Iesaki rakstu: 
Rīgas rātspersonas oficiāli deklarē, ka vēlas pilsētu atslogot no automobiļiem. Situāciju varētu risināt, ļaujot privātajam sektoram atjaunot maršruta taksometru kursēšanu (nejaukt ar šūpulī nomērdēto mikroautobusu satiksmi). Taču tas diez vai īstenosies, jo pašreizējie galvaspilsētas vadīkļi ir ķerti ar totālas kontroles ieviešanu un ķepas uzlikšanu uz it visām naudas plūsmām. Vienlaikus pārvietošanos sabiedriskajā transportā Rīgas Dome cenšas padarīt iespējami neērtāku.
Tā kā Rīgas domnieki sabiedrisko transportu paši neizmanto, tad tautas priekšstāvjiem ir ļoti miglains priekšstats, kas notiek vāģos, kur “reņģēdāji” regulāri saspiežas kā ķilavas bundžā. Peļņas labad var paeksperimentēt ar pasažieriem. No 1. februāra 19 maršrutos iekāpšana autobusos un trolejbusos jau notiek pa priekšējām durvīm. Braucienu reģistrācija esot augusi. Tāpēc Rīgas dome sarūpējusi “svētku dāvanu” rīdziniekiem un galvaspilsētas viesiem – no 1. maija vēl 11 sabiedriskā transporta maršrutos iekāpšanu organizēs tikai pa priekšējām durvīm. Turklāt šo eksekūciju īsteno arī posmainajos autobusos jeb garmoškās.
Pārgudrinieki var iebilst, ka arī Stokholmā iekāpšana autobusos ir pa priekšējām durvīm. Taču Zviedrijas galvaspilsētā ir metropolitēns ar 100 stacijām. Ja tāds funkcionētu Rīgā, visticamāk, būtu mazāk problēmu ar pārvietošanos bez auto no viena Rīgas gala uz otru un pasažieru blīvumu sabiedriskajā transportā. Taču savulaik letiņi panāca metro projekta norakšanu, baidoties, ka profesionālie būvnieki, kas Maskavā bija zelta vērtē, vēlēsies palikt Padomijas perifērijā, palielinot kolonistu skaitu. Runā, ka protestus kurbulēja no Kremļa, zinot, ka Baltijas valstis jau norakstītas un ieguldīt tajās līdzekļus nav vērts. Protestus izmantoja kā iemeslu Rīgas atstāšanai bez metropolitēna. Taču tā jau ir cita opera.
Tikmēr mūsdienu birokrātiem uzspļaut uz to, ka cilvēkiem ar visām pekelēm pēc iekāpšanas, errojoties uz visu pasauli, jālaužas cauri pārējo pasažieru burzmai uz aizmugures pusi, un uz konfliktsituācijām, kas tādēļ reizēm rodas. Kuram tad augstajos plauktos interesē prasto ļaužu oma un ērtības. Kāda pavecāka kundze izteica pieņēmumu, ka augšā laikam sēž vesela komanda, kas saņem algas par to, ka izdomā, kā pārējo dzīvi padarīt sliktāku (eifēmisms izskanējušajam rupjam lamuvārdam). Ja es būtu fantasts, uzrakstītu, ka rātē sēž enerģētiskie vampīri, kas barojas no ļaužu negatīvajām emocijām. Taču reālajā dzīvē bez kādas beletristikas sociopātiem baudu sagādā apziņa, ka viņu lēmumi citiem sagādā ciešanas.
Starp citu, novēroju, ka slīpētākie jaunieši ar it kā biļetēm viedtālruņos un draudošāka paskata razbainieki vienalga iemanās vizināties pa zaķi. Jāpiezīmē, ka kopš ukraiņu bēgļu pieplūduma Dievzemītē jēlības krieviski gan uz ielas, gan transportā dzirdu arvien biežāk. Līdztekus braucēju sejās lasāma kaut kāda nolemtība un nīgrums. Atgriezusies tā dēvētā padomju laiku pelēcība, tikai daudzkārt nomācošāka. Cilvēki cenšas atrauties no realitātes, iegrimstot viedtālruņos.
Jaunieveduma dēļ sabiedriskais transports nereti kavē. Pasažieri rīta stundās tālab nervozi un uzvilkti. Rīgas satiksmes pieviltajiem darbarūķiem, kuriem kavējuma dēļ rodas problēmas darbā, galvaspilsētas dome attaisnojumus neizsniedz un zaudējumus nesedz. Ievēroju, ka pie bāleliņu varas sabiedriskais transports pilsētā dienas vidū sācis kursēt, kā pagadās. Maršruta laika saraksts kļuvis par ļoti aptuvenu orientieri. Ordnungs no latvjiem galīgi izvēdinājies.
Nezinu, cik piemaksā transporta vadītājiem par papildu slodzi un vai piemaksā vispār. Tomēr šoferītim nav jāuzņemas konduktora un kontroliera pienākumi, bet jāstūrē un jāvēro ceļš. Vismaz lielpilsētā noteikti ne. Kontakti ar pasažieriem gribot negribot izraisa stresu vadītājam, kas savukārt palielina avārijas situāciju varbūtību. Viss naudas guvums, kas tāpat ceļ vienīgi činavnieku labklājību, neatsvērs pat vienu ceļu satiksmes negadījumu ar cilvēku upuriem. Taču Rīgas bonzas tas neuztrauc – ne tikai empātijas trūkuma dēļ, bet labi zinot, ka pašreizējās visatļautības apstākļos viņus neviens pie atbildības nesauks.
Seko mums 
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
Kad sapulces telpā ienāk starojoša sieviete un visi vīrieši uz mirkli pazaudē domas pavedienu, vai šai sievietei kāds pie durvīm piešķīra varu tā izrīkoties? Kad darba kolektīvā pēkšņi ierunājas pieredzējis inženieris un apstrīd vadības vēstījumu, bet vairums kolēģu pieslejas viņam, vai viņš šo izrīkotiesspēju ieguva vardarbīgi? Kad cilvēks ir samelojies, un otrs liecinieku klātbūtnē to pierāda, liekot pirmajam no kauna zemē līst, vai kāds ir otrajam formāli piešķīris varu šādi nejauki izrīkoties ar pirmo? Vai viņš pats to ar spaidu palīdzību ir izcīnījis?
Aprit gadskārta, kopš dzimis viens no mūsu novada cilvēkiem, kas ne tikai atstājis daudzus nostāstus par sevi, bet arī izraisījis plašas diskusijas un neviennozīmīgu vērtējumu.
Man bija gods piedalīties smalkā politekonomiskās elites pasākumā (ar stilīgu nosaukumu LaSER vai “lāzers”), kur tika apskatīti četri Latvijas ekonomikas attīstības scenāriji līdz 2040.gadam: (1) Baltijas tīģeris; (2) Ziemeļvalsts Latvija; (3) Gurdenā Latvija un (4) Vientuļā Latvija. Lielais vairums nobalsoja par “Baltijas tīģera” scenāriju, kas uzsvaru liek uz inovācijām, zināšanām, konkurētspēju, Baltijas sadarbību enerģētikā un valsts sektora efektivitāti pasaules mērogā, plus Rīgu kā Baltijas izglītības un biznesa ekselences centru.
