liels šo vēlēšanu zaudētājs ir to dažu bijušo kompānija, kas visā nopietnībā cerēja uz Saskaņas un KPVLV kopīgo valdību. Tāds plāns pastāvēja, un daži pat tērēja tam visai ievērojamus līdzekļus, no kuriem redzamākā izpausme bija Dienas Biznesa speciālizlaidumi. Par to, ka šis plāns piedzīvos neveiksmi, nebija skaidrības līdz pat pēdējam brīdim, tomēr tas ir pamatīgi izgāzies.
Kas visa tā rezultātā ir šo vēlēšanu uzvarētāji, – visi tie, kuriem izdevīga sašķelta, nestabila, neprofesionāla Latvijas politiskā vide, stagnācija un jebkādu sakarīgu reformu apstāšanās. Tādi spēlētāji ir gan Latvijā, gan ārpus tās. Uzlauztās draugiem.lv lapas vēstījums vēlēšanu dienā, es domāju, ir ļoti zīmīgs.
Piecu vai sešu partiju koalīcija, kurā katram ir zelta akcija vai tuvu tam, kurā dominē narcistiski populisti, iesācēji, skandālisti un pašlabuma meklētāji, – kas tur var sanākt? Vai šī Saeima spēs realizēt, piemēram, reģionālo reformu, ko nespēja iepriekšējā? Atbilde – nekad, jo tādas reformas prasa pilnīgi citu Saeimas un valdības konfigurāciju.
Vai šāda valdība spēs pieņemt jebko, kas nav skaidrs, tīrs populisms? Nē, nākamos četrus gadus mūs visticamāk sagaida nebeidzami ķīviņi, skandāli, valdību maiņas, savstarpēja izrēķināšanās un nekas cits. Pat izveidot valdību nebūs viegls uzdevums, ņemot vērā, ka tāds darbs šādos apstākļos prasa lielu politisku profesionalitāti, zināšanas un prasmes, kur nu vēl pēc tam to daudzmaz jēdzīgi vadīt.
Attiecīgi noskaņojieties uz to sliktāko. Es neredzu ne mazāko cerību stariņu.
Pārpublicēts no puaro.lv
Seko mums 
Ir kāds parasts žurnālistu – politiķu dialogs, kurš visbiežāk atkārtojas medijos pirms parlamenta vai pašvaldību vēlēšanām. Uz žurnālistu jautājumu par kāda apsūdzībā iesaistītā kandidāta iespējamo likuma pārkāpumu saņemts gandrīz automātisks partijas biedra vai sabiedrotā enerģisks atbildes atteikums, šoreiz kā vairogu priekšā liekot nevis parasto "nav komentāru", bet daudz iespaidīgāku nevainīguma prezumpcijas argumentu.
Starptautiskās attiecības kļūst arvien samezglotākas un nervozākas. Taču vismaz mums, Latvijai un Baltijas valstīm, tajās ir iespējams izdzīvot pavisam vienkāršā, jau senāk lietotā un pietiekami efektīvā uzvedības modelī.
2. aprīlī raidījumā "Kas notiek Latvijā?" tika apspriests jautājums par trešo valstu pilsoņu klātbūtni Latvijas augstskolās un darba tirgū. Kā Informācijas sistēmu menedžmenta augstskola (ISMA) vēlamies reaģēt uz raidījumā izskanējušajiem apgalvojumiem, kas bieži vien balstījās uz vispārinājumiem, kuri, manipulējot ar nepilnīgiem vai kontekstā neizvērtētiem datiem, var radīt sabiedrībā maldīgu priekšstatu par Latvijas augstākās izglītības eksporta nozīmi un potenciālu, tostarp tieši par ISMA darbu.
Šogad tikai 3., 6. un 9. klasēs vēl varēja īstenot mazākumtautību programmas. Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) mācību gada sešos mēnešos izvērtēja 72 izglītības iestādes, tostarp Ludzas novadā, un tikai trijās konstatēti atkārtoti būtiski trūkumi, bet 14 skolas nonākušas vērtētāju redzeslokā, jo to 9. klašu absolventiem, turpinot mācības profesionālajās skolās, radās problēmas nepietiekamo latviešu valodas zināšanu dēļ. Par šo un citām aktualitātēm lasiet šodienas laikrakstā.
Šī gada 12. aprīlī Satversmes aizsardzības birojam (SAB) aprit 30 gadu. 1995. gada pavasarī ar Saeimas lēmumu izveidotā iestāde zināmā mērā simbolizē Latvijas atdzimšanas stāstu. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas ārpolitikas un aizsardzības politikas galvenais mērķis bija tiešā (Krievijas armijas izvešana no Latvijas, kas noslēdzās 1998. gadā) un netiešā veidā atbrīvoties no padomju okupācijas sekām, lai Latvijas reintegrācija Rietumu valstu kopienā kļūtu par realitāti. Pretējā gadījumā, PSRS mantiniecei Krievijai atgūstoties no ekonomiskā un politiskā kraha, Latvijas drošība atkal būtu apdraudēta.
Pavērojot publiskajā telpā notiekošās diskusijas, šķiet, ka Latvijas sabiedrības būtisku daļu ir pārņēmusi kaut kāda totāla KOGNITĪVĀ DISONANSE. Šis psiholoģiskais fenomens vērojams tad, kad cilvēka uzskati vai uzvedība nesaskan ar viņa iekšējām vēlmēm vai ticībām.
Latvieši nav ne igauņi, kas aiztur krievu tankkuği, ne lietuvieši. Mums - ka tik kapeiciņa, santīmiņš, centiņš. Tikai bagāti kaut kā nepaliekam.
