Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Skandāli, intrigas un aizdomas par piesegtiem noziegumiem Satversmes aizsardzības biroju (SAB) ir pavadījušas jau kopš tā dzimšanas brīža, un nule klajā nākušie fakti par augstas SAB amatpersonas saistību ar iespējamā naudas rekordatmazgātāja biznesu ir tikai pēdējā no neskaitāmām tumšām lietām, kurās iesaistīts birojs un tā darbinieki. Pietiek šodien publicē tieši šai tēmai veltītu nodaļu no apgāda Atēna izdotās grāmatas Mūsu vēsture: 1985 – 2005.

Kur un kā radās ideja par SAB

Visu deviņdesmito gadu pirmo pusi un arī pēc tam neatkarīgās Lavtijas specdienesti jandalēja, iranizēja un figurēja, nedodot valstij nekādu īpašo labumu (kas gan netraucēja, piemēram, Jurim Vectirānam 1995. gadā saņemt Triju Zvaigžņu ordeni). Un politiķu secinājums bija vienkāršs – tātad nepieciešams vēl viens dienests, kurš uzraudzītu un sistematizētu pārējo specdienestu darbību.

Pirmoreiz ideja par šāda uzraugošā un koordinējošā dienesta – SAB izveidi radās jau 1992. gada nogalē, taču attiecīga likuma izstrāde nevedās tā vienkāršā iemesla dēļ, ka likumprojekta rakstīšana bija uzticēta Andreja Krastiņa vadītai darba grupai, bet praksē, kā jau tolaik norādīja parlamenta deputāts un viens no SAB koncepcijas izstrādātājiem Ralfs Sviriņš, visi darbi bija uzticēti Drošības dienesta darbiniekiem, kuri nebūt nealka radīt sev kaut kādus kontrolierus.

Turklāt vienlaikus notika nopietnas „zemtepiķa” cīņas. Piemēram, tika runāts, ka Vectirāna vadītais Drošības dienests vēl joprojām slepus cerot kļūt par kaut ko līdzīgu Valsts drošības ministrijai, taču vienlaikus nesnauda arī pulkveža pretinieki: piemēram, 1993. gada rudenī paklīda runas, ka Drošības dienestu varētu pievienot Iekšlietu ministrijai un kā patstāvīga struktūra tas eksistenci beigtu. (Starp citu, šajā laikā jau atklāti tika runāts par DD izlūkošanas struktūru eksistenci un to iespējamo likteni.)

Vienlaikus norisinājās cīniņi arī par ietekmi jaunveidojamajā parlamentārās kontroles „orgānā”: Saeima izlēma par svarīgāko valsts institūciju darbības saskaņotājas valstisku krīžu situācijās – Nacionālās drošības padomes izveidi, kurā ietilptu Valsts prezidents, premjers, Saeimas priekšsēdētājs, aizsardzības, ārlietu un iekšlietu ministri. Un, protams, LNNK darīja visu iespējamo, lai padomē piedalītos arī Drošības dienesta priekšnieks, Saeimas Ārlietu komisijas un Zemessardzes vadītāji.

Ko šim SAB īsti darīt?

Pirmoreiz lēmums par SAB izveidi Nacionālās drošības padomes tiešā pakļautībā tika pieņemts, Ministru kabinetam 1994. gada janvārī Satversmes 81. panta kārtībā akceptējot pretizlūkošanas noteikumus, savukārt Saeima uzreiz pēc atgriešanās no brīvdienām šos noteikumus atcēla – jau atkal pēc LNNK ierosinājuma. Rezultātā tikai 1994. gada maijā Saeima pieņēma Satversmes aizsardzības biroja likumu un arī Valsts drošības iestāžu likumu, skaidri nosakot, ka valsts drošības iestādes ir Satversmes aizsardzības birojs, Iekšlietu ministrijas Drošības policija, Aizsardzības ministrijas Militārās pretizlūkošanas dienests un Zemessardzes štāba informācijas dienests (vēlāk no saraksta pazuda arī tas).

Nabaga Drošības dienests šim statusam nekvalificējās – tam tika atvēlētas tikai apsardzes funkcijas (bet pašam Vectirānam nācās pārcelties uz Rīgas garnizona priekšnieka posteni). Savukārt citu „aiz borta” palikušo specdienestu un to vadības liktenis bija vēl skumīgāks – piemēram, vēlāk tiesā cīnoties par atjaunošanu dienestā un amatā, reorganizētās (likvidētās) Nacionālo bruņoto spēku militārās izlūkošanas pārvaldes priekšnieks Staņislavs Dortāns stāstīja par šādiem briesmu darbiem Militārās pretizlūkošanas dienesta darbinieku izpildījumā: „Dokumentu pārņemšana ļoti atgādināja kratīšanu. Manā kabinetā tika pārbaudītas galda atvilktnes, seifi. [..] Valsts drošības iestāžu darbiniekus nedrīkst pakļaut kratīšanai, bet kā militārpersona es nepretojos.”

Tika arī skaidri paredzēts, ka SAB jākļūst par to specdienestu, kura pārziņā nododami ar izlūkošanu saistīti jautājumi. Deviņdesmito gadu vidū gan Odisejs Kostanda piedāvāja izveidot atsevišķu Ārējās informācijas dienestu, taču atbalstu šī ideja neguva. Viens no iemesliem, kādēļ pārējiem deputātiem un arī drošības iestāžu darbiniekiem nepatika Kostandas priekšlikums, bija jaunveidojamās struktūras nosaukums un igauņu pieredze – Igaunijā jau pastāvēja savs Ārējās informācijas dienests, ko regulāri apdziedāja Krievijas prese, publicējot komiskus rakstiņus par lempīgajiem igauņu spiegiem, ko notvēruši krievu specdienesti. Ja Latvijai būtu savs izlūkdienests, tad, iespējams, arī latviešu spiegi krietni biežāk tiktu pieminētu kaimiņvalsts avīzēs – galu galā, ja reiz valstij ir šāds dienests, tad taču noteikti jābūt arī spiegiem!

Tā nu tika izstrādāta šķietami gana skaidra un loģiska sistēma: valsts drošības iestāžu būtiskāko uzdevumu izpildi kontrolēs Nacionālās drošības padome, Ministru kabinets veiks tā pakļautībā esošo valsts drošības iestāžu kontroli, bet Saeimas Nacionālās drošības komisija nodrošinās parlamentāro kontroli. Bet tā nu gluži nesanāca: pirmkārt jau uz vairākiem mēnešiem „gaisā karājoties”, bez skaidras pārraudzības un pakļautības palika Drošības dienests. Tikai 1994. gada novembrī tika izlemts, ka DD varētu pāriet Aizsardzības ministrijas pakļautībā, bet tā nolikums jaunā kvalitātē – jau kā Valsts prezidenta un Saeimas drošības dienestam – tika apstiprināts tikai 1995. gada martā.

Tomēr šīs neskaidrības bija tīrais sīkums, salīdzinot ar neskaidrībām ap jaunveidojamo SAB. Ātri vien izrādījās, ka likumi netīšām pieņēmušies diezgan vispārīgi, nenosakot pietiekami daudz pietiekami būtisku detaļu. Tā, piemēram, likums noteica, ka SAB pats vāc informāciju un analizē citu drošības iestāžu savākto informāciju, taču nenoteica, cik lielā apjomā pats birojs veic operatīvo darbību. Rezultātā visi politiķi – pat tie, kas bija tieši atbildīgi par attiecīgo likumu izveidi – par jaunveidojamo SAB runāja pieļāvuma formā: sak, būtu, piemēram, labi, ja SAB, teiksim, nodarbotos ar politiskā izlūkdienesta funkcijām; būtu labi, ja SAB būtu koordinējošs dienests – bet varbūt tomēr vēl labāk, ja koordinējošs un reizē arī kontrolējošs....

Tikpat ātri kļuva skaidrs, ka problēmas būs ar jaunā specdienestu „jumta” parlamentāro kontroli, attiecībām ar citām specdienestiem un „bijušo” jautājuma risināšanu. „Par parlamentāro kontroli šie likumi diemžēl daudz nerunā. Tas, kas tur minēts, nav īsta parlamentārā kontrole,” presei paziņoja Paulis Kļaviņš – viens no pirmajiem publiski nosauktajiem SAB direktora posteņa kandidātiem. „Savstarpējā sapratne ir jāpanāk, tas atkarīgs arī no personīgām attiecībām starp SAB direktoru un pārējo valsts drošības institūciju vadību,” pauda otrs kandidāts, gados jaunais Lainis Kamaldiņš (attēlā). „Jāatceras, ka līdzšinējās struktūras ir greizsirdīgas viena uz otru, un jāuzmanās, ka tas nenotiek arī SAB iekšienē. Izmantojot cilvēkus, kas ar izlūkošanu nodarbojušies iepriekšējos laikos, pamatjautājums acīmredzot būtu – vai viņiem var uzticēties?” – savs viedoklis bija arī eksžurnālistam Aivaram Berķim, kurš tāpat dīvainā kārtā tika minēts kā SAB direktora amata kandidāts, kaut pats šo godu vērtēja gana paškritiski.

Kur atrast īsto cilvēku

Tomēr par galveno problēmu izvērtās nevis kāda no nosauktajām, bet gan pilnīgi cita: pēc SAB likuma pieņemšanas dienesta veidošana uz vairākiem mēnešiem apstājās Latvijai tradicionāla iemesla dēļ – politiķi nekādi nevarēja sameklēt cilvēku, kurš būtu cienīgs ieņemt biroja direktora vietu. Pirmais kandidāts – Saeimas deputāts, Latvijas ceļa biedrs Lainis Kamaldiņš – tika izvirzīts drīz vien pēc SAB veltītā likuma pieņemšanas, taču tikpat ātri parlaments viņa kandidatūru arī noraidīja. Argumentācija: kandidāts ir pārāk „zaļš” (tobrīd viņš nebija sasniedzis pat 30 gadu slieksni) un ir politiskās partijas biedrs.

Tāds pat liktenis piemeklēja arī nākamo kandidātu, Policijas departamenta Ekonomisko noziegumu atklāšanas dienesta priekšnieku Ēriku Strautnieku, kuru deputāti izbrāķēja it kā nepietiekamo organizatorisko spēju dēļ. Vēl pāris potenciālie priekšnieki paši atteicās no šā goda, tostarp arī Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa uzaicinātais ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš un deputāts Ivars Silārs. Toreizējais premjerministrs Māris Gailis SAB direktora amatam rekomendēja savu padomnieku Eiženu Cepurnieku, taču par viņa kandidatūru nobalsoja tikai 18 Saeimas deputāti. Vēl citi kandidāti, kuri līdz balsojumam pat netika, bija arī Dainis Turlais, Interpola Latvijas biroja priekšnieka vietnieks Dailis Lūks un kādreizējais aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis.

Beidzās visa epopeja ar to, ka Latvijas ceļš vēlreiz izvirzīja Kamaldiņu, kuru parlaments – jau nemaz neslēpjot, ka tiek izvēlēts mazākais ļaunums, – pēc ilgstošām diskusijām 1995. gada 12. aprīlī ar 54 balsīm arī iecēla par SAB šefu, pretī saņemot solījumu nekavējoties izstāties no partijas. „LNNK viņu atbalstīja ar nosacījumu, ka par vietnieku Kamaldiņam būs jāņem Drošības dienesta priekšnieka vietnieks Imants Pličs. Tomēr vēlāk atklājās, ka Pličam nav īsti kārtībā dokumenti un viņš šo amatu nedrīkst ieņemt,” savās atmiņās rakstīja Gailis, tā lieku reizi akcentējot LNNK un viena no tās līderiem Krastiņa visai ciešo saikni ar Drošības dienestu. Starp citu, iespējams, ka Krastiņa valdības neapstiprināšanā 1994. gadā savu lomu nospēlēja arī potenciālā premjerministra ieceres palielināt Drošības dienesta lomu uz Iekšlietu ministrijas struktūru rēķina, par ko sajūsmā nebija daudzi deputāti, nerunājot nemaz par pašu ministriju.

Priekšnieki un kompromati

SAB izveidošana (beigu beigās par Kamaldiņa vietnieku kļuva Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Uldis Dzenītis) gan nebūt nenozīmēja, ka slepeno dienestu kariņi būtu nogrimuši nebūtībā. „Birojs varēs kalpot gan kā koordinējošais mehānisms, gan kā šīs savstarpējās spriedzes noņēmējs, gan kā pārraugs atbilstoši likumam, lai šie dienesti neveiktu nelietderīgu dublēšanos,” gan solīja Kamaldiņš. Bet nekā tamlīdzīga – viss turpinājās tādā pat garā kā iepriekš, vien ar to atšķirību, ka arvien biežāk savstarpējos cīniņos tika izmantota prese. Ja kādam no dienestiem izdevās sagrabināt „kompromatu” par konkurentiem, tad izdevīgā brīdī to bez liekas kaunēšanās noplūdināja žurnālistiem.

Lielākais cietējs te bija Gunārs Kandis, pie kura „norakšanas” deviņdesmito gadu otrajā pusē pavisam nopietni ķērās konkurējošās iestādes. Tobrīd zemessardzes G–2 dienests jau bija iekļauts Nacionālo bruņoto spēku Militārās pretizlūkošanas dienesta sastāvā, bet Kandis iecelts par apvienotās struktūras priekšnieku. Iespējams, nelabvēļu aktivitātēs bija vainojamas arī savulaik paklīdušās baumas, ka Kandis varētu tikt iecelts par Drošības policijas šefu. Lai kādi būtu nepatikas iemesli, taču 1998. gada vasarā vairāki preses izdevumi saņēma anonīmus vēstījumus par Kanda pagātni, kuriem maigākais apzīmējums varētu būt feļetons, bet skarbākais – paskvila.

„Visu spiegu bieds Latvijā – brašais Gunārs Kandis garajā ceļā no kūdras racēja līdz pulkvedim” – šādi nezināmie autori sāka sešu lappušu vēstījumu, kas bija pārblīvēts ar krāšņiem epitetiem un metaforām. Te netrūka apgalvojumu, ka lielie puikas Gunāru skolā „apbižojuši”, pieminēts bija arī darbs kūdras fabrikā, dienests „strojbatā” un milicijas patruļdienestā, kur viņš sadauzījis kroņa mašīnu, kā arī piesauktas neveiksmīgās studijas universitātē.

Par to, ka stāstiņam „kājas aug” iekšlietu struktūrās, pastarpināti liecināja kaut vai tas, ka tā autoriem, pēc visa spriežot, bija izdevies piekļūt milicijas arhīvam un neglaimojošie secinājumi pausti šādā formā: „Juridisko zinību apguve LVU Gunāram bija uzdevums, kas sniedzās pāri viņa toreizējām spējām, tāpēc viņš aktīvi pievērsies murgainajai marksisma – ļeņinisma mācībai, centīgi un regulāri paaugstinot savu politiskās izglītības līmeni milicijas marksisma – ļeņinisma sagatavošanas sistēmā, kurā, kā par brīnumu, guvis arī atzīstamus panākumus un vadības raksturojumā tiek atzīmēts, ka Gunārs itin labi izpratis partijas un valdības politiku. Vienlaikus gan tiek atzīmēts, ka jaunizceptajam jaunākajam leitnantam pietiekamā apjomā neesot bijusi izpratne par padomju iekšlietu iestādēm noteiktajiem uzdevumiem cīņā ar noziedzību.”

Ja šāda veida „anoņimkām” būtisku seku nebija, ap to pašu laiku noplūdinātais „kompromats” par to, ka Kandis tā arī nav ieguvis augstāko izglītību un iesniedzis viltotus dokumentus par Rīgas Aviācijas universitātes absolvēšanu, viņa karjerai pielika punktu. „Labvēļu” uzmanību bija piesaistījis fakts, ka padomju laikos augstāko izglītību tā arī neieguvušais Kandis, ja ticēt viņa iesniegtajiem izglītības dokumentiem, 1993. gadā bija iestājies Rīgas Aviācijas universitātes neklātienes nodaļā, kur zinības smēlies stahanovieša cienīgos tempos: divu gadu laikā ieguvis bakalaura grādu, pēc diviem gadiem – maģistra grādu, bet vēl pēc gada – arī zinātņu doktora grādu. Turklāt maģistra grāds iegūts ekonomikā, bet doktora – inženiertehniskajās zinātnēs.

Noticēt šim brīnumainajam kāpienam zinātņu kalnā traucēja vien tā nianse, ka augstskolas dokumentos nekādas liecības par Kanda studijām nebija saglabājušās un arī viņam izsniegto diplomu numuri nebija reģistrēti. Tādēļ prokuratūra ierosināja lietu par dokumentu viltošanu, savukārt Aizsardzības ministrijas vadība bez garas domāšanas Kandi atbrīvoja no amata un uz atvadām atņēma arī viņam svaigi piešķirto pulkveža pakāpi. Ar to gan bijušā drošībnieka nedienas nebeidzās, jo 2000. gada Ziemassvētkos viņu divdomīgā situācijā kopā ar savu laulāto draudzeni bija pārsteidzis kāds greizsirdīgs vīrs, kurš dusmu lēkmē iešāvis no pistoles Kandim vēderā. Par laimi, lieta beidzās tikai ar smagiem miesas bojājumiem, savukārt greizsirdi Sergeju Jerašovu pēc tam tiesāja arī par sievas izvarošanu.

„Spiegi” un bēgļu kontrabandisti

Kandis gan nebija vienīgais, kura vārds tika vazāts pa avīzēm, pateicoties specdienestu noplūdinātai informācijai. Piemēram, pietika deviņdesmito gadu vidū par Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa padomnieku drošības jautājumos un Nacionālās drošības padomes sekretāru kļūt Amerikas latvietim Gundaram Zaļkalnam, kā kāds no neapmierinātajiem dienestiem (šoreiz – Aizsardzības ministrijai pakļautais) presei anonīmi darīja zināmu, ka minētais kungs īstenībā ir amerikāņu spiegs, kurš iefiltrējies Latvijas valsts aparāta augstākajos ešelonos. Atgādināsim, ka tolaik amerikāņu specdienestu darbinieki neskaitījās sevišķi labāki nekā, piemēram, Baltkrievijas spiegi, un Latvijas drošības dienesti informāciju centās slēpt no abiem.

Lai pierādītu, ka Zaļkalns tiešām ir saistīts ar ASV slepenajiem dienestiem, žurnālistiem tika nopludināta pat Aizsardzības ministrijas kadru uzskaites personas lapa, kurā viņš pats norādījis, ka savulaik pildījis izlūkošanas virsnieka pienākumus Savienoto Valstu armijā. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka šo dokumentu noplūdinājušo Aizsardzības ministrijas darbinieku satraukuma iemesls bija ne tik daudz Amerikas latvieša piekļūšana Latvijas noslēpumiem un viņa kūrētās Nacionālās drošības koncepcijas izstrāde, cik amerikāņu iniciētā Latvijas armijas iztīrīšana no padomju kaluma virsniekiem, kas tobrīd tieši sākās.

Iespējams, ka ar slepeno dienestu spēlītēm bija saistīta arī Drošības policijas priekšnieka Raimonda Rožkalna krišana nežēlastībā 1996. gadā, pateicoties saistībai ar kurdu bēgļu nelegālu pārvadāšanu. Šīs lietas apstākļi pat pēc desmit gadiem tā arī līdz galam nav skaidri. Drošības policijas šefa vārds atklātībā parādījās pēc tam, kad par bēgļu pārvadāšanu aizturētais Sergejs Katans tiesai iesniedza audio un video ierakstus, kuros, kā apgalvoja apsūdzētais, Rožkalns ar Krievijas armijas pretizlūkošanas pārvaldes priekšnieku Vitāliju Ramzu apspriež iespēju izveidot „koridoru” bēgļu transportēšanai no Krievijas uz Skandināviju. Cik autentiski un nopietni ņemami bija šie ieraksti, tā arī nekļuva skaidrs, taču Ministru kabineta reakcija bija asa – Rožkalns no amata tika atbrīvots.

Prokuratūras sarīkotajā pārbaudē gan nekādi Rožkalna likumpārkāpumi netika atklāti, un, kā vēlāk izteicās drošības iestāžu darbinieki, Latvijas un Krievijas slepeno dienestu pārstāvju sarunas uzskatāmas vien par ikdienišķu specdienestu spēli. Par to, ka likumu Rožkalns pārkāpis nebija, uzskatāmi liecina arī tas, ka vēlāk viņš kļuva par SAB direktora vietnieku, bet informācijas sargāšanas jautājumos allaž ļoti piesardzīgajiem NATO pārstāvjiem pret viņa iecelšanu šajā amatā iebildumi neradās. (Jāpiebilst, ka arī pēc tam Drošības policijas vadītāji kādu brīdi mainījās diezgan regulāri – Jāni Apeli uz dažiem mēnešiem nomainīja Imants Bekešs, bet viņa vietā nāca Jānis Reiniks.)

Savukārt Kanda priekšgājējs Militārās pretizlūkošanas dienesta vadītāja amatā Jānis Muižnieks augsni savai padzīšanai 1997. gada sākumā acīmredzot sagatavoja pats. Publiski gan viņa atstādināšanas iemeslus Aizsardzības ministrijas vadība nekomentēja, taču neoficiāla informācija liecināja, ka daži viņa vadītā dienesta darbinieki... piestrādājuši par žurnālistiem. Proti, izdevuši Tautas izlūku biļetenu, kurā, parakstoties kā Latvijas brīvvalsts patriotu grupa, noplūdinājuši dienesta savākto informāciju par bijušajiem kompartijas aktīvistiem un atvaļinātajiem virsniekiem, ieskaitot pat viņu pašreizējās mājas adreses. Neko labāk neklājās arī vienam no vēlākajiem Militārās pretizlūkošanas dienesta priekšniekiem, pirms tam tai pašā bijušajā Drošības dienestā strādājušajam Valdim Trubačam, kuru 2002. gadā no amata atstādināja toreizējais aizsardzības ministrs Ģirts Kristovskis – it kā par sliktu darbu, it kā par to, ka uz kāda no dienesta dokumentiem viltots viens paraksts, it kā par to, ka pretizlūks izplatījis informāciju par ministra privāto dzīvi.

Proti, pēc ministra domām, Trubačs varētu būt tas cilvēks, ar kura svētību kādai no avīzēm „piespēlēta” informācija, ka Kristovska sievasmātes mājas pārbūve Pāvilostā esot saistīta ar konkursu par patronu iegādi. Ministrs gan šīs aizdomas ar sašutumu noraidīja, īpaši sarīkotā preses konferencē pat uzrādot dokumentus, kas liecināja, ka sievasmāte pārdevusi kādu citu īpašumu un tātad nauda Pāvilostas mājas remontam iegūta pilnīgi likumīgā ceļā. Saskaņā ar vēl kādu versiju pretizlūkošanas dienesta šefa un ministra domstarpības sākušās tādēļ, ka Kristovskis licis Trubačam darbiniekus izvēlēties pēc politiskās piederības – pieņemt darbā tos, kas simpatizē Kristovska pārstāvētajiem „tēvzemiešiem”, bet neņemt pārējo partiju atbalstītājus. Lai kā tur arī būtu, pretizlūkošanas dienesta priekšniekam nācās vien uzrakstīt atlūgumu.

Militārās pretizlūkošanas dienestā netrūka arī sīkāku negadījumu: piemēram, 1999. gada aprīlī dienesta darbinieks Voldemārs Pavlovskis savā automašīnā Teikā nez kāpēc bija atstājis ne tikai mobilo telefonu, bet arī diplomātkoferi ar slepeniem dokumentiem. Nezināms ļaundaris to aizstiepa, un vēlāk pie netālu esošā naktskluba Argo tika atrasta tikai daļa no nozagtajiem dokumentiem. Šī izrādījās pirmā reize, kad neatkarīgajā Latvijas valstī drošības iestāžu darbinieks pierādīti pieļāvis valsts noslēpumu saturošu dokumentu pazušanu, – taču šis notikums bija tīrais sīkums, salīdzinot ar visām nepatikšanām, ko specdienestu labajam vārdam nodarīja pats galvenais valsts drošībnieks.

Apburtais Kamaldiņš

Kamaldiņš tiešām izrādījās īsts nelaimes putns: viņam nepietika ar politnekorekto publisko paziņojumu, ka pēc Rīgas sinagogas spridzināšanas 1999. gada pavasarī tiekot izskatīta arī versija par pašu ebreju saistību ar šo noziegumu („Labākais būtu viņu noķert, novilkt bikses un nopērt,” – tā drošībnieka paziņojumu īsi komentēja virsrabīns Nātans Barkāns.) Jau tai pašā 1999. gada aprīlī izrādījās, ka SAB direktora un viņa brāļa Salvja Kamaldiņa kredītkaršu kontos ietecējusi nauda no Latvenergo trīs miljonu lietā iesaistītā ofšora Alphanet Establishment, taču prokuratūra šajā situācijā neko sliktu nesaskatīja. Savukārt gadu vēlāk kļuva zināms, ka tieši Satversmes aizsardzības birojs tam pašam Latvenergo ieteicis slēgt elektroenerģijas piegādes līgumu ar kādu atkal jaunu ārzonas kompāniju. Vēl pēc pusotra gada saistībā ar kontrabandas piesegšanu publiski tika nosaukts SAB darbinieka Arnolda Babra vārds.

Tomēr kroni visam uzlika 2001. gada rudenī atklātībā nonākušais fakts, ka Valsts ieņēmumu dienesta Ludzas rajona nodaļas vadītājs Vjačeslavs Liscovs nogalināts ar ieroci, ar kuru pirms tam atšaušanas procedūru Valsts policijas ekspertīžu centrā veicis neviens cits kā SAB darbinieks Edvards Šagžijevs. Tiesa, šajā lietā par ieroča nelikumīgu iegādi tika notiesāts pilnīgi cits cilvēks – par „autoritāti” sauktais Raitis Kononovs, kurš jau cietuma kamerā presei stāstīja gan to, kā pašam Kamaldiņam „agrāk vecos laikos naudu maksājis”, gan to, ka „SAB aizstāv tikai to pašu kontrabandistu intereses. Kāpēc? Viņi strādā ar visiem lieliem kontrabandistiem uz pusēm, ar naftu, nu, kur liela nauda, strādā 50 uz 50 un visus piesedz. Lasa uz viņiem visiem informāciju, kompromatus uz tiem cilvēkiem, kuri varētu to kontrabandu piespiest”.

Tiesībsargājošās iestādes nekā īpaši uz Kononova atklāsmēm nereaģēja – un tā galu galā nebija pirmā reize, kad tika runāts par specdienestu saistību ar organizēto noziedzību. Jau 1996. gadā toreizējais Latvijas ceļa pārstāvis Ģirts Kristovskis publiski paziņoja, ka „viena no noziedzības izpausmēm ir savu cilvēku iefiltrēšana valsts drošības struktūrās” un ka kādreizējā VESAD varētu būt iefiltrējušies vai iefiltrēti cilvēki, kuri „ārēji sevi pasniedz par valsts interešu paudējiem, bet patiesībā viņiem ir pavisam citas intereses”.

Jau 1997.gadā SAB darbs tika atzīts par neapmierinošu, 1998. gada decembrī Nacionālās drošības padome deva Kamaldiņam pusgadu laika darba uzlabošanai, un padomes darba grupa tā paša Zaļkalna vadībā jau tad ierosināja SAB atņemt citu dienestu uzrauga funkcijas un padarot to par padomes ārējās izlūkošanas struktūru. 1999. gadā arī toreizējais premjers Vilis Krištopans sāka publiski kritizēt valsts drošības iestāžu darbu – to reputācija esot iedragāta, turklāt ne jau tikai aprakstīto nedarbu, vēl kāda Drošības policijas darbinieka dzērumā izdarītas slepkavības un sprādziena dēļ pie holokausta upuru piemiņas zīmes Rumbulā.

Saeimas deputāts Jānis Ādamsons intervijā Rīgas Balsij nāca klajā jau ar īsti skandaloziem paziņojumiem, kas pārtrumpoja pat Kononova teikto: „Es no Saeimas tribīnes uzstājos un aicināju neatbalstīt Laiņa Kamaldiņa kandidatūru atkārtotai izvirzīšanai SAB direktora amatā. Mani mēģināja pierunāt, lai tomēr Kamaldiņu atbalstu. To darīja Vladimirs Cadovičs. Bēdīgi slavens cilvēks, kura loma [alkohola biznesmeņa] Arņa Šķestera slepkavībā ir ļoti neskaidra. [..] Viņi bija biznesa partneri. Kad Šķesteris uzzināja, ar ko nodarbojas un ko pārstāv Cadovičs, viņš mēģināja sadalīt biznesu, lai tiktu vaļā no partnera. Viena no pēdējām sarunām Šķesterim bija ar Cadoviču. Neilgi pirms slepkavības ar Šķesteri viņa ofisā tikās arī Kamaldiņš. Viņi sarunājās pusotras stundas. Sniedzot paskaidrojumu Ģenerālprokuratūrā, Kamaldiņš pēc būtības nebija atbildējis ne uz vienu jautājumu, kas viņam tika uzdots. Kamaldiņš aizbildinājās , ka saruna skārusi valsts noslēpumu.

Pusgadu pirms tam, kad Šķesteris tika noslepkavots, pret viņu tika gatavota pasūtījuma slepkavība, kuru gan izdevās novērst. Tas bija 1999. gada sākumā. Bija informācija, ka šajā „darījumā” ir iesaistīti [Ļevs] Krēmers, [Jurijs] Voļvačs, [Valērijs] Berlins un ka viņu „kurators” ir kāds specdienesta darbinieks. Divas dienas pēc Šķestera slepkavības es sniedzu liecības Ģenerālprokuratūrā prokuroram Ērikam Zvejniekam. Ģenerālprokuratūrai bija jānopratina virkne personu. Tomēr notika interesanta lieta: 6–8 mēnešu laikā tika noslepkavoti septiņi cilvēki. Tajā skaitā Voļvačs, Krēmers, Berlins un Dubriks [Liepājas „autoritāte” Genādijs Dubrovenko]. Visi, kuri varētu sniegt liecības, kas apstiprinātu manis teikto. Es neizslēdzu, ka tādā vai citādā veidā attiecīgās SAB amatpersonas varētu būtu iejauktas šajā pasūtījuma slepkavībā...”

Permanentā piedošana

Tomēr tā vien šķita, ka Kamaldiņam tiek piedots faktiski viss – izrunāšanās ebreju jautājumā un, maigi izsakoties, ne īpaši pārliecinošie darba rezultāti 1999. gada aprīlī netraucēja viņa apstiprināšanai SAB direktora postenī uz otru termiņu (par to L. Kamaldiņš varēja īpaši pateikties Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa izšķirošajai balsij par labu viņam un nevis kādam citam kandidātam – Aldim Lieljuksim, Leonīdam Lasmanim vai Anatolijam Jerumanim).

Un tā nu specdienestu vezums ripoja tālāk: Nacionālās drošības padomes darba grupas ierosinājums sašaurināt SAB funkcijas tika noraidīts, tās rakstiskie priekšlikumi nez kur pazuda, vēl vairāk – 2000. gadā SAB pārņēma no Drošības policijas ārējās izlūkošanas funkcijas, bet Kamaldiņš kļuva par pilntiesīgu Nacionālās drošības padomes locekli. Vēl pusotru gadu vēlāk SAB „apmaiņā” pret izziņas tiesību atņemšanu ar likumdevēju svētību tika atļauts atsevišķos gadījumos bez tiesneša vai prokurora sankcijas noklausīties telefonsarunas un pārkāpt korespondences neaizskaramību.

Turklāt no puslīdz „zobainās” Nacionālās drošības padomes pakļautības SAB tika nodots kuslajai Saeimas Nacionālās drošības komisijas kontrolei. Auga arī finansējums: 1996. gadā SAB budžets bija 655 tūkstoši latu, 2002. gadā – 1,75 miljoni latu, 2003. gadā – jau 3,45 miljoni (pret Drošības policijas 2,1 miljonu).

„Viņš sita kulaku pie krūtīm un apgalvoja, ka likums ļaunprātīgi netiks izmantots, un Saeimas deputātiem nekas cits neatlika kā noticēt,” – tā Kamaldiņa kvēlos apliecinājumus raksturoja Latvijas ceļa frakcijas vadītāja Kristāna Lībane, Valsts cilvēktiesību biroja vadītājs Olafs Brūvers par šiem jaunumiem uzzināja tikai no preses, un rezultātā, piemēram, Neatkarīgā Rīta Avīze zīmēja šādu tuvas nākotnes ainu:

„Ja vēlā nakts stundā ierodaties mājās un atklājat, ka pelēkos mētelīšos tērpti vīri rosīgi rakājas pa jūsu mantām, nesteidziet tūlīt zvanīt policijai – iespējams, ka savus operatīvos pasākumus veic Satversmes aizsardzības biroja aģenti. Nesteidzieties pieprasīt arī tiesneša vai prokurora izdotu orderi – Saeimas pieņemtie likuma grozījumi nodrošina to, ka SAB darbinieki, veicot izlūkošanas vai pretizlūkošanas pasākumus, var droši ielauzties jebkurā mājoklī, noklausīties jebkuras telefonsarunas un izsekot jebkuru cilvēku – prokurora vai tiesneša akcepts tam vairs nav vajadzīgs. SAB darbinieki ir pilnvaroti paši sev izsniegt vajadzīgās atļaujas un paši sevi kontrolēt, formāli atskaitoties Saeimas Nacionālās drošības komisijai. [..] Kā aizsargāties no SAB – šis jautājums nākotnē varētu visai nopietni aktualizēties, jo no šīs organizācijas patvaļas un visatļautības iedzīvotājus varēs pasargāt tikai un vienīgi pašu SAB darbinieku godaprāts un labā griba.”

NATO burvju nūjiņa

Tik traki gan nebija, taču faktiski var teikt, ka punktu šai īpatnējai virzībai pielika Einara Repšes valdība – tiesa, tam bija vajadzīgs 2003. gada pavasarī NATO ģenerālsekretāra Džordža Robertsona izteiktais brīdinājums gada laikā sakārtot valsts drošības iestādes, lai tām bez bažām varētu uzticēt NATO slepeno informāciju. Šis gan bija tikai publiskais pamudinājums – īstais bija izskanējis jau 2002. gadā, un rezultātā sākās aktīva rosība ap iespējamo valsts drošības iestāžu reformu.

Varianti bija visdažādākie: piemēram, SAB atstāt tikai kā iestādi, kas atbildētu par NATO slepenās informācijas apriti, bet atņemt birojam tiesības pārraudzīt citu specdienestu darbību; vispār visas drošības iestādes pakļaut „pa tiešo” premjeram, kurš varētu arī dot atļauju bez prokurora vai tiesneša sankcijas noklausīties telefonsarunas (tiesa, kā bilda Repše, „te, protams, ir jautājums, kas notiek, ja valdības vadītājs pats ir negodīgs, bet tā mēs nedrīkstam domāt, tas ir posts un nelaime”). Turklāt, kas zīmīgi, pirmoreiz nekas netika jautāts pašam Kamaldiņam, kurš paspēja vien rakstiski apliecināt, ka atbalstot specdienestu pakļaušanu premjeram, – tik SAB funkcijas gan nevajagot samazināt.

Pastarpām zināmu jezgu sacēla arī SAB jaunā direktora apstiprināšana: Kamaldiņš, neraugoties uz demonstrēto gatavību atbalstīt vai jebkuru Repšes iniciatīvu, pēkšņi izrādījās zaudējis premjera uzticību, un pēc kārtējā apspriešanu raunda no pieciem kandidātiem piemērotākais izrādījās bijušais britu armijas ģenerālis Jānis Kažociņš, kuru Saeimas deputāte Ausma Kantāne sveica ar vārdiem: „Esmu tik aizkustināta, ka esmu pilnīgā viņa starojumā.”

Kažociņam gan nebija ne Latvijas pilsonības, ne juridiskās izglītības, ne vairāku gadu pieredzes vadošā darbā Latvijā – nekā no tā, ko pieprasīja spēkā esošā likumdošana. Taču starojums bija tik pamatīgs, ka Nacionālās drošības padome (tobrīd – Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, premjers Repše, ārlietu, aizsardzības un iekšlietu ministri, Kamaldiņš, Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre, Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas vadītājs Arnolds Laksa un Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Vilis Krištopans) tomēr izvirzīja tieši atvaļināto britu ģenerāli, pilsonība viņam veikli piešķīrās, un arī likumdošana aši tika mainīta, nosakot, ka SAB direktoram pilnīgi pietiek ar augstāko izglītību, LR pilsonību un pielaidi valsts noslēpumam.

Tomēr valsts drošības iestāžu reformas beigas spēja pasteidzināt tikai... Repšes valdības demisija. 2004. gada aprīlī Saeimā beidzot tika pieņemti valsts drošības iestāžu darbību reglamentējošo likumu grozījumi, kas izrādījās būtiski maigāki par Repšes iecerētajiem: SAB tiesības tika būtiski apcirptas, operatīvo darbību sākšanai birojam nu bija nepieciešama tiesneša sankcija (īpašos gadījumos – vismaz diennakts laikā pēc noklausīšanās utml. sākuma), bet pats SAB un arī jaunveidojamais Informācijas analīzes dienests tika nodoti Ministru kabineta pārraudzībā. Atlika tikai tāds sīkums kā jautājums par pietiekamu kontroli – gan parlamentāro, gan izpildvaras – pār specdienestiem.

Paši specdienesti gan visus deviņdesmitos gadus apgalvoja – ar kontroli viss esot labākajā kārtībā. „Ir jābeidz spriedelēšana, ka Latvijā nav demokrātiskas kontroles pār specdienestiem, ka tiem esot nepareiza struktūra. Jo tādā veidā tiek grauts savas valsts – Latvijas prestižs,” – ar šādu domugraudu 1999. gadā klajā nāca Kamaldiņš, kurš arī vēlāk cītīgi apgalvoja – pietiekami liela esot kā SAB politiskā neatkarība (kas īpaši svarīga šķita, piemēram, Vīķei–Freibergai), tā biroja kontrole. Galu galā – Saeimas deputātiem taču esot iespēja, piemēram, veikt pārbaudi jebkurā valsts drošības iestādē. Viņam piebalsoja arī vietnieks Dzenītis: Latvijā taču esot veselas trīs specdienestu uzraugošas institūcijas – gan Nacionālā drošības padome, gan Nacionālā drošības komisija, gan Ģenerālprokuratūra, un visa nelaime esot tā, ka „sabiedrībai vienmēr būs aizspriedumi pret specdienestiem”.

Tiesa, jaunā gadu tūkstoša sākumā izrādījās, ka tik skaisti viss tomēr nav, – piemēram, Saeimas deputāts Andrejs Panteļējevs, kurš pats vēlāk paklusām pārcēlās darbā uz Informācijas analīzes dienestu, presei atzina, ka vispār jau deputātiem īsti neesot „aparāta un mehānisma, lai pārbaudītu visas SAB operatīvās darbības”. Taču šī problēma tā arī palika risināma nākamajām politiķu paaudzēm.

Novērtē šo rakstu:

3
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Dzīves jēga

FotoPēteris un Jānis gāja uz Templi ap lūgšanas stundu, tas ir, devīto. Tanī brīdī nesa kādu vīru, kas bija tizls no mātes miesām, to ik dienas nolika pie Tempļa durvīm, sauktām par Krāšņajām, lai viņš lūgtu dāvanas no tiem, kas gāja Templī. Redzēdams Pēteri un Jāni, kas gribēja ieiet Templī, viņš lūdza kādu dāvanu. Bet Pēteris ar Jāni, to cieši uzlūkodami, teica: «Skaties uz mums.» Tas pievērsās viņiem, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt. Apustuļu darbi, 3. nodaļa 
Lasīt visu...

21

Covidiotisms vai dezinformācija par Ķīnas vīrusa Anglijas celmu

FotoŠonedēļ klajā nāca LETAs ziņa par Ķīnas vīrusa Anglijas celma izplatību Latvijā. Tajā trūka būtiskas informācijas: jaunā celma slimnieku inficēšanās apstākļi. Toties bija tāda mierinoša rindkopa:
Lasīt visu...

21

Ārkārtas situācijā kaut pliks un bass

FotoLiegumu iegādāties klātienē virkni preču par jēdzīgu grūti nodēvēt. Mūsu valsts šajā ziņā kļuvusi par apsmiekla objektu pat daudzviet ārzemēs, kur mērenāk eksperimentē ar saviem iedzīvotājiem.
Lasīt visu...

21

Kad pērkama eksministres padomniece cenšas panākt netīkamas „Facebook” lapas slēgšanu

FotoIlzes Viņķeles ekspadomniece un Veselības ministrijas PR darbiniece Marta Krivade apmelo "Vakcīnrealitāti Latvijā" un aicina uz reiderismu Savā privātajā “Facebook” lapā viņa publicē aicinājumu lietotājiem ziņot administrācijai par "Vakcīnrealitātes Latvijā" “Facebook” lapu ar mērķi panāk tās bloķēšanu.
Lasīt visu...

21

Nav pieļaujama necienīga attieksme pret tradīciju kopējiem un viņu viedokļa dēvēšana par "homofobisku"

FotoAtsaucoties uz aktualizējušos jautājumu par ģimenes jēdziena pārdefinēšanu, Latvijas Dievturu sadraudze uzskata par pienākumu sabiedrībai paust savu viedokli.
Lasīt visu...

15

Egils Borats

FotoAcīmredzot prezidents Egils Levits uzskata, ka pēdējā laikā viņa  neveiklo frāžu un paziņojumu skaits nav pietiekams, lai pilnībā samulsinātu Latvijas cilvēkus, un tāpēc viņš turpina runāt arvien dīvainākas lietas.
Lasīt visu...

21

Alda Gobzema rekviēms

FotoTuba Mirum (Pastarā diena) – ar to mūsu valdībai un visiem ļaunajiem spēkiem draud Aldis Gobzems kopš tā brīža, kad iesaistījās par cīņu pie varas galda. Gobzema aktivitātes var pielīdzināt kopējai plūsmai, kura sākās ar Brexit kampaņu un Donalda Trampu nākšanu pie varas ASV un notikumiem citur pasaulē, kur par galveno dzinuli ir ārējs vai iekšējs drauds, briesmas, netaisnība. Gobzems draud ar procesu sākšanu visiem par neslavas celšanu, bet sausais atlikums ir tāds, ka nekas tāds nav noticis. Turpretim ir ierosināti procesi pret viņu par neslavas celšanu, kur verdikts ir bijis viens ne Aldim par labu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Mieru, tikai mieru

Šie slavenā, gudrā un šarmantā vīreļa ar propelleri uz muguras - Karlsona vārdi mūsdienās ieguvuši sevišķu aktualitāti. Jo nav viegli saglabāt mieru tik...

Foto

Kādēļ nav ieteicams vakcinēties pret COVID19 (jo īpaši ar mRNA tipa vakcīnām)?

Tā kā arī Latvijā valdība sāk apšaubāmu masveida vakcinācijas propagandas kampaņu, kas var izvērsties...

Foto

Labklājības ministrijas un pašvaldību neizdarība noved pie dzīvības apdraudējuma cilvēkiem, kuri uzturas sociālās aprūpes centros

Kopš ārkārtējās situācijas valstī, ko izraisījusi Covid-19 krīze, tiesībsargs ar vērību...

Foto

Pele spēlējas ar kaķi: Ivo Leitāns pret Aivaru Lembergu

Kad vienā no Ventspils mēra Aivara Lemberga preses konferencēm jautājumus sāka uzdot LTV žurnālists Ivo Leitāns, uzreiz...

Foto

Pieaug slēgto tirgotāju skaits, jāglābj nozare

Nozare turpina darboties sarežģīta regulējuma apstākļos. Atbalstu saņem regulāri apturēto uzņēmumu darbinieki, turpinās pieteikšanās uz apgrozāmo līdzekļu pabalstiem, ar nepacietību...

Foto

Atbilde ir tuvāk, nekā tu domā

Cik labi, ka mēs dzīvojam laikā, kad ir tik daudz iespēju! Piemēram, ir tik daudz iespēju baidīties:...

Foto

Pilsoni! Ja gribi paspēt nodibināt partiju, tad kur ņemt nosaukumu? Tev palīgā nāks Ukraina

Skatoties uz pašvaldību vēlēšanām šogad un Saeimas vēlēšanām nākamgad, plāno dibināties ne...

Foto

Esmu brīvs un spēcīgs cilvēks, tāpēc iesūdzēšu visus, kas man darīs pāri

Esmu ar savu parakstu apliecinājis dalību partijā Likums un kārtība! Un Tu? Seko man un...

Foto

Kam tic tie, kas grib, lai netici nekam

Brīžos, kad plašākam sabiedrības lokam piemin okultismu, tad vieni smīkņā klusi, citi steigtu pildīt savu operatīvo armijai pielīdzināmo...

Foto

Tikai slikti cilvēki iebilst pret datu nesēju atlīdzību mobilajiem telefoniem

Latvijas autoru, mūzikas izpildītāju un producentu organizācijas ir gandarītas par LR Kultūras ministrijas (KM) virzītajām izmaiņām...

Foto

Pietiek norādīt kā piemēru citu valstu neizdarību, attaisnojot mūsējās

Kas mainījies? Kad studēju medicīnu, mums mācīja, ka no desmit cilvēkiem vismaz viens ir savādāk domājošs. Vai...

Foto

Zakatistovam, Nemiro un kompānijai nāksies atskaitīties

Šā gada 7.janvārī Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrs ir apstiprinājis 2020.gada 6.decembra politiskās partijas KPV LV ārkārtas biedru sapulcē ievēlēto valdi:...

Foto

Vajadzētu pieprasīt arī izglītības un zinātnes ministres demisiju

Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) valde aicina Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu neatstāt bez ievērības Latvijas Izglītības un zinātnes...

Foto

Par cenzūru portālā Draugiem (ja vēl atceraties tādu)

Līdz 2017.gada maijam biju pārliecināts par to, ka visi cilvēki pasaulē  vissiltākos pateicības vārdus saka un vislielāko cieņu...

Foto

Kāpēc Latvijas vara un mediji nekomentē Lielā Restarta konceptu?

Pēc gandrīz gada juku un haosa atbilde uz šo jautājumu ir acīmredzama. „Jaunās Perestroikas” ieviešanai uzsvars tiek...

Foto

Šoreiz mēģināšu atbildēt par saviem vārdiem: politiskās partijas "Likums un kārtība" dibināšanas manifests

Mēs neticam papīru kalniem. Papīrs panes visu. Līdz šim Latvijā ir bijušas simtiem...

Foto

Praktiski padomi - kā apturēt vīrusu

Kopš pavasara nekas nav mainījies, vēl joprojām tie paši labie, vecie, efektīvie ieteikumi! Tātad vīruss nekad nesākas uzreiz plaušās, tas...

Foto

Pietiek muļļāties

Lai nu kā kādam nepatiktu Latvijas pašreizējā valdība, kura rīkojas pēc Krilova fabulas motīviem, tad nu šoreiz jānoņem cepure premjera priekšā....

Foto

Kas traucē?

Gada pirmajā pusē mēs lepojāmies ar to, ka mūsu „aktīvās” rīcības rezultātā esam labā epidemioloģiskā situācijā, salīdzinot ar citām valstīm. To, lepni krūtis izgāzuši,...

Foto

Es sekoju un izprotu

Pastāvīgi un rūpīgi sekojot līdzi situācijai, izprotu Ministru prezidenta lēmumu un tā pamatojumu pieprasīt veselības ministres demisiju....

Foto

Pareiziem medijiem, kas cer uz valsts finansiālu atbalstu, ir jāuzvedas pareizi

Jau kopš marta Latvijas iedzīvotāju ikdienu būtiski ietekmē koronavīrusa izraisītā pandēmija, ar to saistītie ierobežojumi...

Foto

Ir nepieciešamas skaidras atbildes

Ir skaidrs, ka šis šovs ar varas sevis slavinošo vakcinācijas uzvaras gājienu turpināsies ar arvien lielāku jaudu. Tieši tāpat kā turpināsies krāpnieciskās...

Foto

Es jums atkal došu daudzus lieliskus padomus: kad un kā Latvija sāks ķert kaimiņus?

Vienmēr ir interesanti un noderīgi salīdzināt dažādu valstu datus, it sevišķi, ja...

Foto

Kur ir manas ragaviņas?

Labdien, valdība! Vispirms apsveicu ar iespēju sākt vakcinēties! Gaidu ar nepacietību arī savu kārtu. Bet, kamēr gaidu (un, cerams, sagaidu), nenocietos un...

Foto

Aicinu ikvienu saglabāt piesardzību un rīkoties atbildīgi

Godājamie Latvijas iedzīvotāji un visi, kuriem dārga mūsu mīļā Latvija! Aizejošais gads ir bijis izturības un pārbaudījumu gads. Covid-19...

Foto

Izturību, iejūtību un drosmi

Mīļie Latvijas cilvēki! Jaunajā gadā es gribu mums visiem novēlēt izturību, iejūtību un drosmi....

Foto

Šodienas izaicinājumi prasa tikai veselo saprātu

Mūsu vēsturē ne reizi vien Ziemassvētki bijis smagu kauju laiks. Gan strēlnieki, gan leģionāri ar asiņu sarkano krāsojuši gada garākās...

Foto

Ieteikumi par COVID-19 ambulatoru ārstēšanu

Atsaucoties uz Latvijas Ārstu biedrības aicinājumu iesaistīties COVID-19 pandēmijas apkarošanā, varu rekomendēt dažus ieteikumus ambulatoram ārstēšanas procesam....

Foto

Ministrs Plešs ignorē Būtiņģes termināla naftas noplūdi

Būtiņģes naftas termināla atrašanās Baltijas jūrā ir bumba ar laika degli, tādēļ naftas noplūde no Būtiņges termināla ir likumsakarīga....

Foto

Ko vajag darīt, lai cilvēki Latvijā neticētu vakcīnai pret koronavīrusu. 10 punkti

1. Vairākas desmitgades nepiešķirt pietiekami daudz līdzekļu izglītībai un zinātnei. Lai cilvēki tic instagram influenceriem ne...

Foto

Aicinājums valsts augstākajām amatpersonām

2020. gada 12. novembrī Satversmes tiesa taisīja spriedumu, kas ir guvis plašu rezonansi Latvijas sabiedrībā. Likumdevējiem tas nozīmē nopietnus izaicinājumus nākotnē. Latvijas...

Foto

Ko es darītu, ja pats saslimtu ar Covid–19

Vakardienas saruna. Atstāstīšu, kā nu mācēšu. Mans sarunu biedrs – mans sens paziņa, tik sens, ka esam vienaudži,...

Foto

Kārtējais „eksperts” kārtējo reizi paredz Vladimira Putina valdīšanas gaidāmās beigas

Politologs, demagogs un bijušais sektants Andis Kudors savā nesenajā intervijā vēlreiz paredz Vladimira Putina valdīšanas gaidāmās...

Foto

Vīrieši, appreciet savas sievietes: vēstījums 2020. gada Ziemsvētkos

Dieva mīļotie, es sirsnīgi sveicu jūs Kristus dzimšanas svētkos! Septiņsimt gadus pirms Jēzus dzimšanas pravietis Jesaja vēstīja, ka...

Foto

Mīlestības likums liek mums raudzīties uz ikvienu kā savu laikabiedru

Kā vadmotīvu šai svētku uzrunai paņemsim tekstu no Lūkasa Evaņģēlija: Un viņi steigā atnāca un atrada...

Foto

Mūsdienu Ziemassvētku stāsts

Vakar pa nakti sniga. 8:00 - uzcēlu sniegavīru....

Foto

Aicinām priesteri Aleksandru Stepanovu nevērsties pret pāvesta kalpojumu

A. god. priesterim Aleksandram Stepanovam (attēlā), Tukuma Romas katoļu draudzes prāvestam un portāla www.civitas.lv redaktoram. Latvijas Romas katoļu...

Foto

Arhibīskaps Stankevičs, viņa sirdsapziņa un Gērings, kurš tika notiesāts…

Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē izraisīja sašutumu ne tikai...

Foto

Mans piedāvājums – ieviest formulējumu “Kopīgas deklarētās mājsaimniecības un savstarpējās aprūpes likums”

15. decembrī es piedalījos Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē, kurā aicināju, nemainot...

Foto

Alkoholu un cigaretes drīkst, grāmatas nedrīkst

Gudri ļaudis vienmēr ir teikuši: meitiņ, neej gulēt nikna. Vakar izlasīju valdības lēmumu, izdarīju visu, lai dusmas mazinātu (vienīgi pastaigāties...

Foto

Pasaule pesimista acīm jeb nepatīkamā patiesība

Cik ir divi reiz divi? Nu, ja godīgi, tikai tev – divi reiz divi ir pieci. Iegaumē, lai kur tu...

Foto

Ministriem nepelnītais algas pielikums ir jāziedo labdarībai

Saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma normu, kas paredz ņemt vērā gan vidējās algas,...

Foto

Izbrauciet no auzām un atveriet brīvdienās veikalus

Godātie valdības vīri! Laiku pa laikam katram mums sanāk “iebraukt auzās”. Šoreiz no valdības gaidām izbraukšanu no auzām, jo...

Foto

Ir īstais laiks, lai daži desmiti tūkstošu eiro nodokļu maksātāju naudas tiktu samaksāti par dievkalpojumu pārraidīšanu komercmedijos

Tieslietu ministrija ir sagatavojusi informatīvo ziņojumu “Par Ziemassvētku dievkalpojumu...

Foto

„Nekā personīga” „galma dziesminieku" meli par viltus ziņu izplatītājiem un viņu sekotājiem

TV3 raidījumā „Nekā personīga” "galma dziesminieki", stāstot par viltus ziņu izplatītājiem un viņu sekotājiem,...

Foto

Konservatīvo cenzūra – “radikāļu sazvērestība” vai realitāte?

Pēdējās nedēļās Latvijā un pasaulē ir izskanējušas diezgan likumsakarīgas ziņas, proti, daudzi Nacionālās apvienības (NA) biedri, tostarp Saeimas deputāts...

Foto

Mēs visi zinām, ka šo pandēmijas vilni, kas veļas pāri visai pasaulei, nav radījuši Latvijas politiķi, - un vēl citas manas svarīgās domas

Mēs visi ejam...

Foto

Var risināt cilvēku problēmas citu kopdzīves veidu gadījumā, nepielīdzinot tās ģimenei un laulībai

Latvijas sabiedrībā plašu rezonansi ieguva Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra spriedums, kas...

Foto

Dodiet naudiņu mūsu kontrolētajām NVO, bet valsts aizsardzības mācību skolās nevajag: vēstule valsts prezidentam Egilam Levitam

Augsti godātais Levita kungs! 2020. gada 3. decembrī Saeima pieņēma...

Foto

Mēs prasām savu valsti atpakaļ

Azeru nesenais panākums Kalnu Karabahas atgūšanā un dekolonizācijā, kā arī Lukašenko nespēja apklusināt protestus Baltkrievijā lika atcerēties Krievijas politiķa Viktora Alkšņa...

Foto

K.Kariņa k-gam no Latvieša Pelēkā

Premjera kungs! Rakstu Jums, jo vēl ir laiks novērst problēmas, ko var radīt savstarpēja nesaprašanās. Mani senči te dzīvoja cara laikos,...