Iesaki rakstu: 
Politisko partiju konkurence, tuvojoties kārtējām vēlēšanām, allaž saasinās. Skaidrs, ka šajā cīņā būs gan spēcīgāki, gan vājāki dalībnieki. Taču svarīgi, ka šajās sacensībās visiem iesaistītajiem politiskajiem spēkiem tiek nodrošinātas vienādas tiesības un iespējas.
Formāli tās nostiprinātas Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā, kurā reglamentētas politisko partiju tiesības gan uz noteiktu valsts nodrošinātu raidlaiku elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmās, gan priekšvēlēšanu aģitācijas ierobežojumi – vēlēšanu dienā, kā arī 30 dienas pirms vēlēšanu dienas aizliegts izvietot priekšvēlēšanu aģitācijas materiālus televīzijas programmās un raidījumos, izņemot gadījumus, kad tiek izmantotas tiesības uz valsts nodrošināto bezmaksas raidlaiku sabiedriskā pasūtījuma ietvaros.
Var diskutēt, vai izveidotā priekšvēlēšanu aģitācijas sistēma ir laba vai slikta, taču likums ir spēkā, un tā nosacījumiem būtu vienādi jāattiecas uz pilnīgi visām politiskajā konkurencē iesaistītajām partijām.
Šajā sistēmā viena no būtiskākajām lomām, protams, ir sabiedrības apziņā ietekmīgāko masu mediju – elektronisko plašsaziņas līdzekļu – darbiniekiem un personām, kas producē un vada ziņu un politisko diskusiju raidījumus, jo lielā mērā tieši no viņu profesionalitātes, politiskās neitralitātes un (ne)angažētības ir atkarīgs, vai priekšvēlēšanu aģitācijas sistēmas noteikumi tiek piemēroti vienādi visiem politiskajiem spēkiem vai arī tomēr ir kādi par citiem pārāki izņēmumi.
Zīmīgi, ka Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā pat īpašā pantā noteikts aizliegums sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem un personām, kas vada šos plašsaziņa līdzekļu ziņu raidījumus, veikt priekšvēlēšanu aģitāciju (12.pants).
Taču tie ir tikai skaisti vārdi, jo patiesā situācija liecina par pretējo. Lai noskaidrotu, kā priekšvēlēšanu aģitācijas nosacījumos iekļautie līdzvērtības un neitralitātes principi darbojas realitātē, skrupulozi izvērtēju situāciju par visu nodokļu maksātāju naudu – tātad dažādu politisko pārliecību piekritēju – uzturētās valsts televīzijas un valsts radio ziņu un politisko diskusiju raidījumos pirms šogad Latvijā notikušajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām 24.maijā un Saeimas vēlēšanām 4.oktobrī. Analīzei izmantoju priekšvēlēšanu aģitācijas periodu no šī gada janvāra līdz augustam (ieskaitot).
Turpat pusi no visa ētera laika gan valsts televīzijas, gan valsts radio ziņu un politisko diskusiju raidījumos priekšvēlēšanu aģitācijas laikā dominēja informācija un viedokļi, kas saistāmi ar politiskās partijas Vienotība pārstāvjiem un aktivitātēm. Nacionālajai apvienībai šāda uzmanība bijusi pievērsta piecas reizes mazāk, ZZS – četras reizes mazāk.
Nejaušība? Nē! Reiz bija tāda redaktore Ēlerte, kas veikli manipulēja ar sabiedrisko domu un, regulāri kāpjot uz personisko simpātiju un vēlāk – antipātiju grābekļiem, dalīja valsti, tās cilvēkus un, protams, visupirms politiķus labajos un sliktajos. Nebija nozīmes konkrētā brīža darbiem vai vārdiem, svarīgāks par visu bija kundzes personiskais un subjektīvais viedoklis, un savu taisnību pret šo visvareno viedokli sliktajiem pierādīt nebija nekādu cerību.
Kaut gan Ēlerte pēc nogrūšanas no mediju troņa kļuvusi par pagalam neveiksmīgu politiķi ar katastrofāli zemu sabiedrības uzticības reitingu, viņas gadiem sētās sēklas un čakli darītais darbiņš turpina nest skābus un nedemokrātiskus augļus. Sabiedriskie mediji turpina melnbalto labo un slikto politisko spēku dalījumu, un šīs propagandas dzirnas, piesedzoties ar tās pašas Ēlertes īpaši atlasītās NEPLP padomes sastāva demokrātijas ilūziju, pilnīgi apzināti un ilgtermiņā izmanto administratīvos resursus vienas politiskās partijas atklātam atbalstam situācijā, kad uz citiem politiskajiem spēkiem attiecas stingri priekšvēlēšanu aģitācijas aizliegumi.
Iepriekšminēto iemeslu dēļ nākas secināt, ka politisko spēku dažādība Saeimā iespējama, nevis pateicoties šai demokrātiskajai priekšvēlēšanu aģitācijas sistēmai, bet par spīti tai. Diemžēl Latvijā nav sabiedrisko mediju, kas kalpotu visas sabiedrības, nevis atsevišķu izredzēto pārstāvju interesēm. Tāpēc apzināti lietoju formulējumu valsts televīzija un valsts radio, kaut gan iespējami arī precīzāki apzīmējumi, teiksim, valdošās partijas par visu nodokļu maksātāju naudu uzturētie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi...
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
