Saeimas teatrālisms „Progresīvo” stilā: Juridiskās komisijas sekretāre tetovēta leoparda veidolā

Pirmajā brīdī gribas iesaukties: nu ko jūs gribat, viņa taču ir progresīvā. Šim politiskajam spēkam tradicionālā morāle, etiķete un institucionālais rāmis jau sen ir atzīti par novecojušiem konstruktiem. Vērtības? Subjektīvas. Noteikumi? Interpretējami. Saeimas ētikas kodekss? Drīzāk ieteikumu krājums. Kultūrmarksisma adepti, ja ir iespēja, labprāt publiski apšauba morāli, reliģiju un nacionālo kultūru – kāpēc gan ne arī apģērba normas parlamentā.

Otrajā mirklī ienāk prātā doma: varbūt Levrence ar šo vizuālo performanci mēģina lauzt stereotipus par juristiem? Bet nē – arī šoreiz garām. Lai gan Levrence ieņem visai augstu amatu Juridiskajā komisijā, viņa nav juriste. Amats iegūts nevis pēc profesionālās kvalifikācijas, bet, tā teikt, “mantojumā”. Komisijas sekretāra amatu iepriekš ieņēma 2025. gada 29. decembrī mirušais Edgars Zelderis, kurš, lai arī aizgāja kā neatkarīgais deputāts, šajā amatā nokļuva, pateicoties piederībai „Progresīvajiem”.

Levrence, lai arī sociālos tīklos mēdz būt visai rupja, tomēr nav nejauša politikā. Viņa ir politoloģe, bakalaura grādu ieguvusi Izraēlā, kas pats par sevi nav ne slikti, ne labi – vienkārši fakts. Tad, kas?

Nu trešā doma – un pie tās arī palieku. Lavrences priekšnesums ir apzināts parlamentārais teatrālisms. Tas gan formāli ir aizliegts ar Saeimas kārtības rulli
[19. Deputāts atturas no pašmērķīgas izrādīšanās Saeimas tribīnē], taču realitātē šis punkts dzīvo vairāk kā labs nodoms, nevis praksē piemērojama norma. Ik pa brīdim šis aizliegtais žanrs Saeimā nesodāmi “izšauj” – ar kostīmu, žestu vai vizuālu vēstījumu – un, jāatzīst, sajūsmina parlamentārā teātra cienītājus.

Parlamentārā darbība bieži līdzinās teātrim, kur politiķi spēlē lomas, lai ietekmētu sabiedrību, medijus un, protams, vēlētājus. “Teatrāls” – uzspēlēts, pārspīlēts un skatuve ir, gaisma ir, publika ir. PRO deputātes gadījumā ir spilgts kostīms, skaista figūra un tetovējumi, ko izrādīt. Un, ja reiz politika sen vairs nav tikai likumprojekti, bet arī performance, tad Lavrences uznāciens ir vienkārši labi nostrādāts numurs repertuārā.  Un, jo tuvāk vēlēšanām, jo spilgtāks kostīms un ideoloģijai ar šo visu ir visai nosacīta saikne. Bieži vien nekāda.

Bet vispār progresīvās Lavrences modes skate no parlamenta tribīnes nav nekas jauns. Solvita Āboltiņa (“Vienotība”), kas Saeimas sēdēs bija tērpusies tērpā, kas drīzāk atgādināja kāda ģenerāļa mundieri, un ir mums bijis gadījums ar Gundaru Valdmani (1940–2005), kas uz sēdi ieradās šortos. Tas bija 6. Saeimā un sacēla ne mazākas debates par deputāta dresskodu. Protams, esmu neglābjami subjektīvs, bet jāatzīst – Valdmaņa šorti ar spalvainām kājām un dominējošām baltām zeķēm manu uzmanību piesaistīja mazāk nekā leoparda rakstā tērptā, ar tetovējumiem rotātā Selma. Estētika tomēr ir relatīva lieta. Vienlaikus gan ir skaidrs – gan Valdmanis toreiz, gan Lavrence šodien Saeimā neieradās nejauši tieši tādā paskatā. Nu ja – lai par viņiem runātu. Abiem tas bija apzināts, teatrāls vēstījums.

Šai sakarā gribējās mazliet ielūkoties Latvijas parlamentārisma teatrālajā vēsturē, kur smalki (un dažbrīd tieši pretēji) savijušies opozīcijas protesti ar gluži parastu, bet ļoti mērķtiecīgu ’’pašmērķīgu izrādīšanos’’. Apģērbs, retorikas pārspīlējumi, uzspēlēta emocionalitāte un arī nepārprotami nepieklājīgi žesti ir bijuši. Laikam jau nojaušat, par ko ir runa. Nu jā, 14.Saeimā žestu žanrā ir bijis Alekseja  Rosļikova divas reizes nodemonstrētais žests zālei.  Tiesa, šī žesta pirmatklājējs ir Jānis Lagzdiņš, kurš to no parlamenta loga tautai parādīja vēl 7.Saeimā. 

Vēl 13.Saeimā noteikti jāpiemin ’’Kartona Jurašs’’, kuru konservatīvie bija nosēdinājuši sēžu zālē deputāta vietā un rūpīgi apsargāja. 12.Saeimā Mārtiņš Bondars zābaku rādīja savas uzstāšanās laikā. Arī frakcijas ’’Latvija Pirmajā Vietā’’ karmīnsarkanie hūdiji ar uzrakstiem ’’Atlaist Saeimu!’’, ar kuriem Saeimas sēdē deputāti sēdēja, protestējot pret valdības politika. Taču, lai kā to sauktu — protests, performatīva politika vai pilsoniska drosme —, rezultāts ir viens un tas pats: spilgti skati, kas domāti uzmanības piesaistei.  Un politiķim – vienalga, vai tas ir prezidents vai deputāts – ir arī jāprot sevi pasniegt: runāt, uzstāties, komunicēt. Precīzi kā aktierim. Politika sen vairs nav tikai programmas, budžeti un likumprojekti, – tā ir arī skatuve. Parlamentārā darbība bieži līdzinās teātrim, kur politiķi spēlē lomas, lai ietekmētu sabiedrību, medijus un, protams, vēlētājus. Izteikumu “How can a president not be an actor?” piedēvē Ronaldam Reiganam, un jāatzīst – šajā retoriskajā jautājumā ir vairāk patiesības, nekā daudziem gribētos atzīt. Un, ja nav ko nekā cita vērā ņemama, – arī apģērbs ir veids, kā izdalīties Saeimas darbā.

Novērtē šo rakstu: