Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pietiek šodien vienuviet pārpublicē divus konfrontējošus viedokļus saistībā ar dzejnieka Jāņa Rokpeļņa „izlīšanu no čekas maisa” un atzīšanos ziņošanā Valsts drošības komitejai, - dzejnieka Edvīna Raupa un Rakstnieku savienības vadītāja Arno Jundzes skatījumus.

Edvīns Raups: stukači un īsti veči (pārpublicēts no Latvijas Avīzes)

Labi pazīstot dažus ļoti liberāli noskaņotus cilvēkus visās jomās, moralizēt negribas nemaz, taču manā izpratnē kaut kādām demarkācijas līnijām, izejot ielās, jābūt. Savā guļamistabā, lūdzu, sēdi un klauvē pie dēļa vai glaudi papardi, vienalga. Kamēr tas netraucē kaimiņu. Ja sāk traucēt, tad būs vien par kaut ko jāvienojas. Vai jāaprok kaimiņš. Vai sevi.

Dzejnieks Jānis Rokpelnis, atzīstoties sadarbībā ar padomju režīma represīvo aparātu Valsts drošības komiteju, tautā sauktu par čeku, labi zināja, ko dara, un to arī visiem skaidri izklāstīja. To, ka stukača arods kopš senseniem laikiem ir ļoti netīrs arods, ko neciena pat darba pasūtītāji. To, ka viņš ir labprātīgi parakstījis aģenta kartīti, jo čekists izskatījies labs cilvēks. To, ka ir sabendējis savu dzīvi un labo vārdu un sevi nīst. Skumji un sāpīgi. Es arī esmu pietiekami ilgi dzīvojis padomju laikā un zinu, par ko ir runa. Par kādām bailēm.

Taču tajā 27. decembra pēcpusdienā, kad internetā izlasīju Jāņa atzīšanos, mani visvairāk satrieca kas cits. Lasot un klausoties dažu savu kolēģu komentārus par šo faktu, es labu brīdi sēdēju kā sastindzis, nespēju noticēt, ka ir divdesmit pirmais gadsimts, Latvijas valsts, kurā komunistu partija aizliegta ar likumu. Īsais kopsavilkums: man stāsta, ka VDK stukačs Jānis Rokpelnis ir īsts vecis, malacis, ka viņš tagad ir labāks… Es ticu, ka dzejnieks Jānis Rokpelnis dažiem ir labs draugs, ka viņš būtu kaut kā jāuzmundrina, bet tā – dēvēt stukaču, kurš atzinies divdesmit gadus par vēlu (arī to viņš pats atzīst, runājot par lustrāciju), par īstu veci, nē, mīlīši, īsts vecis viņš būtu, ja nebūtu parakstījis to liktenīgo kartīti.

Likteņi ir dažādi, un reālpolitikai ir savi nežēlīgi noteikumi. Zinu. Bet astoņdesmitajos gados vairs sen nebija nekādi Staļina laiki, kad par atteikšanos sadarboties šāva nost vai sūtīja uz Sibīriju. Jā, varēja liegt izbraukt uz ārzemēm, varēja likt sprunguļus karjeras izaugsmē un tamlīdzīgi. Bet Jānis šādus aizbildinājumus ne presē, ne televīzijā nemin, viņš vienkārši piekrita stučīt, precīzāk, kā viņš saka, analizēt situāciju rakstnieku vidē. Īsts vecis. Turklāt visus šos noklusētos divdesmit gadus viņš mierīgi varēja turpināt stučīt. Jo stukačam nedrīkst ticēt, to zina katrs bērns. Jebkurš saprotošs tēvs aizrādīs dēlam, kurš atskrējis par kaut ko pasūdzēties, ka stučīt nav labi. Bet, Jānītis, lūk, malacis, un to saka rakstnieku sabiedrisko organizāciju vadītāji, uz kuru pleciem ir arī sava daļa politiskas atbildības par publiski paustiem viedokļiem.

Labi, es piekrītu, ka šī ziņa bija šoks, nebija laika formulēt viedokli, bet tad nu ir jāpasaka arī “B”. Piemēram, šis ir gadījums, kad es gribu zināt, ko par šo faktu domā Latvijas Rakstnieku savienības (RS) valde? Vai tad sadarbībā ar čeku vairs nav nekā nosodāma? Jo citādi rodas iespaids, ka RS tiešām ir bijusi un paliek kārtīga čekas stukaču kalve un viņu aizstāve. Kur gan citur lai čekisti meklē inteliģentus aģentus? Rodas iespaids, ka čekistu, bijušo un esošo, mūsu valstī jo-projām ir nesamērīgi daudz un viņiem ir nesamērīgi liela ietekme uz cilvēku prātiem. Par to mudina domāt kaut vai internetā klīstošā, klasiskā čekistu demagoģijas stilā ieturētā intervija ar SAB bijušo (it kā) darbinieku Arnoldu Babri. Par it kā raganu medībām. Kādas vēl medības, ja cilvēks visu pats izstāsta?! Bet tā ir cita saruna.

Un tad šī atsaukšanās uz draugu būšanu. Šīs bailes pateikt vismaz to pašu, ko pasaka pats Rokpelnis. Lasot komentārus, brīžiem liekas, ka mēs, padomju dzīves produkti un vēlāk bargie padomju režīma kritiķi, pretpadomju saukļu skandētāji barikādēs, esam jau laimīgi aizmirsuši, kas bija čeka, kompartija. Arī astoņdesmito gadu beigās viedokļi dalījās par to, ir vai nav jāstājas kompartijā. Es uzskatīju, ka nav. Kaut gan saprotu arī to, ka bez nacionālajiem komunistiem balsojums par Latvijas neatkarību varēja būt krietni citāds. Taču arī šai padomju sistēmas nogrieznī komunists un VDK aģents nebija viens un tas pats. Pati VDK ieteica nevervēt par aģentiem augsti stāvošus komunistus. Tā būtu tāda kā sava karoga smērēšana.

Nav jau neviens jānolinčo (bet Rokpelnis to ar sevi izdara bez citu palīdzības), iespējams, ka pēc tā saukto maisu atvēršanas rakstnieku vidū tiešām būs gadsimta šoks. Un tad? Vai tad kādam liekas, ka pāreja no vienas politiski ekonomiskas sistēmas uz pilnīgi citu ir tāda gluda pastaiga, patīkama cimdu apgriešana uz otru pusi, ko daudzi komunisti un čekisti arī izmantoja? Es tā nedomāju. Lai radītu tiešām jauna tipa valsti, rūgtas asaras televīzijas kameru priekšā būtu vajadzējis liet ne tikai lieliskajam kolhoza priekšsēdētājam komunistam Albertam Kaulam.

Lidija Doroņina-Lasmane atzīst, ka čekas arhīvos un maisos ir daudz tādu cilvēku, kas neko nav ziņojuši un darījuši čekas labā un pat neapzinās, ka šajā kartotēkā atrodas. Taču tas nav Jāņa Rokpeļņa gadījums. Es piekrītu, ka īstais maisu atvēršanas laiks ir sen nokavēts, taču uzskatu, ka tie ir jāatver – bet ar rūpīgiem komentāriem, citādi nav jēgas. Jo tiešām, ne visi tur ir tādi kā Jānis Rokpelnis.

Un nekāds haoss mūsu valstī neiestāsies un nebūtu iestājies arī deviņdesmitajos, ja, pateicoties lustrācijai, kādu krietnu daļu aģentu un citu čekistu būtu varējuši mierīgu prātu nelaist pie atbildīgiem amatiem, kuros sēžot viegli turpināt vecos sakarus, piemēram, biznesā, ko dažkārt saucam par valsts izzagšanu. Protams, gan toreiz, gan tagad ātri atrastos jauni veiksmīgi karjeristi un imidžmeistari. Latvieši ir talantīgi. Arī Jānis Rokpelnis ir talantīgs, taču šobrīd atrašanās vienā organizācijā ar tādu čekas aģentu, par kādu viņš pats sevi pataisa, manī raisa nepatīkamas sajūtas. Līdzpiederību čekai. Līdzvainu.

Nē, es nevēlos aicināt kādu izslēgt no Rakstnieku savienības, jo pats jēdziens “izslēgt” manī raisa asociācijas ar padomju režīmu, politiku, varu. Ar kaut ko tumšu. Taču no tā gaišāk nekļūst. Tomēr Rakstnieku savienības, organizācijas, kas ir rakstnieku sabiedriskā seja, nevis tās biedru dzeja, viedoklis par oficiāli reģistrētu sadarbību ar čeku gan ir vajadzīgs. Un, ja arī šādu darboņu izrādītos vai puse padomju laiku rakstnieku, pati literatūra no tā nabagāka nekļūst. Taču es ceru, ka Rakstnieku savienība parādīs stāju, īsta veča stāju, kas neapkauno tos cilvēkus, kas cietuši no okupācijas varas un kas pret to cīnījušies.

Vismaz tik daudz. Ir tikai pieklājīgi, tātad morāli atbildīgi, ka atraitne kādu brīdi pasēro, iekams iziet pie nākamā vīra. Puse Austrumvācijas bija šokā, ka otra puse izrādījusies viņu slepenā dienesta aģenti. Toties tagad šiem cilvēkiem – un lielā mērā arī Austrumvācijai (velkot paralēles ar Padomju Latviju) – nav jāmokās dvēseles pārmetumos kā Jānim Rokpelnim. Vismaz ne tik ļoti.

Arno Jundze, Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs: es ceru, ka mēs nerīkosim nekādas Tengiza Abuladzes “Grēku nožēlošanas” (pārpublicēts no Facebook)

Ja jau Edvīns Raups, Baiba Strautmane un citi interesējas, ko Arno Jundze teiks kā LRS priekšsēdētājs VDK maisu jautājumā, tad te ir mana atbilde. Pagari iznāca, piedodiet, bet arī problēma nav mazā.

Edvīn, saki godīgi, vai tu tiešām nezināji, ka Rokpelnis bijis VDK aģents? Viņš taču to simtām reižu ir runājis visos iespējamos tusiņos: ar dzejniekiem, presi, ko tik vēl! Pat es, nedzejnieks, nerakstnieks, kultūras žurnālists to zināju gadus padsmit. To jau sen bija apnicis klausīties. Un vēl romānā uzrakstīja skaidrā tekstā. Saki, kurš čekists gan spētu izturēt Jānis Rokpelnis analītiskos izklāstus, ko viņš vakar pie Kiviča raidījumā stāstīja? Ne jau velti čekists aizgāja no darba orgānos. Bet vecis Jānis ir, jo atzinās, nevis turpināja melot pats sev.

Starp citu, tas dzejnieks, kura vārdā nosaukto biedrību tev ir tas gods vadīt (E. Raups ir Aleksandra Čaka biedrības valdes priekšsēdētājs – red.), Saranskā sadarbojās ar Ārkārtas komiteju (ČēKā, no kuras arī cēlies vārds čeka) un piedalījās Antonova bandu iznīcināšanā. Palasi Silvijas Radzobes grāmatā, kādas dziesmas viņš dziedāja pēc 1945. gada, bet ņem vērā, ka tas ir rakstīts, Čaku mīlot. Patiesība ir krietni neglītāka. Tas pats mēģinājums nogāzt Andreju Upīti no Literatūras institūta direktora krēsla vien bija ko vērts. Un sūdīgās recenzijas un drausmīgie panti… Gan jau esi lasījis un to visu zini. Vienkārši saslēdz šīs atsevišķās epizodes vienotā bildē.

Mēs abi vadām tādas biedrības, kādas vadām. Vai man tagad būtu jārīko raganu medības, kamēr nav pieejami dokumenti, fakti? Vai Čaka biedrība vai Rakstnieku savienība spēs algot profesionālu komisiju, kas to visu izvērtēs, ja arhīvu atvērs? Jūs jau tagad pat ar vienu savu Sašiņu galā nevarat tikt, tāpēc, ka nav dukas aizbraukt uz Krieviju un patiesību noskaidrot.

Man ir 270 biedri, daudz vairāk mūžībā aizgājušu biedru, klasiķu, tautas sirdsapziņu, balto tēvu, par kuriem laikabiedri zina teikt – “ieradās pasākumā viegli iesilis, divu čekistu pavadībā”. Man ir šī slavenā Jāzepa Danovska fotogrāfija, apskaties to Zigmunda Skujiņa rakstos, kur Latvijas un trimdas 80. gadu dzejas elite kopā ar čekistiem draudzīgi smaida pie čekas vasarnīcas sētas. Un ko, piemēram, teikt par Baltvilku (dzejnieks, atdzejotājs Jānis Baltvilks – red.), kuru Rokpelnis pie Kiviča raidījumā pieminēja, kas par polšu kafejnīcā visu čekistam tāpat vien izstāstīja. Vai viņš būtu cienījamāks par formāli darbā pieņemtu ziņotāju. Un, sasodīts, kas tad patiesībā notika ar manu elku Māri Melgalvu?

Varu runāt tikai savā vārdā. Es ceru, ka mēs LRS ar šo problēmu galā tiksim, bet kontekstā ar visu pārējo valsti, jo rakstnieki nav īpašāki par VEF proletāriešiem, LZA pētniekiem, Mākslinieku savienību vai visu augstskolu 2. un 5. nodaļām. Es ceru, ka mēs nerīkosim nekādas Tengiza Abuladzes “Grēku nožēlošanas”, kas reiz jau bija pilnīga nejēdzība, lai uzņemtos visas Latvijas un trimdas tautiešu vainu un atbildību tāpēc, ka sensāciju alkstošiem pikantu izklaižu cienītājiem gribētos kaut ko asu uz brokastlaiku. Ļoti ceru, ka tā pirmām kārtām būs vispirms mūsu organizācijas iekšēja darīšana, nevis publisks realitātes šovs “Lai rakstnieki pamuld un izpērk mūsu grēkus, kamēr mēs taisām biznesu” LV 100 priekšvēlēšanu karuselī.

Šo es esmu pateicis. Vairāk neteikšu. Apsaukājiet mani, kā gribat, esmu pieradis, bet, ja reiz esmu Rakstnieku savienības priekšsēdētājs, tad man par saviem biedriem ir jāstāv (es nesaku – jāpiesedz), arī tad, ja kādam no viņiem izdevies iekāpt lielā mēslu čupā. Ja tā nebūs, tad ar ko mēs atšķirsimies no PSRS rakstnieku organizācijām, kas savus biedrus denunciēja, kaunināja, stučīja, pieprasīja sodīt ar cietumsodu.

Kas attiecas uz Jāni, pirms Ziemassvētkiem viņš man zvanīja, teica, ka nāks ārā no skapja, un palūdza Elitas tālruņa numuru. Es teicu, ka respektēju viņa izvēli, un man tā joprojām šķiet cienījama, kaut rakstnieki pēc tās atkal iznāk vienīgie grēkāži.

Lai jums visiem laba diena un viela pārdomām, dāmas un kungi!

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Suverenitātes portrets pakta jubilejas sakarā

Foto2019.gada 23.augustā paiet 80 gadi kopš Vācijas un Padomju Savienības līguma noslēgšanas. Tas bija triviāls līgums par neuzbrukšanu. Līgumu parasti dēvē par Molotova-Ribentropa paktu. Līdz 1939.gada 23. augustam cilvēce pazina daudzus paktus, kā dēvē starptautiskos līgumus. Arī Latvijas Republika savas pastāvēšanas laikā ir bijusi līdzautore daudziem paktiem. Droši var teikt, ka neviens no tiem nekad nav ieguvis sabiedrības plašāku ievērību. Ne reti par paktiem sabiedrība netiek detalizēti informēta. Paktu producēšana ietilpst diplomātisko attiecību segmentā un ārlietu ministrijas rūpēs.
Lasīt visu...

21

Sabiedrībai jau tagad ir iespējams saņemt no iestādes informāciju par ielūgto personu sarakstiem uz valstiski nozīmīgiem notikumiem

FotoRakstam „Nodokļu maksātājiem nav jāzina, kādi cilvēki par nodokļu maksātāju naudu tiek uz sarīkojumiem, kas tiek finansēti no nodokļu maksātāju naudas” lūdzam pievienot Kultūras ministrijas (KM) viedokli, kas ir šāds – jau spēkā esošie normatīvie akti nosaka kārtību, kādā regulējams jautājums par ielūgumu izsniegšanu uz nozīmīgiem kultūras pasākumiem:
Lasīt visu...

21

Kā pārvarēt lielo masu mediju krīzi

FotoPašlaik ne tikai Latvijā, bet daudzās valstīs tiek celta trauksme par lielo masu mediju krīzi. Informācijas apmaiņa starp cilvēkiem pamazām pārceļas uz sociālo portālu vidi, un lielo masu mediju loma kļūst aizvien maznozīmīgāka. Risinājums - ieguldīt masu medijos aizvien lielākas finanses, manuprāt, neko nemainīs. Nauda vienkārši tiks sabērta tukšā mucā.
Lasīt visu...

21

Augstskolas autonomijas anatomija: brīvā Latvijā brīva Universitāte

FotoLatvijas kā nacionālas valsts ar parlamentāru valsts iekārtu pamatus veido Vilhelma fon Humbolta idejas par zinātnes un izglītības vienotību un izglītības kā personas un tātad arī valsts veidotāju.
Lasīt visu...

21

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

Foto2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji, un vēstule pamatā ir vēlēšanās dot savu artavu LU pseidorektora Muižnieka mahināciju aizstāvēšanā. Taču reizē vēstule raksturo akadēmiskās sabiedrības drausmīgo stāvokli.
Lasīt visu...

12

Nacionālās apvienības vēstule premjeram par Sabiedrības integrācijas fonda darbības turpināšanas lietderību

FotoNacionālās apvienības “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (turpmāk – VL-TB/LNNK) frakcija jau vairākus gadus ar bažām vēro Sabiedrības integrācijas fonda (turpmāk – SIF) darbību. Neizpratni par SIF kritērijiem nevalstisko organizāciju pieteikto projektu izvērtējumam nereti pauž arī pašas NVO – piemēram, Gruzijas latviešu biedrība detalizēti pamatotā lūgumā izvērtēt SIF rīcību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Akadēmiskā sabiedrība premjeram: atbalstot tiesiskās reformas, aicinām neiejaukties Latvijas Universitātē

Latvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi – Latvijas...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

Atsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas...

Foto

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

Šādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts....

Foto

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

Pēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav...

Foto

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

Rīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē...

Foto

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

Pēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri...

Foto

Apspriežamie jautājumi

Biju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu...

Foto

Preventīvais uzbrukums

Pēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras...

Foto

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir...

Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...