Romāns „Nauda”: kāpēc patiesībā baņķiera Kuseļņikova „Barvik banku” piemeklēja krahs?

56. nodaļa

Lai nu par ko, bet par nekaunības un apetītes trūkumu šis Grigorijs Kuseļņikovs nudien nevarēja sūdzēties. Neko citu Bebrovskis nevarēja nodomāt, izdzirdot par krievu baņķiera vēlmēm.

Kārtības labad Bebrovskis tomēr palūdza uzticamiem cilvēkiem, lai viņam – protams, ievērojot visu iespējamo konfidencialitāti – atsūta kādu nelielu aktuālāku pārskatu par šo nemaz ne tik niecīgo banku.

Viņš, protams, arī nedaudz sekoja līdzi Latvijas aktualitātēm un it īpaši jau finanšu jomā, bet, tā sacīt, tikai ar vienu aci. “Citas dēles” pārdošanas laiki sen bija pagājuši – un paldies Dievam. Taču te vajadzēja saprast maksimāli precīzi – kāda bija situācija un ko reāli varēja izdarīt. Nu pārskats operatīvi bija klāt – vajadzēja kārtīgi iedziļināties.

“Kopš 2013. gada sākuma lielākais “Barvik” akcionārs Jurijs Čepurovs aktīvi meklēja jaunu stratēģisku investoru “Barvik bankai”, kura jau atradās Finanšu tirgus komisijas (FTK) pastiprinātajā uzraudzībā, jo pašam trūka līdzekļu kapitāla stiprināšanai un FTK jau vairākkārt bija brīdinājusi par iespējamām sekām, ja normatīvās prasības netiks pildītas.

Faktiski, ja atmet liriku, “Barvik banka” atradās maksātnespējas stāvoklī, un faktiski situācija joprojām nav mainījusies, rādītāji joprojām tiek mākslīgi uzturēti.

Līdz vasaras beigām Jurijs Čepurovs atrada ieinteresēto personu – Grigoriju Kuseļņikovu, kurš sevi pozicionēja kā pieredzējušu baņķieri un pazīstamu krievu izcelsmes “miljonāru”.

Lai apstiprinātu savu nodomu iegādāties “Barvik”, 2013. gada 4. oktobrī Kuseļņikovs noslēdza ar Čepurovu aizdevuma līgumu, ar kuru piešķīra Čepurovam aizdevumu EUR 1 000 000 apmērā.

Jāpiebilst, ka darījums (akciju ieķīlāšana) notika, rupji pārkāpjot “Barvik bankas” statūtus, jo saskaņā ar statūtiem akciju ieķīlāšanai bija nepieciešams saņemt akcionāru piekrišanu, kas tika izdarīts krietni vēlāk, jau pēc notikušā darījuma.

Tobrīd nepieciešamie minimālie ieguldījumi “Barvik bankas” pamatkapitālā bija aptuveni trīsdesmit miljoni eiro. Ņemot vērā to, ka tādu naudas līdzekļu Kuseļņikovam nebija, viņš ņēma īslaicīgu aizdevumu no Krievijā pazīstama miljonāra Pjotra Kudrjašova.

Saņemtais aizdevums kopā, pēc neoficiālām ziņām, bija deviņdesmit miljoni eiro, turklāt starpība no šīs summas un tās, kas ieguldīta “Barvik bankā”, tika tērēta citām un privātām Kuseļņikova vajadzībām, arī nu jau bankrotējuša vīna veikala iegādei Londonā.

Darījuma būtība bija – par aptuveni trīsdesmit miljoniem eiro kļūt par “Barvik bankas” vairākuma akcionāru, turklāt gandrīz divdesmit deviņi miljoni tika iemaksāti pašas “Barvik bankas” pamatkapitālā, respektīvi pašam sev.

Ņemot vērā to, ka Kudrjašova izsniegtais aizdevums bija īslaicīgs, bija jāatrod iespēja aizņemtos līdzekļus tuvākajā laikā ar “Barvik bankas” palīdzību atgūt, un faktiski jau pie kapitāla “palielināšanas” 2013. gada decembrī tika noslēgti darījumi, kas šo shēmu palīdzēja īstenot. Pamatbūtība – kapitāls it kā tika palielināts, bet faktiski ar bankas pašas, tas ir, ar tās noguldītāju naudu.

Īstenojot savu shēmu, 2013. gada decembrī Kuseļņikovs piedalījās “Barvik bankas” izsludinātajā akciju emisijā un iegādājās jauna laidiena akcijas, kā arī akcijas no “Barvik bankas” akcionāriem, kas kopā deva viņam līdzdalību 50% + 1 akcija no kopējā “Barvik bankas” balsstiesīgo akciju skaita.

Par akciju nodošanu iepriekšējiem akcionāriem tika apsolīti vairāki bankas aktīvi, nekustamie īpašumi un citi labumi. Attiecībā uz vienu no akcionāriem – arī solījums nevērsties pret viņu tiesībsargāšanas iestādēs un tiesā.

Jau 2014. gada pavasarī tika izziņots, ka “Barvik banka” iegādāsies Kuseļņikova aktīvu Krievijā – “Volga bank”, kļūstot par “Volga bank” mātes sabiedrību. Tas nozīmēja, ka “Barvik banka” samaksās par “Volga bank” akcijām pašam Kuseļņikovam.

Ļoti interesantos un pretrunīgos apstākļos “Barvik” vienkārši bez FTK atļaujas došanas veica darījumu un par šo painformēja FTK tikai tad, kad tas jau bija izdarīts, vēstulei pievienojot bankas protokolu, kurā minēts, ka šo jautājumu savā starpā esot saskaņojuši, privāti tiekoties ar FTK vadītāju Kristapu Pakuli.

Publiski tika izziņots, ka notikusi “Barvik bankas” pamatkapitāla palielināšana. Faktiski kapitāla “palielināšana” notika atkal jau par bankas noguldītāju naudas līdzekļiem, bankai tos samaksājot par Krievijas “Volga bank” akcijām, kuras piederēja Kuseļņikovam un viņa tēva kontrolētai ofšorkompānijai.

Minētā darījuma rezultātā “Barvik” aktīvos tika ieguldīta nevis reāla nauda, kas “Barvik” vitāli nepieciešama, bet gan apšaubāmas reputācijas (banka iesaistīta vairākos skandālos) Krievijas Federācijā esošas reģionālās bankas akcijas, kuras publiski pieejamie rādītāji nav spīdoši un ir ar negatīvu tendenci.

Tādējādi tika pārkāpti pamatkapitāla palielināšanas noteikumi, jo atbilstoši tiem “Barvik” pamatkapitāla palielināšanai bija jānotiek tikai naudā. Acīmredzami “Barvik” ir sagrozījusi faktus.

Visticamāk, vispirms ir notikusi “Volga bank” akciju iegāde par “Barvik” noguldītāju līdzekļiem, bet tikai pēc tam “Barvik” akciju iegāde no tās esošā akcionāra. Tādējādi ir noticis nevis reāls naudas līdzekļu ieguldījums, bet īstenota kārtējā shēma par pašas bankas līdzekļiem.

Tāpat paralēli fiktīvajai pamatkapitāla palielināšanai ar pašas “Barvik” naudu notika arī “Barvik” esošo naudas līdzekļu “izvešana” ne tikai caur bankai piederošajiem slēgtajiem fondiem, bet arī caur kredītu izsniegšanu vairāku miljonu apmērā n-tajām Krievijas Federācijā reģistrētām komercsabiedrībām.

Interesants fakts – septembra mēnesī, kad Pakulis atradies atvaļinājumā, FTK Padome esot pieņēmusi lēmumu nerekomendēt šādu darījumu, un atļauja nav tikusi dota. FTK vadītājam Kristapam Pakulim atgriežoties no atvaļinājuma, pēc Andra Puseļa, Ilmāra Rimēviča un paša Pakuļa individuālas tikšanās “Barvik” jaunais saimnieks guvis pārliecību, ka pietiek par šo vienkārši nosūtīt informāciju FTK zināšanai.

Jāpiebilst, ka pret Kuseļņikovu Krievijā ir ierosinātas četras krimināllietas par ekonomiskiem noziegumiem, ieskaitot naudas atmazgāšanu milzīgā apmērā. Ir ziņas, ka paralēles velkamas arī starp Kuseļņikovu un bijušo “Latvijas Krābankas” īpašnieku Vladimiru Tontonovu.

Viena no versijām, par ko zināja arī FTK un Latvijas Centrālā banka vēl pirms Kuseļņikova ienākšanas Bankā: aiz Kuseļņikova stāv Tontonova intereses, kura mērķis ir izmantot Banku kā platformu vairākiem lieliem plānotiem darījumiem, kā arī naudas atmazgāšanai.

Neskatoties uz saņemto pretrunīgo informāciju un mākslīgajām “kapitāla palielināšanām”, kas faktiski ir pretrunā ar spēkā esošo regulējumu, FTK tomēr ir devusi atļaujas un joprojām izrāda nesamērīgu labvēlību šim investoram. Kuseļņikova intereses visvairāk aizstāv Pakulis un Rimēvičs.

“Draudzības vārdā” Rimēvičs arī noreferencējis Kuseļņikovam par savu padomnieku pieņemt savu bijušo vietnieku Andri Puseli, kurš šobrīd ir “Barvik bankas” Padomes loceklis.

Jau pirms Kuseļņikova ienākšanas FTK ilgstoši izliekas neredzam faktisko situāciju ar “Barvik”. Kopš laika, kad tika veikta padziļināta pārbaude, FTK ir informēta par lielāko daļu “Barvik” pārkāpumu, pēc kuriem saskaņā ar spēkā esošiem normatīviem “Barvik” licence būtu jāanulē. Taču pēc šīs pārbaudes “Barvik” saņēma tikai ierobežojumus licencē.

Saskaņā ar vienošanos ar Kuseļņikovu vēl pirms viņa ienākšanas visi minētie ierobežojumi tika atcelti. Kopš tā brīža Banka izsniegusi kredītus nerezidentiem – Krievijas uzņēmumiem bez faktiski jebkāda nodrošinājuma, ar pamatsummas atmaksu termiņa beigās.

Tas zināmajos apstākļos un ar Kuseļņikova realizēto shēmu rokrakstu, iespējams, nav nekas cits kā līdzekļu aizpludināšana uz pastarpināti viņam piederošajiem uzņēmumiem Krievijā.

Līdz ar Kuseļņikova ienākšanu bankā FTK un pārējie atbildīgie varēja nedaudz atviegloti nopūsties, jo vismaz ārēji publika tika mierināta, ka ir taču jauns īpašnieks, jauns valdes priekšsēdētājs, tūliņ tiks stiprināta kapitāla bāze un “Barvik” kļūs par vienu no lielākajiem tirgus spēlētājiem.

Taču faktiski jauna nauda no akcionāra nav ieplūdusi, un nav ticamības, ka tas vispār notiks. Tieši otrādi – ir redzams, kā nauda no bankas tiek aizpludināta un tās līdzekļi tiek izmantoti paša Kuseļņikova un viņa ģimenes vajadzībām.

Patiesībā jau 2014. gada 30. martā tika sasaukta “Barvik bankas” akcionāru pilnsapulce, kurā tika ziņots, ka “Barvik bankas” iepriekšējo gadu un 2013. gada revidētie zaudējumi kopumā pārsniedz pusi no “Barvik bankas” pamatkapitāla.

Pretēji acīm redzamajai nepieciešamībai stiprināt kapitālu akcionāri lēma par pamatkapitāla samazināšanu, ar to dzēšot “Barvik bankas” zaudējumus kapitāla samazinājuma apmērā.

Principā tika realizēta acīm redzama finanšu shēma, apejot Komerclikuma normas, kā arī tādējādi notika izvairīšanās veikt finanšu injekcijas, kas ir tiešs bankas akcionāra pienākums.

Bankai ir būtiska kapitāla nepietiekamība (nespēja segt savus zaudējumus), tas nesasniedz tai piemērotos normatīvus, turklāt tās kapitāla pietiekamības rādītājs ir zemākais no visām Latvijā reģistrētajām kredītiestādēm jau vismaz pusotra gada garumā.

Saskaņā ar FTK mājaslapā publicētajiem datiem “Barvik” ir zemākais kapitāla pietiekamības rādītājs no visām Latvijas Republikā reģistrētām kredītiestādēm jau vismaz pusotra gada garumā, turklāt tas ļoti būtiski atšķiras no pārējām kredītiestādēm.

“Barvik bankas” pēdējo divu gadu zaudējumi kopā ir vairāk nekā septiņdesmit trīs miljoni eiro; savukārt, ja tiktu ņemtas vērā revidentu ziņojumos ietvertās piebildes, vairāk kā deviņdesmit deviņi miljoni euro. No “Barvik bankas” finanšu datiem ir acīm redzams, ka bankas pēdējo gadu milzīgo zaudējumu apmēru nav iespējams segt saprātīgā termiņā.

Neskatoties uz jaunā akcionāra Kuseļņikova ienākšanu un tā lielajiem solījumiem, “Barvik” finansiālais stāvoklis neuzlabojas, nekādi ieguldījumi netiek veikti. Lai grāmatvediski “uz papīra” atrisinātu milzīgās finansiālās problēmas, tiek nevis ieguldīti “Barvik” tik nepieciešamie līdzekļi, bet gan nolemts samazināt “Barvik” pamatkapitālu uz vairāk nekā pusi…”

Samērā īsajam pamattekstam klāt vēl bija pievienots lērums failu – gan audita slēdzieni un gada pārskati, gan konfidenciālāki dokumenti. Taču Bebrovskim pietika ar jau izlasīto, lai izprastu situāciju, ja tā šo bankrota priekšvakara ainu varēja nosaukt.

Vai viņam tiešām rokā bija burvju nūjiņa, lai krievu blēdim palīdzētu vēl kādu laiku pavazāt Latvijas valsti aiz deguna un ļautu aizpludināt vēl kādus nabaga pensionāru noguldījumu miljonus, ko pēc tam atkal dabūs kompensēt tā pati Latvijas valsts? Un, kas vismaz tikpat svarīgi, – vai viņš tiešām bija gatavs šo nūjiņu izmantot? Kaut vai tas būtu viņa Dārguma vārdā?

Vajadzēja pakonsultēties – un Valdis Bebrovskis zināja tikai vienu cilvēku, kurš varētu dot tiešām derīgu padomu. Tas nebija neviens cits kā Ilmārs Rimēvičs, un mazā papildproblēma bija tāda, ka labi saprotamu iemeslu dēļ Grigorija Kuseļņikova vārds viņam bija kā sarkana bura veselam vēršu ganāmpulkam.

Novērtē šo rakstu: