Iesaki rakstu: 
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Iespējams, ka daudzi Rinkēviča slaveno mēbeli pamanīja brīdī, kad viņš paziņoja par savu seksuālo orientāciju un teicās esam lepns. Esot ministra uzvalkā, tas pievērsa uzmanību, atstājot neatbildētu jautājumu – kāpēc viņš to vispār izdarīja? Nodeva geju kopienai, vai – tomēr ticamāka ir versija, ka Edgars vienkārši apsteidza citus notikumus. Iespējams, kādi ļaunie gatavoja šo viņa sadzīves būtību izmantot saviem sliktajiem nodomiem – kā jau tas notiek ar kautrīgiem un slēptiem noklusējumiem. Un tad Rinkēvičs esot iznācis no skapja. Pats. Un visi kompromati paliek iekavās vai pa vējam…
Bet ir vērts tomēr atcerēties, ka tā viņam nebija pirmā reize. Skapja sakarā. Daudz nopietnāk Edgars sevi pieteica laikā, kad kļuva par Valda Zatlera prezidentūras kancelejas vadītāju. Atkal jau varam padomāt, kā viņš tur nonāca, taču uzskatīsim, ka arī šis ir viens no zināmās mēbeles mazajiem noslēpumiem. Pārfrāzējot kādu slavenu padomju komēdiju – kancelejās mūsu cilvēki no ielas nenonāk…
Lai gan pieprasījumu atlaist Saeimu formāli pieraksta Zatleram un pēc papīriem citādi jau nav, tomēr šī notikuma arhitekts ir Edgars Rinkēvičs. Šobrīd nav pat būtiski, kādu laimi vai nelaimi tas atstāja uz Latvijas sabiedriski politisko telpu, svarīgi ir novērtēt tā brīža kancelejas vadītāja spēju savākties, lai šo visu izveidotu. Muļķis to nespētu. Un tas nemaz nebūs tālu no patiesības, ja kāds laikmeta vērotājs kādreiz savās atmiņās rakstīs, ka lielākais ieguvējs no tās slavenās Saeimas atlaišanas bija nevis tauta vai oligarhu apkarotāji, bet gan… Edgars Rinkēvičs.
Iešūpošanās Ārlietu ministrijā, pēc tam plūstoša pievienošanās vadošajai partijai… Cik interesanti, ka Zatlera partija viņu virzīja kā bezpartejisku kandidātu ārlietu ministra amatam (Dombrovska valdība). Vai kāds vispār atceras, ka savu jaunības degsmi šis cilvēks sāka pie “Latvijas ceļa”? Tātad – racionāls aprēķins, lai pašam būtu labums, ir daļa no Rinkēviča politiskā DNS, kas kopumā nav smadējāmi. Vismaz cilvēks domā un grib. Un ņemot vēl dažus gadus iepriekš – studijas ASV Nacionālās aizsardzības universitātē – to arī nesauksim par apstākļu sakritību. Rinkēvičs tik virināja savas skapja durvis, lai atkal un atkal nonāktu pie nākamās vajadzīgās pieturas, nākamajā kabinetā.
Arī tagad, ļaujot sevi izvirzīt prezidenta amata skriešanās sacensībām – vēl viena skapja orģija –, viņš kopā ar partiju nospēlē glauni. Pilnīgi iespējams, ka tā ir viņa paša sakārtota koncertprogramma, jo te ir jaušama intelekta klātbūtne, kas Jaunajā vienotībā nepiemīt kā vairumtidzniecības bāzes plauktos.
Gan laiks, gan vieta – izrēķināts precīzi, smalki. Viņam ir autoritāte, un viņš prot ne tikai spēlēt, bet arī atskaņot Rietumu pasaules politiskās konjunktūras dienas kārtības partitūru. Jau labi sen publiski gāna Krieviju un ir gatavs piedalīties visās akcijās, ja vien var krievam parādīt mēli…
Ja spēja visus šos gadus pavadīt Ārlietu ministrijā – tātad prot ne tikai intrigot, bet arī izvairīties no tām. Ja godīgi, nav sliktākais, kas ar Latviju ir noticis un – vēl notiks. Vai labākais no pašreizējiem variantiem? Pēc aptaujām – populārākais. Ja viņš kļūs par Prezidentu, tad nemaz nebūs jābrīnās, ka kādā brīdī atcerēsies par savu seno “diplomdarbu” un – tagad jau pats pieprasīs atlaist Saeimu. Un iemeslu viņš atradīs…
Vismaz šajā ziņā Rinkēvičs savus pautus ir sagatavojis. Tāpat viņa personā varam kādu dienu sagaidīt arī rosinājumu – vispār valstī iztikt bez prezidenta institūcijas. Kā smejies – zinu, pārbaudīju, nekā tur nav. Tauta samulsīs, bet viņiem patiks. Un loģiski – tas piestāv arī Rinkēviča skapim.
Pārpublicēts no la.lv
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
