Iesaki rakstu: 
Nesen kādā portālā pazibēja intervija ar Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcas valdes locekli Gati Kamarūtu par uzņēmuma perspektīvām un finanšu stāvokli. Līdz pagājušā gada beigām viņš sniedza analogas intervijas par tiem pašiem jautājumiem, tikai attiecībā uz Rīgas Vagonbūves rūpnīcu (RVR), kur viņš pildīja valdes priekšsēdētāja pienākumus. Attiecībā uz RVR šķiet, ka Krievijas akcionāriem kopā ar dezertējušo valdes priekšsēdētāju ir izdevies galīgi nogremdēt rūpnīcu.
Par to, ka rūpnīca palēnām iet uz grunti, jau diezgan sen liecināja dažādi simptomi. Kā pirmais to sajuta pēdējais finanšu direktors, kurš ilgi nedomādams pameta savu posteni, un viņa vietā cits neatradās.
Šķiroties no saviem ilggadējiem pastāvīgiem darbiniekiem 2016. gada beigās, RVR vadība pēc vispārpieņemtajām labākajām tradīcijām neizmaksāja tiem divarpus mēnešu algu un nenomaksāja sociālās iemaksas par 2016. gadu. Izskatās, ka, piesakot 2016. gada beigās maksātnespēju, akcionāri meklē iespēju vispār nenorēķināties ar bijušiem darbiniekiem.
Tagad Krievijas un vienam Latvijas akcionāram pieder atlikusī rūpnīcas teritorija ar veco darbagaldu parku un reklāma uz sētas par pieredzi vagonu būvē no 1895. gada. Bez šaubām, teritorijai un darbagaldiem nav nekādas pieredzes vērtības, ja nav atbilstošu speciālistu, bet to mūsdienu top-menedžeri parasti nesaprot, jo uzskata, ka jebkurš darbs ir līdzvērtīgs zemes rakšanai. Ja vajag izrakt 1m3 – jāpasauc 1 bezdarbnieks, ja vajag 10m3 – vajag 10 bezdarbniekus.
Tādas izpratnes un atbilstošu vadības metožu dēļ notika ilgstoša muļļāšanās ar 19 dīzeļvilcienu vagonu modernizāciju un remontu. To, ka RVR nodotā modernizācijas dokumentācija daļēji neatbilst vilciena konstrukcijai, pasūtītājs uzzinās tikai vilcienu apkopes un remonta laikā.
Lai radītu optimistisku iespaidu par rūpnīcas stāvokli, ik pa laikam sabiedrība tika dezinformēta par mistiskiem un galīgi nereāliem sadarbības projektiem ar Ēģiptes dzelzceļu, par sadarbību ar Azerbaidžānas dzelzceļu, kuram nosūtīja Igaunijā nopirktos vecos elektrovilcienu vagonus, bet pilnu samaksu gaida vēl šodien, vai par tramvaju izgatavošanu Ufai (pēc neesoša projekta), kā arī par piedalīšanos jauno elektrovilcienu izgatavošanā Latvijai.
Šādas vadības rezultātā rūpnīcai nav pasūtījumu, nav apgrozāmo līdzekļu darbības turpināšanai, nav naudas, ko samaksāt kreditoriem un bijušajiem darbiniekiem, kā arī nomaksāt nodokļu parādus.
Akmeni gribētos mest arī Latvijas nodokļu likumdošanā. Ja uzņēmums nenomaksā nodokļus, tad tam tiek liegtas tiesības piedalīties turpmākos konkursos (tenderos), tātad traucēta vai pat apturēta tā saimnieciskā darbība un atņemta iespēja atmaksāt nodokļu un citus parādus. Tajā pašā laikā vienīgā persona, kura ir vainīga pie šiem parādiem un kurai būtu jāatbild par uzņēmuma saimniecisko darbību, valdes priekšsēdētājs – nenes nekādu atbildību.
Lai darbotos dzelzceļa ritošā sastāva būvē vai tā remontēšanā, uzņēmumam ir jāatbilst veselam kritēriju kompleksam, jābūt noteiktu dzelzceļu speciālistu lokam, speciālai nozares normatīvajai dokumentācijai, sertificētām ražotnēm. Ja uzņēmums atbilst visām prasībām, Valsts dzelzceļa tehniskā inspekcija izdod tam nepieciešamo “Drošības apliecību”. Pēc manām domām, RVR vairs neatbilst šiem kritērijiem.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
