Iesaki rakstu: 
Pirms pāris dienām mēs varējām lasīt par pirmā kibervienības komandiera majora Gata Graudiņa priekšlaicīgo bojāeju. Pats bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš bojā gājušajam veltīja epitetu - spilgts intelektuālis, radoša personība un tuvs domubiedrs.
Skaisti vārdi, bet vēlētos atgādināt par apstākļiem, kādos Gatis atstāja dienestu (skat. tiešsaistes). Par to, ka Gatim bija ļoti izteiktas problēmas ar alkoholu, Kalniņš labi zināja, vismaz periodā, kad Gatis bija viņa padotais Zemessardzes štābā. Ļoti iespējams, ja Kalniņš tolaik būtu centies kaut ko darīt lietas labā, risinot šo problēmu, Gatis joprojām dienētu un ar savu pienesumu dotu labumu valsts aizsardzībai.
Varbūt arī vairākus mēnešus iepriekš traģēdija Liepājā, kuras laikā augsta ranga bruņoto spēku virsnieks izmantoja ieroci pret savu sievu, nebūtu notikusi, ja bruņotie spēki savlaicīgi būtu pievērsuši uzmanību viņa psiholoģiskajām īpašībām.
Tomēr šis process bruņotajiem spēkiem ir par grūtu, daudz vienkāršāk ir paziņot, ka attiecīgais notikums norisinājies no dienesta brīvajā laikā un dienesta ierocis nav pielietots.
Šī raksta mērķis nav ķengāt Gata un citu karavīru piemiņu, bet gan vērst uzmanību uz bruņoto spēku attieksmi. Visdziļākā līdzjūtība bojā gājušo karavīru tuviniekiem!
Seko mums 
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
