Roka roku mazgā jeb “legāla” reiderisma un īpašuma atņemšanas paraugs trīs valsts institūciju izpildījumā

Jau 2019. gadā medijos plaši izskanēja informācija par kādu viena hektāra lielu īpašumu Ķīpsalā, Daugavas krastā, blakus restorānam “Osta”, kur piespiedu kaimiņu būšana eskalējusies līdz vardarbīgiem strīdiem starp uzņēmumu, kas teritoriju likumīgi iznomājis no valsts, un šo zemes gabalu pēkšņi iekārojušu biedrību ar ambīcijām teritoriju pārņemt.

Stāsts tolaik bija par manis vadītu uzņēmumu SIA “Saimnieks – Serviss” (“SServ.”) un it kā bezpeļņas biedrību ar iespaidīgu, tostarp atpazīstamu personu, ziedotāju loku “Latvian Sailing Team” (LST), kuras galvenais darbības veids teritorijā ir ekskluzīvu, privātu buru jahtu tauvošana izbūvētajā pontonu piestātnē. Turklāt līdzekļus šo pontonu izbūvei ir piešķīrusi Rīgas dome un Rīgas brīvostas pārvalde, tātad draudzīgi visi maksājam par jahtinieku buržuāziskajām ambīcijām.

Nu pagājuši četri gadi, un situācija attīstījusies tik tālu, ka Valsts policijā pret LST ierosināti četri kriminālprocesi, bet “SServ.” no valsts un pašvaldības institūciju – “Valsts nekustamo īpašumu” (VNĪ) un Rīgas domes (RD) – puses ar visiem iespējamajiem līdzekļiem tiek gremdēts tik mērķtiecīgi, ka uzrēķināto piespiedu un soda naudu apjoms uzaudzēts līdz 200 tūkstošiem eiro. Nerunājot nemaz par nemitīgajiem šķēršļiem, kas tiek likti, lai traucētu uzņēmumam mierīgi strādāt, pelnīt un attīstīties.

Cik daudzu un kuru personu interesēs tas notiek, lai pagaidām paliek atklāts jautājums, taču skaidrs ir viens – bez konkrētu amatpersonu iesaistes, lokot un interpretējot likumus un pieņemot, maigi izsakoties, dīvainus lēmumus, ir ļoti apšaubāms, vai tiesiskā valstī mūsdienās kas tāds maz būtu iespējams.

Kontekstam – īss ieskats vēsturē

Tālajā 1996. gadā SIA “Saimnieks – Serviss”, kas tolaik bija vadošais būvmateriālu tirgotājs, no Rīgas ostas uz 30 gadiem iznomāja divus blakus esošus zemes gabalus Daugavas krastā. Īpašumi bija nekopti, neapbūvēti, principā pļavas.

Uzņēmums nokārtoja būvatļauju, labiekārtoja teritoriju, izbūvēja inženierkomunikācijas, apgaismojumu, noasfaltēja segumu un uzbūvēja būves – veikalu un noliktavas. Tam visam bija saskaņoti projekti un visas nepieciešamās atļaujas. Taču, mainoties teritorijas īpašniekiem, jo tika samazināta ostai piekritīgā teritorija, vienu zemes gabalu pārņēma Satiksmes ministrija, bet otrs, kam nebija piešķirts kadastra numurs, tika iekļauts Valsts rezerves zemes fondā līdz kadastra piešķiršanai.

Šādus īpašumus tādos gadījumos apsaimnieko pašvaldība, līdz ar to par īpašuma noteicēju kļuva Rīgas dome. Vēloties viest skaidrību par turpmāko, mēs vērsāmies VNĪ, lūdzot apliecināt, ka pēc izņemšanas no fonda līgumattiecības tiks turpinātas, un saņēmām tam apstiprinošu vēstuli. Tāpēc īpašumu attīstīšana tika turpināta, ieguldot aizvien vairāk līdzekļu.

Tomēr Nila Ušakova valdīšanas laikā parādījās indikācijas, ka attiecībā uz mūsu zemesgabalu, ko tolaik apsaimniekoja RD, ir parādījušās citas intereses, un, SIA “Saimnieks – Serviss” nezinot, daļa no uzņēmuma apbūvētā zemes gabala pēkšņi tika nodota bezatlīdzības lietošanā biedrībai “Latvian Sailing Team” ar nosacījumu, ka īpašumam RD nodrošina piekļuvi tikai no upes.

Tā kā teritorijai, kas tika nodota biedrībai, nebija citas piekļūšanas iespējas pa sauszemi kā vien caur “SServ.” teritoriju, no biedrības puses sākās fiziski brutāli uzbrukumi – gan uzņēmuma darbiniekiem, gan mantai. Par šiem incidentiem sāka ziņot prese. Biedrībai un jahtiniekiem situācija kļuva neglaimojoša, un ieinteresētie saprata, ka jārīkojas gudrāk.

Tad parādījās mēģinājumi fizisku vardarbību aizstāt ar dažādu institūciju lēmumiem.

It kā jau cilvēcīgi saprotams – ja ieinteresētās personas ir gana turīgas, lai varētu atļauties jahtu, un ir pazīstami cilvēki vajadzīgajās iestādēs, kāpēc gan nenokārtot lietas tā, lai savu “tupelīti” varētu ērti pietauvot iepretim pašai Vecrīgai? Īpaši, ja teritoriju “SServ.” par saviem līdzekļiem jau ir labiekārtojis. Tikai ko darīt ar uzņēmumu, kas spītīgi negrib pakļauties jaunajiem spēles noteikumiem?

Roku rokā, visi kopā – Finanšu ministrija “Valsts nekustamo īpašumu” personā

Par to, ka veids, kā VNĪ pārvalda valsts īpašumus, liek šaubīties, vai valsts intereses tiek vērtētas augstāk par valsts kapitālsabiedrības interesēm, Valsts kontrole pēc revīzijā konstatētajiem būtiskajiem trūkumiem ziņoja šī gada martā.

Taču VNĪ valdes loceklis Andris Vārna, kura tiešā atbildībā ir nekustamā īpašuma portfeļa pārvaldība un nekustamā īpašuma nomas un pakalpojumu stratēģiskā plānošana, uzņēmumam SIA “Saimnieks – Serviss” ir labi pazīstams jau sen.

Tieši A. Vārnas pieņemtie lēmumi attiecībā uz “SServ.” apsaimniekoto valsts īpašumu Ķīpsalā, gadiem mērķtiecīgi liekot šķēršļus pilnvērtīgai darbībai, mums jau izsenis raisījušas šaubas gan par VNĪ lēmumu objektivitāti, gan konkrēti par A. Vārnas kompetenci un patiesajām interesēm.

Tikai daži piemēri. Neskatoties uz VNĪ agrāk izteikto rakstveida solījumu pēc zemes īpašuma sakārtošanas un ierakstīšanas zemesgrāmatā uz Finanšu ministrijas vārda turpināt nomas līgumu, A. Vārna izvēlējās citu ceļu. Pretēji solītajam VNĪ pēkšņi vērsās tiesā ar prasību atņemt mūsu likumīgi veikto apbūvi!

Vēl viens ne mazāk dīvains VNĪ lēmums, kam svētību deva A. Vārna, bija parakstītais trīs dienu līgums starp VNĪ un biedrību. Interpretējot Ministru kabineta noteikumus, VNĪ pāriznomāja daļu mūsu jau nomātās teritorijas, lai nodrošinātu biedrībai tiesības iekļūt mūsu teritorijā pa neeksistējošu ar roku uzskicētu “ceļu”. Kāpēc gan ne – ja jau RD devusi biedrībai būvatļauju savu paplašināšanās ambīciju realizācijai, bet aizmirsusi, ka nepieciešams arī piebraucamais ceļš, lai būvmateriālus pievestu, kaut kas jāizdomā!

Lieki teikt, ka, manuprāt, tieši A. Vārna ar saviem lēmumiem, lai arī kā interesēs viņš darbojas, sniedzot biedrībai visatļautības sajūtu, ir iniciējis vairākus civiltiesiska un krimināla rakstura strīdus, kas rezultējušies ierosinātos kriminālprocesos.

Taču nu atklājies, ka labos draugos ar biedrības “Latvian Sailing Team” vadītāju Andreju Bulu ir arī VNĪ Valdes priekšsēdētājs Renārs Griškevičs. To dokumentālajā īsfilmā “Ķīpsalas kauja” Ansim Pūpolam intervijā atklājis pats A. Buls, stāstot, ka R. Griškevičs pat bijis aizbraucis, lai iepazītos ar situāciju klātienē, un aicinājis zvanīt, ja nepieciešama palīdzība. Diez vai tāda pretimnākšana tiek izrādīta ikvienam VNĪ klientam? Cik man zināms, ne…

Roku rokā, visi kopā – Rīgas dome Īpašumu departamenta un Būvvaldes personā

Savas kompetences ietvaros cītīgi strādājusi arī Rīgas dome. Tā ne tikai nodevusi biedrībai daļu teritorijas bez piekļūšanas iespējām īpašumam no pašvaldības ceļa, kas, starp citu, ir pretlikumīgi un bīstami, bet arī gadiem nepieņem ekspluatācijā “SServ.” tiesiski veikto apbūvi.

Interesanti, ka caur tiesu izprasītā sarakste starp RD amatpersonām un A. Bula sievu parāda, kā lietas Rīgā tikušas kārtotas. Atlicis vien uzrakstīt e-pastu pie varas esošās “Saskaņas” pārstāvim Maksimam Tolstojam, lai tas uzreiz vērstos pie tālaika Būvvaldes vadītāja Ingusa Vircava ar aicinājumu palīdzēt burātājiem atrisināt situāciju.

Tas vainagojies panākumiem, un uzņēmumu par saimniecības būvju nenodošanu ekspluatācijā RD sodījusi jau 17 reizes – pēdējais sods bija astoņi tūkstoši eiro, bet kopsumma sasniedz jau 36 tūkstošus eiro. Apburtais loks, jo būves vairāk nekā piecpadsmit gadu ekspluatācijā nepieņem tā pati Būvvalde, meklējot aizvien jaunus formālus ieganstus. Mums ir gan dažādu ekspertu slēdzieni par uzbūvēto būvju drošību, gan arī rekomendācijas to nodošanai ekspluatācijā, taču aizvien tiek izdomāts kas jauns, lai iesniegumu noraidītu. Pēdējais atteikums pamatots pat ar to, ka nav saskaņojuma no biedrības.

Diemžēl situācija nav uzlabojusies, arī mainoties Rīgas domes vadībai, – menedžeru līmeņa lēmuma pieņēmēji institūcijās ir tie paši, kas iepriekš. Piemēram, RD Nekustamā īpašuma pārvaldes priekšnieks Ernests Saulītis. Kā N. Ušakova laikā, tā arī tagad viņam ir teikšana par Rīgas domes apsaimniekotajiem īpašumiem – pašlaik viņš ir RD Nekustamo īpašumu pārvaldes priekšnieks.

Taču arī tālajā 2016. gadā, kad tika pieņemts prettiesiskais lēmums nodot daļu mūsu apbūvētās teritorijas biedrībai – turklāt bezatlīdzības lietošanā –, E. Saulītim jau bija sava nozīme lēmumu pieņemšanā. Tolaik viņš ieņēma šīs pārvaldes priekšnieka vietnieka amatu, un nav šaubu, ka sava loma darījumā bijusi arī viņam. To ļauj secināt mūsu savstarpējās sarakstes un viņa ieinteresētība aizstāvēt biedrības intereses.

Tikai viens no piemēriem: 2020. gadā sniedzām detalizētu informāciju un uzskaitījām pierādījumus, ka patiesībā biedrība teritorijā nodarbojas ar parastu saimniecisko darbību un gūst peļņu, kas neatbilst mērķim, kura dēļ pašvaldība vispār varēja zemi nodot bezatlīdzības lietošanā. Uz to E. Saulītis nekautrējās atbildēt, ka domes rīcībā nav šādas informācijas – nekādas pārbaudes, nekāda mūsu pierādījumu analizēšana vai vispār ieinteresētības. Norādīja vien, ka biedrībai ir piešķirts sabiedriskā labuma organizācijas statuss un tā zemesgabalu izmanto, veicinot un līdzdarbojoties pašvaldības funkciju izpildes nodrošināšanā. Nu jā, tā varētu būt, ja pašvaldībai būtu pienākums apkalpot elitāru atpūtas veidu. Tikai tā nav!

Jāpiebilst, ka šī marionete E. Saulīša personā iepriekš figurējusi arī “Rīgas namu pārvaldnieka” valdē un “Rīgas satiksmes” padomē, tāpēc laikam nav jābrīnās, ka kapitālsabiedrības pavadījusi aizdomu ēna par pārvaldības necaurskatāmību, fiktīvu nodarbinātību un koruptīviem skandāliem. Jautājums tikai, kā iespējams, ka viņš vēl joprojām var darboties amatpersonas statusā, turklāt galvaspilsētas domē?

Roku rokā, visi kopā – Valsts policijas attieksme

To, ka ar savu bezdarbību Valsts policija ir radījusi “Latvian Sailing Team” nesodāmības pārliecību, apliecina četras pret biedrību sāktās krimināllietas. Tās ierosinātas gan par bojājumiem uzņēmuma mantai, gan kaitējumu SIA “Saimnieks – Serviss” darbinieku veselībai, ko pierāda arī policijai nodotie videomateriāli. Taču gadu gaitā to virzība nav notikusi. Vismaz uzņēmums nav informēts, ka tiek veiktas kādas procesuālās darbības. Iespējams, par to jāpateicas izbijušai Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes priekšnieka vietniecei Sanitai Bitei un viņas sakariem. Viņa bijusi klātesoša vairākiem LST mēģinājumiem brutāli ielauzties “SServ.” teritorijā un komunicējusi ar policiju, kad tā ieradusies.

Kas tālāk?

Tas, ka uzņēmumam “Saimnieks – Serviss” ir tiesības uz abiem zemes gabaliem, ko tas apsaimnieko, nav nekāds izdomājums. Uzņēmumam ir nomas līgums ar Rīgas ostu līdz 2026. gadam, Tieslietu ministrijas atzinums, ka jaunajam zemes apsaimniekotājam – VNĪ – ir saistošs Rīgas ostas noslēgtais nomas līgums, jo tā zemi iznomājusi valsts vārdā, ir arī Valsts nekustamo īpašumu rakstisks solījums noslēgt nomas līgumu. Taču šobrīd valsts nevis kompensē uzņēmumam gadiem radītos zaudējumus par savām kļūdām, bet tieši pretēji – dara visu iespējamo, lai mūsu darbību paralizētu. Un tā vietā, lai attīstītu biznesu, man kā uzņēmuma vadītājam pašlaik ir jāvelta laiks un resursi tiesvedībām – turklāt pret valsti!

Lai arī uzņēmums jau iepriekš vērsies gan KNAB, gan Valsts kontrolē, jaunie fakti par, piemēram, VNĪ valdes locekļu siltajām attiecībām ar LST liek uzdot aizvien jaunus jautājumus. Tāpēc amatpersonu rīcības izvērtējums būtu jāveic atkārtoti, turklāt pārbaudot arī iestāžu savstarpējo lēmumu koordināciju. To rosināsim darīt no jauna. Vērsīsimies arī pie amatpersonām, lai izvērtē Valsts policijas bezdarbības iemeslus.

Patiesi gribētos cerēt, ka uzņēmums “Saimnieks – Serviss” ir vienīgais, kurš saskaras ar šādu valsts iestāžu attieksmi, lai gan vairāku gadu garumā pieredzētais liek to apšaubīt. Skaidrs ir viens – uzņēmums cīņu turpinās līdz taisnīguma uzvarai. Arī Eiropas līmenī, ja būs nepieciešams, informējot potenciālos investorus par apstākļiem, ar ko tiem jārēķinās, vēloties strādāt Latvijā.

* SIA “Saimnieks – Serviss” vadītājs

Novērtē šo rakstu: