Iesaki rakstu: 
2017. gadā Latgale atzīmēs Latgales 1. kongresa simtgadi. Neskatoties uz kongresa neviennozīmīgajām sekām uz latgaliešu valodas un kultūras stāvokli laika periodā, kas seko kongresam un kongresa rezolūcijas ieviešanas dzīvē problemātiku, šis notikums ir latgaliešu nacionālās pašnoteikšanās akts, nozīmīgākais brīdis latgaliešu jaunāko laiku vēsturē.
Jautājums, uz kuru gribu vērst uzmanību, ir valoda, kurā paredzēts uzraksts uz kongresa piemiņas objekta Rēzeknē. Pašlaik publiski ieejamajā informācijā par pieminekli ir redzams uzraksta variants lejaslatviešu, vai "baltiešu izloksnē", kā Rēzeknes kongresa delegāti to nosauktu, - “I Kurzeme, i Vidzeme, i Latgale mūsu” (Rainis).
Par valodas izvēli
Uzrakstam uz pieminekļa ir jābūt Latgales latviešu, t.i. latgaliešu literārajā rakstu valodā. Par labu šādai valodas izvēlei ir vairāki argumenti:
- Rēzeknes kongresa darba valoda bija latgaliešu valoda;
- Kongresa rezolūcija ar lēmumu par Latvijas apvienošanos tika uzrakstīta latgaliešu valodā;
- Valsts valodas likums aizsargā latgaliešu valodu un veicina tās lietošanu (un kur vēl, ja ne uz šī pieminekļa ir pareizā vieta latgaliešu valodas lietošanai);
- Latgaliešu valodas lietošana uz šī pieminekļa ir latgaliešu tiesību un pašcieņas jautājums;
- Nepastāv nekādi valodnieciski vai juridiski šķēršļi latgaliešu valodas lietošanai šī pieminekļa gadījumā.
Mums diemžēl nav iespējas pajautāt Kongresa delegātiem viedokli par to, kādā valodā uz šī pieminekļa ir jābūt uzrakstam, taču jebkuram cilvēkam, kurš pārzina vēsturi, atbilde ir skaidra - delegāti, kuri kongresu noslēdza ar prasību "paturēt tiesības valodas jautājumā", iestātos par latgaliešu valodas izmantošanu.
Šis piemineklis būs Rēzeknes, Latgales galvaspilsētas, pilsētvides objekts. Ņemot vērā tā vēsturiski politisko kontekstu, tieši valodas pielietojums uz pieminekļa piešķirs tam vienu no iespējamām semantiskajām slodzēm:
Piemineklis ar uzrakstu LATGALIEŠU valodā būs kā vēstule gadsimta garumā no latgaliešiem, kas lēma Kongresā latgaliešiem mūsdienās ar atgādinājumu par latgaliešu pašnoteikšanās aktu, kas lika pamatus valsts izveidei, apliecinājums, ka kongresa rezolūcija nebija tukši vārdi un latgaliešu valoda dzīvo.
Piemineklis ar uzrakstu LATVIEŠU valodā būs nekas vairāk kā neokoloniālisma totēms, Rīgas centrālās varas administratīvs "kilometru stabiņš" provincē, kurā tiek iegūti kvalitatīvi cilvēkresursi. Uzraksts latviešu valodā uz šī konkrētā pieminekļa būs klaja necieņas izrādīšana Kongresa dalībniekiem, kuri valodas jautājumu lika pamatu pamatos. Piemineklis, no kura būs izdzīta latgaliešu valoda, būs spilgts, vienmēr blakus esošs apliecinājums tam, ka Kongresa rezolūcija netiek pildīta un, iespējams, 1917. gadā tika pieļauta kļūda.
Par saturu
Latgales kongresa virsuzdevums bija tikt ārā no Krievijas impērijas. Drukas aizliegums, melnsimtnieki, rusifikācija un vēl 101 iemesls tam, lai izdevīgā ģeopolitiskā situācijā atvadītos no “lielā brāļa”. Blakus guberņā arī dzīvoja latvieši, bija loģiska izvēle apvienot centienus ar radniecīgiem ļaudīm. Bet - kas ir ļoti svarīgi - latgalieši nekad nenāca ar uzstādījumu ievest savu kārtību kopējā mājā. Mums bija sava valoda, kultūra, sociālās tradīcijas un cilvēkresursi - latgalieši 1917. gadā bija pašpietiekami un gatavi tautas izaugsmei, līdzīgi kā liela daļa no impērijām atšķēlušos etnosu.
Latgaliešiem bramanīties par to, ka “Kurzeme un Vidzeme ir mūsu”, nebija ne vajadzības, ne vēlēšanās, tāpēc mēģinājums ielikt frāzi “I Kurzeme, i Vidzeme, i Latgale mūsu” 1917. gada latgaliešu mutēs ir maigi sakot, “diezgan liela mākslinieciskā brīvība”. Vēl jo vairāk - latgalieši nogura cīnīties ar “mūsistiem”, kas visu zināja labāk un jau drīz sāka aplaimot Latgali ar linu monopolu, latgaliešu izstumšanu no valsts pārvaldes, latgaliešu valodas izdzīšanu no Latgales skolām un citām iniciatīvām. Frāze ar teritoriju uzskaitījumu un īpašumtiesību pieteikumu drīzāk piestāv metropoles ierēdnim, un Latgale šajā frāzē ir objekts, kas ir skumjā pretrunā kongresa pamatidejai.
Piedāvātais uzraksts atstāj telpu arī kurioziem. “I Kurzeme, i Vidzeme, i Latgale mūsu”. Kā pieminekļa autori Zemgales brāļiem skaidros viņu kultūrvēsturiskā novada ignorēšanu? Sūtīsiet pie Pliekšāna, kurš nevar aizstāvēties?
Ja kāds no idejas autoriem būtu parūpējies pārtulkot piedāvāto uzrakstu latgaliski, tiktu iegūta frāze “I Kūrzeme, i Vydzeme, i Latgola myusu”. Ironiskā kārtā, tā kā “myusa” latgaliešu valodā nozīmē “muša”, tad paralēli nozīmei, kas frāzei ir latviešu valodā, latgaliešiem tā var nozīmēt arī “Gan Kurzeme, gan Vidzeme, gan Latgale pieder mušām”. Esmu drošs, ka Jānis Skutelis savā humoršovā novērtēs joku plēsējus no Rēzeknes, tāpat ir diezgan liela varbūtība, ka pieminekļa nosaukums latgaliešu kultūrvidē, līdzās “Goram” un “Zeimuļam”, nogravitēs līdz koncentrētam “Mušu piemineklis”. Bet ko gan citu var sagaidīt, ja latgalieši tā vietā, lai būtu saimnieki savā vēsturē, pilsētā un kultūrtelpā, ļauj svešiniekiem rakstīt savus pieminekļus.
Akmenī iecirsta Latgales kongresa rezolūcija par latgaliešu tiesībām - tas ir vienīgais leģitīmais piemiņas zīmes formāts Kongresa vietai. Viss pārējais var izrādīties vien patvaļīga kādas „Saskaņas Centra” pašvaldības un kādas sabiedriskas organizācijas rebīte, kam ar Latgales kongresu ir visai attāls sakars.
* biedrības "Latgolys Saeima" valdes priekšsēdētājs
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
