Iesaki rakstu: 
"Es ar tēvu apspriedu, vai mana politiskā darbība netraucēs viņa darbam, bet viņš mani ne iedrošināja, ne mudināja kandidēt," par savu nonākšanu valdošās partijas Vienotība vēlēšanu kandidātu sarakstā Pietiek saka 21 gadu vecā Kintija Sparāne – augsti stāvošā, pretrunīgu slavu ieguvušā Satversmes aizsardzības biroja (SAB) darbinieka Aigara Sparāna meita.
Kāds Sparāna bijušais kolēģis SAB pieļauj – tā kā zināmas viņa personības iezīmes un patika lielīties ar ietekmi politiķu un uzņēmēju elitē, Sparāns varētu to izmantot savu pozīciju nosargāšanai birojā un iekšpolitiskās ietekmes uzsvēršanai. "Viņam [Sparānam] SAB ir īpašs stāvoklis, un viņš grib, lai tas saglabājas," saka bijušais drošības iestādes darbinieks, kurš šobrīd ieņemamā amata dēļ nevēlas kādreizējo kolēģi komentēt oficiāli.
Sparāns darbojies kā vidutājs saimnieciskos strīdos starp politiski ietekmīgiem uzņēmējiem, kas finansē politiskās partijas, – šī informācija, ko SAB vadība nekad oficiāli nav komentējusi, radot iespaidu, ka tās ir tikai baumas, kopš Šveices advokāta Rūdolfa Meroni publiskajām liecībām Londonas tiesā pērn kļuva par pierādītu faktu. Šīs liecības atklāja citu, no SAB publiskās sejas atšķirīgu darbības sfēru, kurā viesnīcu numuros tiek organizētas politiski ietekmīgu uzņēmēju tikšanās, SAB vārdā un piesaucot valsts intereses, mēģinot uzspiest konkrētas saimnieciskas vienošanās.
Pēdējās nedēļās saistībā ar pielaides valsts noslēpumu saturošai informācijai liegšanu diviem Nacionālās apvienības ministriem atklāti paustas aizdomas un apvainojumi, ka SAB šādi rīkojas valdošās partijas Vienotība interesēs, diskreditējot tās politiskos konkurentus. Vadoša SAB darbinieka meitas kandidēšana uz Saeimu Vienotības sarakstā var tikt uzskatīta gan par nejaušību, gan tikpat labi – par apstiprinājumu valdošās partijas un valsts galvenā specdienesta saaugšanai ciešās korporatīvās saitēs.
Jauniete atsakās apstiprināt kāda tuva partijas biedra sarunā izmesto, ka dzīvo kopā ar tēvu, šo Pietiek jautājumu nosaucot par pārāk privātu. Taču viņa skaidro, ka mājās ar tēvu politiku vispār neapspriež. "Nē, mūsu ģimenē tā nenotiek. Tēvam profesija īsti neatļauj runāt par politiku," saka jauniete. Kintija Sparāne Vienotības Vidzemes vēlēšanu sarakstā ieguvusi 20. numuru, kas nav visai augsta vieta, ja vien neņem vērā sīvo konkurenci par tiesībām vispār tikt iekļautam sarakstā, kurā neatradās vieta pieredzējušākiem cilvēkiem.
Alis Balbārzdis, kurš vada Vienotības Ogres nodaļu, no kuras kandidēšanai izvirzīta Sparāne, sarakstā iekļauts ar 25. numuru un saka – neesot par to apvainojies. Viens no galvenajiem kritērijiem, ko ņēmusi vērā Vienotības izveidotā īpašā "rindošanas komisija", bijusi kandidāta jaunība. Tikai 21 gadu vecā Sparāne, kura Latvijas Universitātē vēl nav pabeigusi politikas zinātnes studijas, par ierindošanu saraksta otrajā desmitā varot pateikties tieši savai jaunībai.
Ir vismaz divas SAB sejas – viena tik akurāta kā pogu rinda pie Jāņa Maizīša vai viņa priekšteča Jāņa Kažociņa uzvalka. Tāda, no kuras nav jākaunas Latvijas partnerdienestiem NATO valstīs. Šī reprezentatīvā seja runā reti, bet, kad to dara, izraisa cieņu un rezonansi. Tēmu loks ir ārvalstu, parasti Krievijas, spiegu un ietekmes aģentu neitralizēšana, ārējais apdraudējums un austrumu kaimiņvalsts maigās varas draudi. Otra seja neparādās analītisko vai nacionālo ziņu raidījumu tiešraidēs, tā ir mulsinoši nesaderīga ar SAB oficiālo tēlu un pārkāpj tās līnijas, aiz kurām tiek slēgtas politiskas un saimnieciskas vienošanās. Sparāns ir tas SAB darbinieks, kurš izgaismojies kā šī biroja kompetencei neraksturīgā profila "pieskatītājs". "Sparāns pats nosaka savas darbības profilu, kas ne vienmēr sakrīt ar SAB likumā noteikto kompetenci, pateicoties viņam, SAB spēlē sev neraksturīgu lomu iekšpolitikā. Viņam ir neizskaidrojama ietekme uz biroja vadību, pie direktora viņš iet pa tiešo, neievērojot subordināciju, un pats saskaņo savu darba kārtību," atminas kāds bijušais SAB darbinieks.
Kāds advokāts, kura klients caur pārvaldīto uzņēmumu menedžeriem netieši sponsorējis vienu no valdošajām partijām, Pietiek savulaik atstāstīja notikumu 2012. gada vasarā, kad uz tikšanos āra alus dārzā netālu no Ģenerālprokuratūras viņu uzaicinājis SAB darbinieks Sparāns. Sarunā Sparāns piedāvājies kļūt par vidutāju sarunās starp savstarpēji karojošiem liela tranzītuzņēmuma akcionāriem un vienlaikus partiju sponsoriem, neslēpjot, ka tādā veidā grib ietekmēt arī politisko līdzsvaru. "Viņš teica: es, Aigars Sparāns, – par mani visu ko runā, bet es esmu pats par sevi," attēlodams sarunbiedra runas manieri un žestikulāciju, Pietiek stāstīja advokāts. Saruna bijusi tik mulsinoša, ka pirmais advokāta solis, atgriežoties birojā, bijis piezvanīt uz SAB, lai pārliecinātos, ka šis cilvēks tiešām strādā valsts galvenajā specdienestā un runājis tā vārdā.
Vēlāk šo epizodi ar SAB iesaistīšanos "Ventspils tranzīta karos" detalizēti atcerējās Ģenerālprokuratūras uzticību jau kopš Jāņa Maizīša laikiem ieguvušais Šveices advokāts Rūdolfs Meroni. 2013. gadā šīs detaļas nāca gaismā līdz ar Meroni liecībām no Latvijas kuģniecības tā dēvētās "kuģu fraktēšanas lietas".
Šveices advokāts Rūdolfs Meroni liecina par SAB darbinieka Aigara Sparāna darbību:
"2012. gada jūnijā ar Škutāna kungu [advokāts Daimārs Škutāns] sazinājās Mežsarga kungs [prokurors Aldis Mežsargs], ierosinot, ka man jāapmeklē tikšanās ar viņu un Latvijas specdienesta darbinieku saistībā ar nesaskaņām, kas attiecas uz Ventbunkeru. Es piekritu tikties. Tas notika 2012. gada 25. jūnijā viesnīcā Felicia Rīgā. Kopā ar Mežsarga kungu bija ieradies Aigars Sparāns no valsts drošības dienesta SAB. Škutāna kungs ieradās kopā ar mani. Tikšanās laikā Mežsarga kungs paskaidroja, ka gan Ģenerālprokuratūra, gan SAB ir noraizējušies, ka cīņa par Ventbunkeru un nemitīgi apvainojumi un publikācijas, kas par to parādās presē, rada kaitējumu valsts interesēm. Viņi ierosināja, ka man jāsatiekas vai nu ar Stepanova kungu [Ventspils miljonārs Oļegs Stepanovs], vai Berķa kungu [Ventspils miljonārs Olafs Berķis], par kuru tobrīd bija uzskats, ka viņš vēl aizvien ir saistīts ar Stepanovu, lai apspriestu iespēju noregulēt domstarpības. Es izskaidroju, ka vienmēr esmu bijis gatavs apspriest noregulējumu un priecāšos satikt ikvienu no viņiem vai abus.".
Raksts ticis publicēts laikraksta Diena 8. septembra numurā.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
