Rimšēviča vēlme slēpt atalgojumu cieš vēl vienu sakāvi Augstākajā tiesā

Tiesāšanās sākās jau 2009. gada vasarā, kad Latvijas Bankai tika pieprasītas ziņas par tās padomes un valdes locekļu atalgojumu no 2009.gada janvāra līdz jūlijam pa mēnešiem pēc nodokļu nomaksas. Latvijas Banka sniegt šādas ziņas atteicās, un 2010. gada septembrī Administratīvā rajona tiesa uzlika Latvijas Bankai pienākumu sniegt informāciju par Rimšēvica, Latvijas Bankas prezidenta vietnieka Andra Ruseļa, Latvijas Bankas valdes priekšsēdētāja Māra Kāļa, Latvijas Bankas valdes priekšsēdētāja vietnieka Reiņa Jakovļeva, Latvijas Bankas padomes locekļu Arvila Sautiņa, Leonīda Gricenko, Harija Buša, Vitas Pilsumas, Aivara Skopiņa, Valentīnas Zeiles, kā arī Latvijas Bankas valdes locekļu Raivo Vanaga, Harija Ozola, Andra Ņikitina, Ilzes Posumas atalgojumu no 2009.gada janvāra līdz jūlijam pēc nodokļu nomaksas.

Spriedumā tiesa norādīja, ka informācijai par valsts pārvaldes amatpersonu atalgojumu ar likumu tieši nav noteikta ierobežota pieejamība un personas tiesības uz šādu informāciju nevar tikt ierobežotas, atsaucoties uz iestādes autonomiju un savu budžetu. Lai gan Latvijas Banka bija paudusi viedokli, ka ziņas par tās amatpersonu atalgojumu esot personas privātās dzīves sastāvdaļa, tiesa skaidri norādīja: „Ņemot vērā ar likumu noteikto valsts pārvaldes iestādei pašai publiskojamo informācijas apjomu par amatpersonas mantu, tostarp ienākumiem, atzīstams, ka informācija par valsts amatpersonas ienākumiem arī pēc nodokļu nomaksas, kā arī aktuālā informācija par amatpersonai veiktajām izmaksām, arī detalizēti pa mēnešiem, ir izsniedzama jebkurai privātpersonai.”

Tomēr Rimšēviča vadītā iestāde šo spriedumu vēl mēģināja apstrīdēt, norādot, ka Latvijas Banka nemaz neesot iestāde, savukārt informācijas pieprasījums par bankas vadības algām „nav vērtējams kā tāds. kas iesniegts ar mērķi īstenot sabiedrības kontroli pār Latvijas Bankas budžeta līdzekļu izlietojumu, bet gan kā personiska interese par konkrētajām Latvijas Bankas amatpersonām izmaksāto neto atalgojumu”. Tāpat Latvijas Banka vēlreiz apgalvoja, ka „personas ienākumi neapšaubāmi ir šīs personas privātās dzīves sastāvdaļa. Līdz ar to, vērtējot, vai ir atklājamas ziņas par personas ienākumiem, ir jāņem vērā ikviena cilvēktiesības uz privātās dzīves neaizskaramību”.

Tomēr arī Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments šos Latvijas Bankas argumentus ir noraidījis: „Lai gan Latvijas Banka norāda, ka pieteicējam ir personiska rakstura interese par bankas amatpersonu algām, Senāts to vērtē kā profesionālu interesi. Ir labi zināms, ka pieteicējs ir preses pārstāvis, kurš raksta par politiski un sabiedriski aktuāliem jautājumiem, tostarp valsts (plašā nozīmē) finanšu līdzekļu izlietojumu. Līdz ar to šajā gadījumā runa ir par preses tiesībām iegūt informāciju. Preses brīvība vārda brīvības kontekstā ir īpaša tā iemesla dēļ, ka presei demokrātiskā sabiedrībā ir svarīga loma.

Kā bieži ir atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, lai gan prese nedrīkst pārkāpt noteiktas robežas attiecībā uz citu personu tiesību aizsardzību, tās uzdevums — ievērojot tās pienākumus un atbildību — tomēr ir darīt zināmu informāciju un idejas par politiskiem jautājumiem, kā ari citām sabiedrību interesējošām tēmām. Ne tikai presei ir pienākums izplatīt informāciju, bet arī sabiedrībai ir tiesības to saņemt. Pretējā gadījumā prese nevarētu spēlēt savu būtisko „sargsuņa” lomu.”

Tāpat Augstākās tiesas Senāts ir norādījis, ka tā ieskatā „sabiedrībai ir leģitīma interese saņemt informāciju par Latvijas Bankas amatpersonu atalgojumu un sabiedrības tiesības uz šo informāciju ir lielākas nekā attiecīgo personu tiesības uz savas privātās dzīves neaizskaramību. Lai ari Latvijas Bankai ir noteikta augsta institucionālās un funkcionālās neatkarības pakāpe, tāpēc nevar uzskatīt, ka tā ir pilnīgi ārpus valsts sistēmas esoša institūcija. Latvijas Bankas neatkarība ir noteikta nevis pašmērķīgi, bet gan ņemot vērā tās veicamās funkcijas. Un šīs funkcijas ir publiski tiesiskas”.

Spriedumā arī minēts, ka „konkrētais laika periods, par kuru interesējās pieteicējs (2009.gada janvāris-jūnijs), valsts ekonomiskās situācijas kontekstā bija īpaši nozīmīgs, kad valstī ievērojami aktualizējās atalgojuma un to veidojošo noteikumu jautājums. Šīs situācijas rezultātā tika izstrādāts un šobrīd ir spēkā Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku likums (pieņemts 2009.gada 1.decembrī), kura mērķis ir panākt, ka valsts un pašvaldību institūcijās amatpersonu (darbinieku) atlīdzības noteikšanā tiek ievēroti līdzvērtīgi nosacījumi.

Attiecībā uz Latvijas Banku šā likuma 2.panta ceturtajā daļā bankai noteikts pienākums nodrošināt, ka informācija par tās amatpersonu (darbinieku) atlīdzības noteikšanas kritērijiem un darba samaksas apmēru sadalījumā pa amatu grupām normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā tiek publiskota Latvijas Bankas mājaslapā interneta. Turpat arī paredzēts, ka Latvijas Banka, ņemot vērā valsts ekonomiskās attīstības ciklu, ievēro arī solidaritātes principu un ekonomiskās izaugsmes laikā atlīdzību var pārskatīt, to paaugstinot, bet recesijas laikā atlīdzību samazina solidāri ar citām valsts institūcijām.

Var secināt, ka likumdevējs ir uzskatījis, ka arī Latvijas Bankas finanšu līdzekļu izlietojums atalgojumam ir nozīmīgs jautājums, kuru sabiedrībai ir tiesības zināt. Senāta ieskatā, no sabiedrības informācijas pieejamības viedokļa nevar teikt, ka pirms šā likuma spēkā stāšanās situācija bija krasi atšķirīga.”

Novērtē šo rakstu: