Ronis joprojām imitē vēlmi tikt skaidrībā ar „Latvijas Dzelzceļa” Magoņa „pasta caurlaidēm”
PIETIEK01.12.2012.
Komentāri (0)
Rādīt komentārus, sākot ar: pirmo | pēdējo
Kate
06.12.2012. 15:42Šis nu ir vismazākais Magoņa karaliskais izgājiens, ko Ronis izliekas neredzam. Un tomēr pat to nespēj ierobežot, apstiprinot faktu, ka Latvija nav demokrātiska valsts kurā, Valsts a/s vadītājam nebūtu šādi jāizmanto valsts uzņēmuma nauda un citi resursi. Tas vienkārši liecina par viņa kultūras līmeni.
hmm
04.12.2012. 16:17tiešām nav par ko rakstīt!? manuprāt, šis jau ir kāds ceturtais raksts par Magoni un viņa auto caurlaidēm..
goga
03.12.2012. 18:24tāpēc jau arī liek, ka nav parastie cilvēki, parastie cilvēki lai iet at**kā.
Es
03.12.2012. 13:54Es nesaprotu, kur te ir problēma. Jebkurā rietumeiropas valstī šis būtu milzīgs skandāls kurš beigtos ar uzņēmuma vadītāja asarainu atvainošanos televīzijā un labprātīgu aiziešanu no amata.
Kāpēc KĀPĒC mēs dzīvojam šitādā čuhņā??
Ojārs
![[R]](img/r.png "Reģistrēts lietotājs")
03.12.2012. 10:04Satiksmes ministrija Magoni nekad nav spējusi "regulēt", jo tai rokas ir par īsām - LDz priekšniekam ir cits saimnieks.
Berta
03.12.2012. 03:30Ronis ir ne tikai slinks, bet manuprāt, arī kaitnieks, kurš "piehaltūrē". Nav jau vienīgais piemērs.
...
02.12.2012. 23:15"Magonis vairs nevēlējās atbildēt uz jautājumu, kā tad viņš tiek pie šī auto izmantošanas, ja ar to brauc tikai un vienīgi Elbakjans, - laiku pa laikam nočiepj to vai iegūst lietošanā kā citādi? "
Vnk ideāli pateikts, visu cieņu :)))
Skat
02.12.2012. 18:25Ronis sabojaas savu, ieprieksheejos amatos, iemantoto teelu. Nevajadzeeja iet politikaa.
dzinchis
02.12.2012. 18:17...laiku pa laikam nočiepj to vai iegūst lietošanā kā citādi?... šis man patika vislabāk
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
