„Sabiedriskie” mediji uzsāk atklātu konfrontāciju ar Latviju
Egils Helmanis08.04.2024.
Komentāri (88)
Iesaki rakstu: 
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Uzdrošinos apgalvot, ka „sabiedriskie” mediji, vismaz pēdējos 10-15 gadus, ir mērķtiecīgi slāpējuši no savas infotelpas jebkuru patriotisku un nacionālām interesēm atbilstošu viedokli, veidojot pie varas esošajai politiekonomiskajai interešu grupai izdevīgu sabiedrisko domu, kā arī nepagurstoši retranslējuši un popularizējuši krievijai izdevīgus viedokļus.
Pašlaik „sabiedrisko” mediju vadošā kārta savās sajūtās ir kļuvuši tik visvareni, ka uzdrošinās tiešā tekstā apvainot Latvijas sabiedrību naida runā tikai tādēļ, ka tā atsakās pieņemt faktu, ka par tās maksātajiem nodokļiem tiek baroti kremļa naratīvu paudēji, krievu valodas aizstāvji un tradicionālo vērtību grāvēji.
Un, kas ir vēl pārsteidzošāk, šī cilvēku grupa atklāti met izaicinājumu arī drošības dienestiem, kuri gan Nacionālās drošības koncepcijā, gan gada pārskata ziņojumos norāda, ka krievu valodas saglabāšana sabiedriskās saziņas telpā ir tiešs krievijas varas mērķis. Šajā sakarā ir vērts citēt fragmentu no minētās mediju atklātās vēstules:
“Toties likumdevējs vieglu roku nobalsoja par paslepus nacionālās drošības koncepcijā iemānīto aizliegumu sabiedriskajiem medijiem no 2026. gada veidot saturu vienā no mazākumtautību valodām – krievu.” Manuprāt, šī ir esence, kas ataino minēto cilvēku izpratni par Latvijas nacionālajām interesēm un “vārda brīvības” saturu.
Lasot internetā komentārus par šo notikumu, īpaši precīzs šķita Jurģa Liepnieka teiktais (skatīt pievienoto attēlu). Pilnībā piekrītu šai diagnozei, un uzskatu, ka „sabiedriskie” mediji to pašreizējā veidolā ir drauds Latvijai, un būtu likvidējami/reorganizējami/pārveidojami nekavējoties!
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
