Iesaki rakstu: 
Kad slavenajam gruzīnu filozofam Merabam Mamardašvili, kurš vecumā iesaistījās politikā, jautāja: „Nu kā tad tā! Kas tad mums te tagad būs?”, viņš atbildēja: “Visu mūžu esmu nodarbojies ar filozofijas mākslu tikai tamdēļ, lai kļūtu par labāku pilsoni.” Tāpēc dziļi atvainojos visiem tiem, kuri nevar pārdzīvot faktu, ka mākslinieks atļaujas izteikt savu pilsoņa pozīciju.
Līdz šim esmu to darījis tikai soctīklos un tiem piemērotā valodā. Preses konferences neesmu rīkojis, ar savu viedokli nevienam bāzies virsū neesmu. Bet tagad būs savādāk. Jo valstī šobrīd ir pārāk daudz cilvēku, kuri uzskata, ka pastāvošā pārvaldes kārtība neatbilst Latvijas interesēm. Un es viņus šeit pārstāvu. Un, lai kā tas daudziem arī nepatiktu, šo sabiedrības daļu ignorēt ilgi neizdosies. Un mūsu kustība pamazām izies ārpus soctīklu iežogojuma.
Mūsu mērķis (plāns A) ir vēlēšanu kārtības maiņa (ar ko detalizēti var iepazīties mūsu mājas lapā bezpartijam.lv). Protams, ka neviens par mums visticamāk nebalsos, ja būsim tikai viena punkta partija. Taču ,pirms veidosim savu programmu, mēs turpmāk piedāvāsim sabiedrībai apspriešanai dažādas tēmas, arī provokatīvas. Un šis būs viens piemērs.
Skaidrs, ka Latvijas drošības situācijas konteksts 2026. gadā būs izmainījies. Vēl jo vairāk, ja karš Ukrainā būs apstājies un Krievijas “militārais zvērs” būs ieguvis atelpas pauzi. Un, jo tuvāk būs vēlēšanas, jo aktīvāk JV ar partiju karteļa draugiem atkal karinās makaronus sabiedrībai uz ausīm, ka, lūk, - drošības situācija mums nestabila, tāpēc nav īstais brīdis domāt par eksperimentiem un vienīgais garants esam mēs.
Man gan izskatās, ka loģika prasa rīkoties tieši otrādi un sabiedrībai vajadzētu kārtīgi apdomāties un aizdomāties - vai tiešām x stundā paši uzticamākie karavadoņi mums būtu Siliņa, Sprūds un viņu virspavēlnieks?
Ceturtais kara gads iet uz beigām, bet, jūs neticēsiet, pat latviešu mednieku kolektīvi nav saņēmuši nevienu vēstuli par to, kā rīkoties krīzes brīdī. Latvijas profesionālās armijas un Zemessardzes kopējais skaitliskais sastāvs spēs noturēt frontes līniju tikai dažu desmitu kilometru garumā (ja samērojam ar Ukrainas frontes proporcijām). Bet aizsargājamā robeža mums ir 200 km un vairāk.
Pierobežas aprīkošana iespējamam uzbrukumam ir tik katastrofāla tēma, ko labāk nemaz šeit nesākšu. Aizsardzības ministrijas budžets ir slepena informācija, toties nekādi nav iespējams noslepenot pašu armijnieku daudzos jautājumus šai sakarā. Tāpat arī mūsu sabiedrība jau sen sapratusi, ka instrukcijas par to, kā rīkoties x stundā, no pašreizējiem karavadoņiem nekad arī nesagaidīsim un tādu nebūs nekad.
Taču Latvija 2026. gadā, izrādās, nebūs pirmā valsts mūsdienu pasaules vēsturē, kura ir mazskaitlīga, ar nelielu teritoriju un kurai blakus dzīvo agresīvi un neadekvāti kaimiņi. Tāpēc šeit piesaukšu Izraēlu un Singapūru.
Visi zina, ka nav lielāka veiksmes stāsta 20. gadsimtā par Singapūras stāstu. Kad 1965. gadā Lee Kwan Yew pārņēma varu, viņš sāka mazās valsts būvēšanu ar visas sabiedrības militārās iesaistes programmu. Viņa uzdevums bija atrast veidu, lai mazskaitlīga sabiedrība maksimāli efektīvi iesaistītos valsts aizsardzības infrastruktūrā. Viņš sāka ar to, ka pieaicināja 20 virsniekus no Izraēlas, lai viņu vadībā izveidotu jaunu aizsardzības struktūru tīklu, kur katrs sabiedrības loceklis tiešā vai netiešā veidā būtu iesaistīts kopīgajā aizsardzības plānā.
Ar atpakaļejošu datumu, 40 gadus vēlāk, kad Singapūras “pērli” jau apbrīnoja visa pasaule, Lee Kwan Yew atzina, ka sabiedrības “militarizācija”, apmācība un iesaiste aizsardzības projektos ilgtermiņā nospēlēja izšķirošo lomu Singapūras nācijas saliedēšanā un ekonomiskajā uzplaukumā. Jo militārā apmācība un plānošana ir labākais veids, kā jebkuru sabiedrību iemācīt maksimāli cieši sadarboties savā starpā, uzticēties viens otram un pakārtot savas atsevišķās intereses kopējam mērķim.
Vēl labāks piemērs, protams, ir pati Izraēla. Valsts, kas ir četrreiz mazāka par Latviju un kura novietota starp kaimiņiem, kuri dienu un nakti sapņo par Izraēlas iznīcināšanu. Izraēlā (tāpat ka Singapūrā) pats esmu strādājis, kādu laiku pavadījis un varu apliecināt, ka vispārējā karaklausība un meitenes ar automātiem ir tikai redzamā bildes daļa. Šīs valsts pamatu pamats ir militarizētas sabiedrības doktrīna, kuras koncepts tiešā un netiešā veidā ietekmē gan valsts pārvaldi, gan ekonomiku.
Nav iespējams, ka politikā vai augstākajā ierēdniecībā nokļūst cilvēks, kurš nav izgājis cauri armijas filtram. Tas pats attiecas uz privāto biznesu. Visa savstarpējā uzticība un biznesa sakari ir būvēta uz to pašu tīklojumu, kas pārmantots no armijas dienesta laikiem.
Atsevišķs temats ir profesionālās un tehnoloģiju lietošanas iemaņas, kuras armijas izglītību izgājušie pēc tam pārceļ uz valsts pārvaldi un uzņēmējdarbību. Lieki piebilst, ka Izraēlas armijai nav nekāda sakara ar saldafonisku un tupu maršēšanu. Mēs šeit runājam par militāru izglītību, kur fiziskie treniņi savienoti ar jaunāko tehnoloģiju pārvaldīšanu, un galvenie divi mērķi ir - attīstīt savstarpējo sadarbību un spēju patstāvīgi (nevis pēc komandieru pavēles) uzņemties atbildību un meklēt izeju no it kā bezcerīgām situācijām.
Tikai pateicoties sabiedrības militarizācijas konceptam, Izraēla pēdējos gados ir start-up projektu epicentrs visas pasaules mērogā. Arī Silīcija ielejas lielās korporācijas publiski atzinušas, ka visinovatīvākās mātes kompāniju filiāles ir tās, kas atrodas Telavivas apkārtnē. Jo cilvēki tur pielieto Izraēlas militārās mentalitātes uzvedības modeļus - domāt drosmīgi un “ārpus kastes”.
Ļoti iespējams, ka Latvijai 2026. gadā sāksies pavisam jauna situācija. Kad bezbēdīgās vieglprātības laiki būs jāaizmirst un jāatstāj pagātnē. Un pašiem beidzot jāuzņemas atbildība par savas mazās un skaistās zemes drošību. Spēja “izkāpt no kastes” varbūt arī būs vienīgais glābiņš.
Turklāt šeit manis piedāvātais koncepts nav nekāds eksperiments un īstenībā nav nekas pat īpaši oriģināls. Kopš pirmatnējās kopienas laikiem jebkura cilts vai tauta savu dzīvi būvējusi uz viena un tā paša stingrā pamata - uz pašu kaujas spējām pašiem aizstāvēt savu teritoriju. Viss pārējais - pēc tam.
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
