Roberta Putņa "Blue Ambitions Matter"

Partiju ļaudis vairumā (ar patīkamiem izņēmumiem jaunajās pašvaldībās) vairs nepiedāvā vēlētājiem kompetenci, pieredzi, talantu, harismu vai vismaz izcilas darba spējas. Viņi elektorātam "iepārdod" tikai savu nepamatoto, toties nevaldāmo pašpārliecinātību. Tāpēc pašslavināšanās gluži loģiski patērē lielāko daļu no šādu "politisko mēbeļu" enerģijas un viņu – galvenokārt ar nodokļiem apmaksātā – darba laika.

(Varētu jau pie šādām "primadonnām" pieskaitīt arī mediķi Uģi Gruntmani, taču te ir stāsts par izcilu speciālistu, kuram, cik varu spriest, vienkārši ir riebīgs raksturs un "dieva komplekss".)

Jezga, ko ap sevi pēcjāņos izmanījās sacelt Roberts Putnis, mani pārsteidza ar tās bezkaunīgo bezjēdzību. Vēl vairāk izbrīnīja masu mediju, Delfu TV ieskaitot, nekritiskie pūliņi šo sīkskandālu "uzhaipot" par nozīmīgu politisko notikumu, par publisku diskusiju tematu.

Vai Latvijā jau netrūkst partiju, kas nav pārvēlējušas amatos savus priekšsēdētājus, secinot, ka viņi "nevelk" vai cenšas padarīt tās par savu "kabatas organizāciju"? Varbūt mums nekad nav bijis partiju, kas vairāk vai mazāk pamatoti izslēdz no savām rindām kašķīgus nemiera cēlājus? Īpaši tos, kuri jūtas atstumti no varas/ietekmes un tāpēc, pirms celties spārnos jaunu izdevību meklējumos, steidz "pieķēzīt ligzdu"? Šīs mantas mums ir sakrājies pārpārēm.

Ar ko tad Putņa "keiss" šķiet būtiskāks par citiem? Ak, jā... Viņam atšķirībā no citiem šādiem bēdubrāļiem ir iespējas pretenzijas pret "nelietīgo" partiju par tās iedoto kurvīti servēt homofobijas mērcē. Savukārt "Progresīvie" delikāti klusē, ka iesniegumu par Putņa izslēgšanu no partijas parakstīja arī homoseksuāli cilvēki. Iespējams, padzītajā bramanī tieši viņu "nodevība" akumulē papildu naidu, enerģiju un paštīksmināšanos.

Kā labēju uzskatu cilvēkam (un pat "niknam pusmūža baltajam cis-vīrietim ar zemiem ienākumiem") man daļēji ir ļauns prieks par šo jezgu. Kreiso uzskatu sektai – kuras pērnā un aizpērnā "cūkas laime" izsīkst – nākas ķēpāties ar avantūristu, kurš reiz tika uzskatīts par tās – atvainojos par šādu vārdu spēli – "lielo varavīkšņaino cerību".

Cik zinu vai nojaušu, citu šīs partijas biedru nepatika pret Putņa vadonību sakņojās arī viņa forsētajos centienos padarīt organizāciju par "viena jautājuma partiju". Skaidrs, ka tāda fokusēšanās ātri vien būtu pārvērtusi "Progresīvos" no politiskas apvienības par kareivīgu un varbūt pat ļoti pamanāmu (un līdzekļiem apveltītu) NVO, taču atņemtu tās biedriem jebkādas iespējas pieteikt un apmierināt pretenzijas uz valsts varu.

No Putņa tagad sev veltīto cildinājumu "diarejas" (ieskaitot viņa nez kā sarēķinātos desmit gadus, kas veltīti partijai) var saprast, ka mūsu priekšā ir teju vai otrs Klauss Voveraits. Jā, protams, "Delnas" organizētā "dzelteno kleitu" akcija aizsāka cīņu pret prastas lielmanības pārņemto Ingrīdu Ūdri, kas beidzās ar viņas politiskās karjeras pelnītu sabrukumu. Jā, vadīt "Delnu" vai PAREX bankas Vācijas filiāli neuztic kuram katram. Taču diez vai tas ir pietiekamu segums Putņa plātībai.

Ko gan skandālists cer panākt ar šo jezgu? Vai tiešām viņš cer no tiesas vai tiesībsarga izdabūt lēmumu, ka "ir izcils, neatkārtojams un ģeniāls politiskais līderis", vai pat atjaunošanu partijas vadītāja amatā? Diez vai šis cilvēks ir tik naivs. Putnis vienkārši saredz iespēju pašreklāmai. Savas izgāšanās attaisnošana ar partijas intrigām varbūt tiešām varētu viņam nodrošināt vēl kaut kādas NVO primadonas iespējas šajā valstī, kurai viņš "vairs nejūtas piederīgs".

Protams, te ir arī vēlme izmantot šābrīža konjunktūru – demagoģiski iztaisīties par maskētu homofobu diskriminētu geju, tā spiežot uz mediju un, pieļauju, arī tiesu varas izbīļa politkorektumu. Uz dažiem žurnālistiem šis triks ir iedarbojies. Tā Putnim rodas iespēja izrādīt plašai sabiedrībai: rodas jauna VIP kasta, kurai piederīgie, viņu pašu ieskaitot, ir jāuzskata par "neaizskaramiem, nekritizējamiem, nesodāmiem", lai tikai, nedod D#vs, mēs nejauši nesadusmotu Briseli.

Esmu pārliecināts, ka seksuālo minoritāšu līdztiesība šo cilvēku interesē vien kā līdzeklis privilēģiju panākšanai sev un šaurai "prominentu geju" kliķei – iespēja viņiem būt "vienlīdzīgākiem" savās pretenzijās. Protams, mūsmāju konservēto vērtību sargātāji – "s...u metēji" – par šo viņa rosību berzē rokas, jo šāda "p-bezkaunība" ir ūdens uz naida dzirnavām.

Putnis nav pirmais vai pēdējais, kas uz LGBTQIA+ "tematikas" rēķina ar tīšu radikalizāciju – tikai apgrūtinot "aizstāvamo" dzīvi un tāpēc viņus saniknojot – taisa savas rebes un apmierina savu ego.

Šajā ziņā eksprogresists ir gluži vai Vladimira Lindermana "kopīpeists". Nacionālboļševika "cīņa par krievvalodīgo tiesībām" nekādi nepalīdzēja šai Latvijas sabiedrības daļai piepildīt savas vajadzības, vēlmes vai pat ilūzijas. Tā kalpoja tikai un vienīgi operetiskā "revolucionāra" autopiāram un lielummānijai.

Novērtē šo rakstu: