Iesaki rakstu: 
Šis ir atklāts komerciāls piedāvājums sabiedrības „Prudentia” faktiskajam saimniekam un galvenajam labuma guvējam Ģirtam Rungainim. Tā kā Latvijas valsts man diemžēl neapmaksā šī piedāvājuma izvietošanu ne „Financial Times”, ne pat ne kādā sludinājumu portālā, publicēju to šeit.
Rungaiņa kungs, tā kā Latvijas Republikas nopelniem bagātā politslaucēja nosaukumu Jūs godam esat nopelnījis, piedāvāju Jums no manis iegādāties govi: tad savas iemaņas, kuras tik ilgi esat izmantojis attiecībā uz Latvijas valsti, Jūs varētu pārmaiņas pēc izmantot attiecībā pats uz savu īpašumu.
Ko tieši es Jums piedāvāju iegādāties? Runa tātad ir par govi. Labu govi, jauku govi, perspektīvu un visādi citādi elegantu – pat reģionālā mērogā – govi.
Govij pagaidām – bet tikai pagaidām – ir maziņš defektiņš. Šī ir govs, kas pienu nevis dod, bet milzu daudzumos rij. Spaiņiem vien, spaiņiem vien. Bet tā nebūs vienmēr – es Jums varu apsolīt, ka ar laiku noteiktos apstākļos govs varētu pienu dot arī vairāk nekā patērēt.
Nu, jā, garantēt es to nevaru – un arī nemaz negribu, vismaz ar savu mantu noteikti ne. Bet ir cerība, ka piens būs. Jau pēc pāris gadiem. Tiesa, tad govij slaucenes modernizācijai vajadzēs vēl simtreiz vairāk piena, nekā tā dos, bet tas jau ir cits jautājums. Kā gan Jums nezināt, ko prasa šie globālie modernizācijas procesi, par kuriem taču ir tik patīkami gudri paspriedelēt. Turklāt man ir profesionāla govju slavētāja atzinums – slaucenes modernizācija uzlabos izredzes sarunās ar govjinvestoriem. Ij nemēģiniet neņemt to vērā.
Kas vēl... Jā, pareizi, es jau nemaz netaisos Jums pārdot visu govi. Jūs dabūsiet tikai gandrīz, gandrīz pusi govs, kas nozīmē, ka, ja man ienāks prātā ar govi iesākt ko revolucionāru, Jūs varēsiet pastāvēt pie ratiem. Tas ir, pie kannas. Bet tas taču nav būtiski – ja arī izdomāšu govi noslaktēt, Jums vienalga būs tiesības uz gandrīz pusi beigtas govs. Kas arī nav slikti.
Vēl tāds sīkums – es patiesībā īsti nevaru Jums pateikt un garantēt, cik lielā mērā tā patiešām ir mana govs, - varbūt pēc dažiem gadiem būs īsti skaidrs, kāda govs daļa īsti ir bijusi manējā, bet kāda ne. Varbūt arī nebūs. Varbūt izrādīsies, ka trešā daļa govs ir jānogriež un kaut kam jāatdod. Jupis zina. Bet tas nebūs tūlīt.
Jā, un vēl govs, kad Jūs to nopirksiet, būs nedaudz mazāka, nekā tā izskatās tagad. Ne jau daudz, par ceturto daļu, trešo, - vai nu tas tik būtiski. Redziet, viņa pašlaik ir tā kā drusku uzpūsta, bet mēs to korķīti pēcpusē būsim spiesti tomēr izraut... Bet tas ir labi. Jums būs lieliska, jauka, kompakta govs – kūts vietā pietiks ar suņubūdu, padomāt tik, kāda ekonomija!
Protams, govij ir arī neapšaubāmi labas īpašības. Paga, paga, es tūlīt...
Hm... tūlīt, tūlīt, man drusku jāpadomā...
Un vēl brītiņu, lūdzu...
Oi, nu, jā, gaļas īsti nav, piena arī ne, toties govij komplektā vismaz pašlaik ir viens apaļvaigains un profesionāls govju slavētājs. Viņš, protams, neuzņemas un neuzņemsies nekādu atbildību ne par govi, ne par ko citu, taču slavēt to līdz pat pārdošanas brīdim slavēs ar prieku un skubu. Varbūt pat pēc tam – kā sarunāsiet. Varbūt viņš govi pieminēs grāmatā.
Viņš, ja vajag, visai pasaulei ar godīgām acīm un vēl godīgāku sejas izteiksmi pastāstīs, ka šai konkrētajai govij noteikti ir lielas perspektīvas un par to jau tiek izrādīta nopietna interese, - šādus tekstiņus viņš jau gadiem ilgi stāsta arī par citiem objektiem, salīdzinājumā ar kuriem šī govs vēl ir tīri tā neko. Nu, jā, nevienu no šiem citiem objektiem pārdot nav izdevies, bet tas jau nav rādītājs. Stulbā konjunktūra...
Bet izteikties par govi viņš turpinās, tas ir kā āmen baznīcā. Ieklausieties vien, kā tas skan: „Potenciālais govjinvestors varētu būt kāda no lielajām govjfermām, kas varētu ieiet kā stratēģiskais investors ar plānu govi attīstīt tālāk...” Un viņš arī nokārtos, ka govs darījumā atleks visiem, kam un kas pienākas, – arī vēl kādiem citiem ar slaucenēm un piesūcekņiem aprīkotiem rungainīšiem: „Iespējamā govs darījuma cenu noteiks govs darījuma struktūra, kā arī šim jautājumam tiks piesaistīts govs finanšu konsultants...”
Vai par govi tiešām ir interesenti? Nu kā Jūs, Rungaiņa kungs, tā vispār varat jautāt! Protams, ir – priekšroka tiks dota pieredzējušiem stratēģiskajiem govjinvestoriem, taču no sarunām par iegādi netiks izslēgti arī finanšu govjinvestori! Tā ka pasteidzieties!
Jūs sakāt – es neatbildēju uz Jūsu jautājumu par to, vai tiešām kāds ir par manu jauko govi painteresējies citādāk kā par lunaparka eksponātu? Šis jautājums nav korekts, Jūs taču to saprotat. Govij ir sava vieta tirgū, un šī govs ir gana interesanta. Šā gada pirmajos sešos mēnešos tā ir ļoti labi strādājusi un pat mēģinājusi pavicināt tesmeni, tā ka nevajag te...
Ak Jūs, Rungaiņa kungs, sakāt, ka tepat blakus tiek piedāvāts vēl ne mazums govju? Ka tās reizēm pat dod pienu uzreiz, šeit un tagad? Ka to saimnieki var droši garantēt, ka attiecīgā govs patiešām ir viņējā? Un ka vienalga neviens uz šīm govīm nemetas ar naudas maku rokās un iekāri acīs? Un ka Jūs taču neesat galīgi glupš, lai savu paša personisko, mīļo, dārgo, intensīvajā politslaukšanas darbā sapelnīto naudu izmestu par kaut ko šitādu?
Tad nu gadījumā, ja Jūs to govi neparko, varbūt varat atbildēt uz jautājumu (pavisam bez maksas) – kā gan Jums, Rungaiņa kungs, pietiek alkatības un nekaunības, lai iekasētu no savas valsts milzu summas par to, ka valstij un tās acīmredzot jau galēji glupajiem vadītājiem iestāstāt – šādu govi nacionālās aviokompānijas „airBaltic” pašreizējā izskatā kādam var pārdot?
Bet varbūt vienkāršāk Jums būs nopirkt no manis to govi, ne atbildēt uz šo jautājumu?
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
