Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

2024. gada valsts budžetā sabiedriskajiem medijiem (Latvijas Radio, Latvijas Televīzija (LTV) un lsm.lv) papildus paredzēti 5 560 169 eiro. Kopā nākamgad 46,7 miljoni eiro. Neskatoties uz šo pieklājīgo pieaugumu, nav šaubu, ka turpināsies stāsti par nepietiekamu sabiedrisko mediju finansējumu, kas nenodrošinot to “neatkarību” un “stiprināšanu”. Par šo “neatkarību” un “stiprināšanu” tad arī parunāsim. Un ne tikai par to. Vēl jo vairāk tāpēc, ka katrs šos vārdus saprot pa savam.

Latvijā tāpat kā citās postkomunistiskajās valstīs sabiedrībā ir plaši izplatīta pārliecība, ka žurnālisti ir tādi kā bioroboti, kuri tikai pilda kāda “saimnieka” (naudas devēja) pavēles vai norādes. Līdz ar to, ja žurnālists pauž no paša pārliecības atšķirīgu viedokli, tad viss skaidrs. Viņam ir “dots uzdevums”, kāds viņam “to ir licis” darīt, viņš ir “nopirkts”, “pārdevies” utt. Jebkuri mēģinājumi apstrīdēt šo nesatricināmo pārliecību tiek uztverti ar neticību. Stāsti manim, Daugaviņa.

Kāpēc šī atkāpe? Tāpēc, ka arī sabiedrisko mediju “atkarība” vai “neatkarība” bieži vien tiek uztverta šādās kategorijās. Valdība papildus iedeva piecarpus miljonus eiro, tad nu tas medijs par šiem miljoniem vēl aizrautīgāk laizīs naudas devēja roku. Vai cits variants - politiķis piezvanīs un pateiks, kas un kā medijam jāziņo. Šāda kroplīga “izpratne” par mediju vidi tikai traucē saskatīt problēmas būtību.

Privileģētais stāvoklis neveicina izaugsmi

Sabiedriskie mediji tiek uzturēti gandrīz pilnībā par valsts naudu, bet mēs visi labi zinām, ka nekādas valsts naudas nav. Ir nodokļu maksātāju nauda.

Ja šīs nodokļu maksātāju naudas dalītāji (politiķi) ir piešķīruši gandrīz 47 miljonus eiro sabiedriskajiem medijiem, tad no šo naudas devēju (nodokļu maksātāju) puses ir pilnīgi loģiska prasība - gādājiet kvalitatīvu, pieprasītu produktu.

Ja piesaucam izslavēto sabiedriskā medija nostiprināšanu, tad jāatceras, ka neviens cits medijs Latvijā par šādiem budžeta skaitļiem pat sapņot nevar. Trīs gadu budžetā 2025. gadā šim nolūkam papildus paredzēti 18,6 miljoni eiro, bet 2026. gadā 21,9 miljoni eiro. Kā mēdz teikt psihologi, nesalīdzināsim sevi ar citiem, salīdzināsim sevi pašu ar sevi vakar. Pieaugums ir ievērojams, un kurnēt, ka sabiedriskie mediji tiekot turēti bada maizē, nozīmē ignorēt realitāti.

Latvijā sabiedriskie mediji ir absolūti privileģētā situācijā, kas, manuprāt, ir tieši viens no šo mediju vājuma cēloņiem. Privilēģijas un konkurences trūkums neveicina izaugsmi, toties ļauj ieslīgt pašapmierinātībā un nepamatotā pārliecībā par savu izcilību.

Kā gribam, tā maunam

Iesākumā abstrahēsimies no šī - par 47 miljoniem sabiedrības naudas saražotā produkta satura un kvalitātes jautājuma. Palūkosimies uz sabiedriskajiem medijiem no sistēmiskā aspekta. Ja reiz valsts/sabiedrība kādai savu vajadzību nodrošināšanas struktūrai piešķir naudu, tad tai pašai sabiedrībai jābūt arī iespējai šo struktūru kontrolēt un ietekmēt.

Šajā brīdī mēs arī sastopamies ar šo īpatnējo “neatkarības” izpratni. Jau pats vārds - ietekmēt - tiek uztverts ne vairāk, ne mazāk kā uzbrukums vārda brīvībai, Satversmes 100. pantam, ar nekavējošiem draudiem sūdzēties visai pasaulei par “brīvās žurnālistikas” vajāšanām totalitārisma pārņemtajā Latvijā.

Sabiedriskā medija “neatkarība” šajā izpratnē ir atrašanās pilnībā ārpus sabiedrības kontroles un ietekmes satura ziņā. Sabiedrība “drīkst” (pēdiņās, jo tas ar sakostiem zobiem tiek visžēlīgi atļauts) interesēties par atsevišķiem iepirkumiem, tehniskām lietām, dažos gadījumos pat par darbinieku atalgojumu, bet, kas attiecas uz saturu, tad rokas nost. Mēs esam absolūti neatkarīgi un par savu neatkarību cīnīsimies līdz pēdējam elpas vilcienam. Pat neiedomājieties kaut mazo pirkstiņu pret mums pacelt.

Tā līdz šim ir bijis un, iespējams, vēl kādu laiciņu būs. Līdz kāds politiskais spēks beidzot atļausies šo jautājumu pacelt pašā augstākajā politiskajā līmenī un skaļi uzdot dažus jautājumus. Kādā sakarā mums jādod nauda noteiktas politiskās orientācijas ruporam. Kāpēc? Kāpēc vieniem medijiem sava pozīcija jāpauž, burtiski grabinot finansējumu pa drupačiņai, bet otriem tiek desmitiem miljonu no kopējā katla?

Kāpēc situācijā, kad parādās ziņas par to, ka bijušais premjers, tagad ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš dažādiem lidojumiem izmantojis privāto lidmašīnu un šiem lidojumiem iztērēti vairāk nekā 600 000 eiro, valsts naudas bagātīgi finansētie mediji par to ilgi klusē un tikai tad, kad par to jau runā visi, it kā garāmejot arī piemin? Vai tur nav saskatāmas politiskās korupcijas pazīmes?

Pārfrazējot kādu šaubīga satura žurnāla nosaukumu, gribas teikt: par zināmu politisko spēku grēkiem un grēciņiem jums sabiedriskie mediji nestāsta un nestāstīs, kamēr netiks atrisināts jautājums par sabiedriskā medija separāciju no valdošās varas. Šobrīd viņi darbojas kā tajā anekdotē, kur Reigans un Brežņevs strīdas, kura pārvaldītajā valstī lielāka vārda brīvība. Reigans saka, ka pie mums Vašingtonā katrs var atnākt pie Baltā nama un kliegt: nost ar Reiganu. Brežņevs atbild: “Pie mums Maskavā arī katrs var atnākt, nostāties pie Kremļa sienas un kliegt: nost ar Reiganu.”

Pēc līdzīgas shēmas darbojas, piemēram, sabiedriskā medija žurnālists Ivo Leitāns. Viņš var gadiem skaitīt sviestmaizes uz Lemberga šķīvja viņa preses konferences laikā, ķidāt katru “Neatkarīgās” žurnālista tvītu, bet jūs nesagaidīsiet, ka viņš kaut ko nopietnu “raks” zem tiem, kas pie varas un “pareizā” nometnē. Viņš savus žurnālistikas “Wolt” un “Bolt” līmeņa “pētījumus” “uzdrošinās” vērst tikai pret tiem, kas opozīcijā; tikai pret tiem, kas bijuši varas augstumos pirms desmit un vairāk gadiem; tikai pret tiem, kurus “drīkst”. Pret visādiem saskaņiešiem, šleseriešiem un citiem “peramajiem”. Atvainojos, ka tik daudz jālieto pēdiņas, bet aprakstīt šīs publikas darbošanos bez pēdiņām nevar.

Taču atgriezīsimies pie sistēmas izvērtējuma. Nauda tiek dota, bet nekādas atgriezeniskās saites nav. Kā gribam, tā maunam. Sabiedrisko mediju pārstāvji uz šāda tipa pārmetumiem atbild: mums ir Latvijā lielākā auditorija, ilgākais skatīšanās laiks un augstākie uzticības reitingi. Šī ir atbilde visiem mūsu pēlējiem un nievātājiem.

Varētu piekrist, ja vien šajā argumentācijā nebūtu metodoloģiskas kļūdas. Nav jau citu sabiedrisko mediju bez reklāmām, bet piecdesmit miljonu vērtiem budžetiem. Komercmediji spiesti cīnīties reklāmu tirgū, ķert “mazprasīgo” auditoriju un taupīt uz visu, uz ko vien var ietaupīt. Metodoloģiski korekts šis arguments būtu, ja mums būtu, teiksim, divas sabiedriskās televīzijas ar vienādu budžetu un citām vienādām iespējām. Tad varētu teikt - jā, sabiedrība labāk izvēlas skatīties Ivo Leitāna “pētījumus” un klausīties par jocīgajām jeb viņu izpratnē “normālajām” ģimenēm. Tagad tiek salīdzinātas nesalīdzināmas lietas.

Absolūta neatkarība kā auto bez bremzēm

Pat, ja sabiedriskajā medijā viss būtu ideāli, ja nebūtu kam piesieties, tāpat būtu jābūt svirai, ar ko sabiedrība varētu to ietekmēt, ja kaut kas aiziet ne tā. Bet no tā, ka kaut kas var aiziet ne tā, pasargāts nav neviens. Nav pasaulē cilvēku radītu struktūru, kuras būtu absolūti neatkarīgas no visa.

Nav arī teikts, ka šī neatkarība būtu kaut kas obligāti labs. Ilgus gadus Latvijas neatkarīgākā iestāde bija Latvijas Banka. Tās prezidents skaitījās augstākais guru jebkurā ar makroekonomiku saistītā jautājumā. Pat tas, ka šis ekonomikas “guru” pats bija paņēmis milzīgu hipotekāro kredītu īsi pirms nekustamā īpašuma burbuļa plīšanas, ne par mata tiesu nemazināja viņa autoritāti. 2013. gadā viņš Saeimā tika pārvēlēts gandrīz vienbalsīgi. Tagad “cienījami” cilvēki cenšas nepatrāpīties ar šo banku sistēmas ģēniju kopā kādā nejaušā foto kadrā.

Uz tādu pašu neatkarīgas institūcijas statusu pretendē arī sabiedriskie mediji. Neviens mūs nekontrolēs, neviens mūs neregulēs, un neviens mums pretī nerunās. Ideālā variantā - visi politiķi dancos pēc mūsu stabules, kad mēs viņus izsauksim uz “paklāja”.

Pie kā noveda Latvijas Bankas neatkarība, var izlasīt Ilmāra Rimšēviča kriminālprocesa materiālos. Nesaku, ka pastāv tieša cēloņsakarība starp LB neatkarību un tās prezidenta nodarījumiem. Vienkārši šī atrašanās ārpus kontroles, stāvēšana visam pāri šo nodarījumu iespējamību neapšaubāmi veicināja.

Jāatzīst, ka LB piemērs varbūt nav tas labākais, ja to salīdzina ar sabiedriskajiem medijiem. Pārāk lielas ir abu šo struktūru atšķirības. LB daudz kas bija atkarīgs tieši no prezidenta. Viss pārējais aparāts darbojās banku klusumā. Ar medijiem ir otrādi. To veido tajos strādājošie žurnālisti un citi darbinieki. Viņu radošā brīvība ir mediju kvalitātes neatņemama sastāvdaļa, tāpēc kaut kā viņus iegrožot nav pieļaujams un par to pat nav runa.

Ar vieniem rejošā tonī, ar citiem medussaldā balstiņā

Runa ir par kaut ko citu. Par politisko vienpusību, kad ar vieniem tiek runāts vienā balss tembrā un intonācijā, bet ar citiem pavisam citā. Vieniem uzkliedz, ar citiem runā tik saldā balstiņā, ka atmiņā uzreiz Baibas Indriksones Olita no Jāņa Streiča leģendārā “Limuzīna”. Pat tāds profesionālis kā Jānis Domburs ar Aināru Šleseru un Armandu Krauzi runā pavisam atšķirīgā tonī nekā ar jebkuru kreisi liberālās NVO pārstāvi. It kā viņam būtu kāda nepārvarama bijība pret šī spārna cilvēkiem.

Taču galvenais jautājums: kā sabiedrībai atgūt kaut minimālu ietekmi uz saviem, par savu naudu uzturētajiem medijiem. Labi, manis pēc lai jau tur stāsta par ģimenēm, kurās ir vīrs ar divām sievām vai otrādi vai vēl citiem jaunās normalitātes brīnumiem. Bet tādā gadījumā kāpēc tikpat kā nav konservatīvas ievirzes raidījumu, kuros piedalās cilvēki ar citu skatījumu? Kāpēc netiek asi kritizēti pie varas esošie? Nevis “peramie” no Nacionālās apvienības, “Apvienotā saraksta” vai ZZS, bet gan “pareizie” no “Vienotības” un “Progresīvajiem”.

Var jau teikt, ka mums ir gan mediju ombuds, gan uzraugošās institūcijas - NEPLP un SEPLP, bet šīm struktūrām faktiski nav nekādu instrumentu, kā ietekmēt raidījumu saturu, ja vien tur nav klaju drošības apdraudējumu. Neviena no šīm struktūrām nevar pateikt - vairāk koncentrējieties uz to politiķu pārkāpumiem un neizdarībām, kuri pie varas šobrīd, nevis kas bija pie varas sen vai pieder opozīcijas partijām.

Diemžēl to sabiedriskajiem medijiem pateikt neviens nevar un nedrīkst. Tāpat kā to, ka, ja reiz tiek sludināta dažādība un citādība, tad gribētos redzēt un dzirdēt patiešām plašāka ideoloģiskā spektra redzējumu. Teorētiski to varētu darīt politiķi, pieprasot no sabiedriskajiem medijiem vispusīgāku informatīvo tvērienu, bet jāatzīst - politiķu bijība pret sabiedriskajiem medijiem ir vēl lielāka nekā Domburam pret “pareizajām” NVO.

Jāatzīst, tam ir zināms pamats. Uzreiz būs kliegšana par politisko iejaukšanos. Par totalitārisma atdzimšanu. Par 100. panta apdraudējumu. Tā ka pagaidām atliek paļauties uz pašu sabiedriskajos medijos strādājošo godaprātu.

Novērtē šo rakstu:

67
6

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Vēstule Rinkēvičam par Latviešu valodas aģentūras reorganizāciju: ceram uz atklātu un laicīgu komunikāciju par nākotnē pieņemtiem lēmumiem, kuri ietekmēs latviešu valodas mācīšanu un mācīšanos visā pasaulē

FotoEiropas Latviešu apvienība ir iepazinusies ar lēmuma projektu “24-TA-1725 Par Valsts izglītības satura centra, Valsts izglītības attīstības aģentūras, Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras un Latviešu valodas aģentūras reorganizāciju.”
Lasīt visu...

21

Latviešu valodas aģentūras iekļaušana Čakšas aģentūru reorganizācijas plānā ir principiāli noraidāma

FotoLatvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķes, Izglītības biedrības padomes locekles Dr. habil. philol. Inas Druvietes atzinums par rīkojuma projektu “Par Valsts izglītības satura centra, Valsts izglītības attīstības aģentūras, Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras un Latviešu valodas aģentūras reorganizāciju”.
Lasīt visu...

21

PRET Latviešu valodas aģentūras likvidēšanu

FotoValoda ir veids, kurā tauta var paust savas dvēseles bagātību, pasaules izpratni un justies kā mājās savā zemē. Latviešu valoda ir bijusi nacionālās kustības pamatvērtība cauri gadsimtiem un ir viena no konstitucionālajām vērtībām, kas raksturo Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu un mērķi.
Lasīt visu...

21

Kremlis nepamet cerību izmantot “tautiešus”: tiek plānots ar "tautiešu karti" virtuāli apvienot "krievu pasauli"

FotoŠā gada maijā kļuva zināms, ka Krievija veido “tautiešu elektronisko karti”, lai tādējādi censtos padarīt Krievijas “ārvalstīs dzīvojošo tautiešu” statusu par puslīdz juridisku kategoriju. Kara studiju institūta (Institute for the Study of War) vērtējumā šādas aktivitātes mērķis ir attaisnot Krievijas turpmāku agresiju, to uzdodot par ārvalstīs dzīvojošo tautiešu tiesību aizstāvības centieniem.
Lasīt visu...

12

Aicinājums Saeimai un Ministru kabinetam, īpaši "Jaunās vienotības" politiķiem atteikties no saviem valsts valodas politikas sagraušanas plāniem

Foto2024. gada 10. jūlijā Ministru kabineta tīmekļa vietnē ievietots tiesību akta projekts, kas paredz reorganizēt Latviešu valodas aģentūru, samazinot tās pārvaldes uzdevumus un lielāko daļu tās funkciju nododot citai valsts pārvaldes iestādei[1]. Uzskatām to par tuvredzību gan no zinātniskā, gan politiskā skatpunkta.
Lasīt visu...

21

Visi metas glābt grimstošo Citskovski, bet tas nesaprot pamesto glābšanas riņķi un kož rokā, kura viņu velk ārā no ūdens

FotoValdība un augstākā ierēdniecība kopīgiem spēkiem bija izdomājušas veidu, kādā paglābt no kriminālatbildības Valsts kancelejas direktoru Jāni Citskovski, taču tas no pamestā glābšanas riņķa ir atteicies, palīdzīgās rokas padošanu "juridiskajā jūrā" grimstošajam slīcējam nodēvējot par "pazemojošu".
Lasīt visu...

21

Latvijā vēl aizvien attiecībā pret citādi domājošiem tiek pielietotas represijas

FotoAivars Lembergs no Latvijas Centrālās vēlēšanu komisijas (turpmāk - CVK) ir saņēmis atvainošanās vēstuli.
Lasīt visu...

18

Diemžēl man, laimīgajam budžeta iestādes darbiniekam, atvaļinājumā jau atkal nākas izrādīties šajos nicināmajos sociālajos tīklos

FotoManu sociālo tīklu joslu vakar aizpildīja briesmīgi kadri no sabombardētās Ukrainas slimnīcas. Es arī tādus pavairoju. Kādreizējā kolēģe, režisore un producente Žaklīna Cinovska savā "Facebook" laika joslā zem sirdi plosošajām fotogrāfijām bija ierakstījusi tikai vienu teikumu: "Kur ir Dievs?"
Lasīt visu...

18

Arī Latvija ir atbildīga par krievijas raķešu triecienu

Foto2024. gada 8. jūlijā kārtējā necilvēcīgā krievijas raķešu trieciena rezultātā cieta Okhmatdyt bērnu slimnīca Kijivā – viena no svarīgākajām ne tikai Ukrainā, bet arī visā Eiropā. Tas ir kārtējais krievu okupantu kara noziegums pret ukraiņu tautu. Zem gruvešiem joprojām aprakti daudzi ārsti, māsiņas, sanitāri un mazie pacienti.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi