Iesaki rakstu: 
Tā saucamā Uzvaras pieminekļa nojaukšanas sakarā esmu gan vīlies, gan arī pārsteigts. Lēmums to nojaukt bija tik novēlots, ka es jau labu laiku vairs neticēju, ka piedzīvošu okupekļa nojaukšanu.
Bet, izrādās, ir kāds kritērijs X, pēc kura tautas vai varas vairākums piepeši saņem drosmi un sāk rīkoties. Iebrukums Gruzijā? Neder, pārāk niecīgs iegansts. Krimas okupācija vai karš Donbasā? Nē, tas arī nav gana nopietni. Kārtējais iebrukums Ukrainā un ilgstošs karš? Jā, tagad gan ir skaidrs, kāda ir Krievijas īstā seja, un mēs to vairs nevaram tā atstāt!
Krievija pa šiem gadiem nav mainījusies. Vai tad tiešām kāds gaidīja kaut ko citu? Pat pirms iebrukuma Gruzijā bija skaidrs, ka ar šo kaimiņu blakus atslābināties nedrīkst.
Tomēr jāatzīst, ka šis ir īpaši piemērots brīdis, lai pēc iespējas atbrīvotos no okupācijas laika ietekmes un liecībām – tādām kā okupantu un kolaborantu pieminekļi vai pat valsts un pašvaldību iestāžu interneta lapas krievu valodā. Tas, ka Krievijai šobrīd ir sasietas rokas Ukrainā, ļauj mums sakārtot pašiem savas lietas, diez ko nebaidoties no pretreakcijas. Ko tad vēl viņi var izdarīt? Vēlreiz gāzi atslēgt?
Šodien NATO dalība mums sniedz būtiskas priekšrocības. Bet ko tad, ja lielajās valstīs, īpaši ASV, nāks pie varas politiķi, kas izlems, ka dalība NATO nav viņu valstu interesēs? Mums ir vēl daudz darba priekšā. Ir jānostiprina valsts aizsardzība. Ar to parasti saprot armiju. Bet tas nav pareizi.
Vai Latvija spēj uzbūvēt un uzturēt tādu armiju, uz kuru paskatoties, Kremlī teiks – “nē, šiem gan neuzbrūkam”?
Manuprāt, nevar vis. Tāpēc, ka tas nemaz nav militārs jautājums. Pēc militāras loģikas Krievijai nevajadzēja uzsākt karu Ukrainā. Bet to izlēma politiķis, nevis militārists. Ar Baltijas valstīm būtu līdzīgi. Kāds kretīns Maskavā vienkārši pateiktu – man vienalga ar kādiem zaudējumiem, bet mūsu armijai tās valstis ir jāiekaro!
Ir vēl viens veids, kā sevi aizsargāt. Varbūt pat svarīgākais.
Kremlī ir jāzina, ka mēs ne acu galā neciešam krievus un ka nevilcināsimies viņiem pamatīgi sariebt katrā izdevīgā gadījumā. Jo iekarot teritoriju – tas ir viens. Bet noturēt? Tur vajag kolaborantus, iedzīt vietējiem bailes, tikt pie zināmas paklausības. Ja Kremlis jau iepriekš zinās, ka tas nav reāli, apetīte krietni mazināsies. Jo kādas tad vēl ir opcijas? Okupēt teritoriju un uzreiz atbrīvoties no pilnīgi visas latviešu tautas? Tas nebūt nav vienkārši.
Un tāpēc mums rusofobija ir ļoti svarīga. Vitāli nepieciešama. Ne tādā ziņā, ka krievi tagad būtu jāsit, jāatņem viņiem īpašumi vai īpaši jāpazemo. Noteikti nē. Tas absolūti nav vajadzīgs.
Mēs nedrīkstam Latvijā runāt krieviski. Mūsu vietējie krievi vairumā gadījumu lieliski prot vai vismaz saprot latviski. Turpināt ar viņiem runāt krieviski nozīmēt turpināt atzīt krievu tautas un valodas pārākumu. Pietiek. Un nevajag stāstīt par nabaga ukraiņu bēgļiem, kas citā valodā sazināties neesot spējīgi. Tieši viņi mūsu nostāju sapratīs vislabāk.
Skolās nebūtu jāmāca krievu valoda. Tā ir pilnīgi bezperspektīva valoda bez nākotnes pielietojuma. Krievija vēl vismaz pārdesmit gadus nebūs uzticams darījumu partneris.
Vīzas Krievijas krieviem būtu jādod nevis tikai īpašos gadījumos kā, piemēram, studentiem, bet vispār nekādos. Vai tad krievu okupanti Ukrainā ņem vērā īpašus gadījumus un nešauj studentus, un nebumbo bērnus?
Beidzot jāpārdēvē Maskavas, Ļermontova un citas ielas. Nav iemesla vilcināties vēl vairāk. Tas esot dārgi? Bet, kad Ļeņina ielu pārdēvēja par Brīvības ielu, vai tas bija lēti? Vai tad Latvijai tobrīd bija vairāk naudas nekā tagad?
Vairākas reizes jāstiprina Valsts valodas centra (VVC) kapacitāte, lai efektīvi apkarotu likuma neievērotājus. Man radies iespaids, ka VVC pamatā strādā, reaģējot uz sūdzībām. Manuprāt, ar to nepietiek. Piemēram, Jāņos visi zina, ka policija rīkos reidus, lai pārbaudītu, vai kāds nesēžas pie stūres alkohola reibumā. Reidiem ir nozīmīgs psiholoģisks efekts. Līdzīgi varētu rīkoties arī VVC.
Valsts un pašvaldības iestādēs darbinieki vispār nedrīkstētu runāt ar klientiem krieviski. Ja klients citādi sazināties negrib vai nespēj, iestāde varētu piedāvāt tulka pakalpojumus par atsevišķu samaksu. Neafišēti izņēmumi varētu būt saziņa ar noziegumu izmeklētājiem, ārkārtas situāciju telefonu operatoriem, palīdzības sniegšanas centru bēgļiem no karadarbības darbiniekiem utml.
Jāpadara stingrāki naturalizācijas nosacījumi.
Nedrīkst kautrēties savu pozīciju aizstāvēt pasaules priekšā. Noteikti daudzi aizrādītu, ka pasaule mūsu rusofobiju nesapratīs un ka tas mums slikti atspēlēsies. Te ir divas nianses.
1. Pavērojot, kuras valstis un cik intensīvi aizstāv Ukrainu, kļūst skaidrs, ka mums būtu jāuztraucas par Polijas, ASV, Lielbritānijas un, protams, Igaunijas un Lietuvas viedokli. Ar ASV un britiem varētu būt mazliet sarežģītāk, bet pārējie mūs viennozīmīgi sapratīs. Savukārt moralizētāji un pirksta kratītāji vācieši un francūži šī kara laikā brīžiem atstāj apbrīnojami rusofilisku iespaidu. Varu kļūdīties, bet liekas, ka kara gadījumā viņi izmisīgi ķertos pie vismuļķīgākajiem ieganstiem, lai nebūtu jāstrīdas vai, nedod Dievs, jākaro ar Krieviju par kaut kādām Austrumeiropas valstīm.
2. Nav tā, ka krasa nāciju savstarpēja nepatika tās automātiski noliek atstumto plauktiņā. Vai zinājāt, ka nav iespējams ieceļot ne Irānā, ne Kuveitā, ne Lībijā, ne Libānā, ne Sīrijā vai Jemenā, ja pasē ir Izraēlas vīza vai (vismaz Irānas gadījumā) tiek konstatēti kādi citi pierādījumi, ka apmeklēta Izraēla? Izraēla savus ne-/ielaišanas kritērijus skaļi neafišē, bet nav pamata domāt, ka tie ir īpaši maigāki. Noteikti ir cilvēki, kam šis viss liekas muļķīgi un nesaprotami. Bet visas šīs valstis pastāv un ebrejus nemāca, ka musulmaņi ir jāmīl. Vai otrādi.
Atsevišķa un liela nelaime ir indivīdi, kas iedomājušies, ka jāpalīdz lielajam kaimiņam demokratizēties. Ka atbrauks “labie” vai “gandrīz labie” krievi, mēs viņiem visu izstāstīsim, viņi kā aitiņas pamās ar galvu un aizbrauks atpakaļ mainīt Krieviju.
Tā tas nenotiek un nekad arī nenotiks. Vidusmēra krievam impērijas apziņa ir tik dziļi vērtību sistēmā, ka ar racionāliem argumentiem to izdzīt ir neiespējami. Grūti tam noticēt? Līdzīgi būtu, ja kāds krievs atbrauktu uz Latviju un pārliecinātu jūs pašu, ka Krievija ir Dieva izredzēta valsts ar īpašu misiju un ka latviešiem sava valsts nepienākas, un ka viņiem jābūt pateicīgiem par iespēju paklausīgi kalpot Krievijas impērijai. Vai jūs pieļaujat domu, ka ir iespējams jūs par to pārliecināt?
Nav vērts tērēt laiku krievu audzināšanai. Mēs nevaram izglābt Krieviju. Mums tas arī nav jādara. Ja krieviem tur viņu dzimtenē klājas slikti, ļoti žēl, bet tā nav mūsu problēma. Mēs par krievu nebūšanām neesam atbildīgi. It nemaz. Mums jau savu raižu pietiek. Jārūpējas par to, lai krievu bāleliņi te rīt nenāktu laupīt un izvarot.
Pārpublicēts no https://stacija.org/
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
