Iesaki rakstu: 
Pašā Rīgas centrā, Alfrēda Kalniņa ielā 4 atrodas viens no galvaspilsētas dīvainākajiem krogiem, ar lakonisko nosaukumu apveltītā bufete „9 grādi“. Tā kā pirms kāda laika man bija sanācis iegriezties šajā iestādē, es gribētu ar jums padalīties savās pārdomās par pieredzēto.
Krogs ir ieturēts salīdzinoši „gaumīgā“ padomju stilā (ja padomisko vispār var nosaukt par gaumīgu). Bufetes galvenajā telpā (AKA dzertuvē) ir izvietoti vienkārši koka galdi, daļai no kuriem nav pat krēslu, un iegādātā dzira ir tīri proletāriskā veidā jāuzsūc, stāvot kājās.
Aiz restotas letes stāv krievvalodīga bufetniece tērpta pelēkā ķitelī. Kundzes (pardon, biedrenes) piedāvātajā sortimentā ietilpst tikai pats nepieciešamākais padomju cilvēka eksistencei – šņabis, alus, sula un uzkodas. Bufetes dzērienu un uzkodu cenas ironiskā kārtā varētu aprakstīt kā „demokrātiskas” (neironiskā kārtā, kā ļoti zemas). Alus un šņabis maksā ap eiro. Sviestmaizi ar desu var dabūt pat par pusI eiro. Sulas un citus bērnu dzērienus nenoprovēju, tā kā uz pārdevējas un pārējo klientu fona nevēlējos izskatīties pēc čiuļu hipstera.
Gadījumā, ja nu iestādē iegriežas kāds buržuā pārstāvis, bufetē ir iespējams noīrēt arī atsevišķu telpu privātai pasēdēšanai, kur jautrā kompānijā ar draugiem, neviena netraucēti, varat izbaudīt pie bufetnieces iegādāto pļumpūdeni. Šo iespēju neizmantoju, taču novērtēju kādu citu, iespējams, bufetes „9 grādi” interesantāko un neparastāko fīču – padomju stila tualetes, kas sastāv no cauruma grīdā. Pēc to apmeklējuma uz īsu brīdi sajutos kā Makašānu autoostā, bet ziniet, arī tur ir savs šarms.
Paņēmis vietējo Rīgas miestiņu ar zakusku (ar plānu margarīna kārtiņu un divām Varšavas desas šķēlēm izrotātu padomju tipa maizes kieģelīša šķēli), apsēdos pie viena no apbružātajiem koka galdiņiem ar skatu uz ielu. Bezbēdīgi sūcot ieskābeno un blāvi dzelteno dziru, es neviļus aizdomājos, kurš šo iestādi ir atvēris un vai tā ar tik zemām cenām tik dārgā rajonā vispār ir rentabla? Bizness ir bizness, un neviens taču tāpat vien alu par vienu eiro pašā pilsētās centrā netirgos.
Otrpus bufetes logiem turpinājās patētiska februāra pēdējo sniegpārslu krišana, bet mans skatiens bija lēnām aizslīdējis līdz vienai no bufetei iepretim esošajām ēkām, kuras fasādi rotāja lielu kirilicas burtu kombinācija – „ДОМ МОСКВЫ”.
Eureka!
Savas konspiratīvās intereses dzīts es steigšus iztukšoju savu alus kausu un devos uz mājām, lai uzzinātu pēc iespējas vairāk par „Maskavas Namam“ pretī izvieto padomju bufeti.
„Lursoft” brīvi pieejamā informācija liecina, ka bufete „9 grādi” pieder uzņēmumam SIA „Malt City”, kura pamatkapitāls ir 2 800 eiro un kas darbojas kopš 2015.gada. Arī bufetes mājaslapa http://bufete9.lv ir reģistrēta uz juridiskas personas „Malt City” vārda, izmantojot e-pasta adresi [email protected], kas savukārt ir piesaistīta kāda Imanta Kursiša sociālā tīkla LinkedIn profilam.
Pēc dažiem klikšķiem meklētājā Google esmu guvis apstiprinājumu Kursiša biedra saistībai ar manis nesen apmeklēto padomju stila bufeti. Vēl jo vairāk, izrādās, ka biedrs Kursišs un bufete „9 grādi” ir vairākkārtīgi pieminēti Krievijas federālo telekanālu propagandas sižetos.
Piemēram, vienā no telekanāla „Rossija” sižetiem, Kursišs Krievijas skatītājiem tiek prezentēts kā bufetes „9 grādi” direktors. Lai gan sižeta centrālā tēma ir veltīta etniskajām domstarpībām starp latviešiem un krieviem, velkot paralēles ar konfliktu Donbasā, bufete „9 grādi” tiek izcelti kā pozitīvs piemērs, kas spēj saliedēt Latvijas sabiedrību, izmantojot tajā plaši izplatīto nostalģiju pēc padomju laikiem. Minētais sižets tika izrādīts šī gada februāra sakumā, bēdīgi slavenā propagandista Dmitrija Kiseļova vadītajā raidījumā „Vesti nedeļi“.
Līdzīgs sižets par padomju nostalģijas uzvaras gājienu Latvijā ir atrodams arī telekanāla „NTV“ arhīvos. Arī tajā tiek pieminēta bufete „9 grādi”, kas pēc Kremļa propagandistu domām, kalpo par uzskatāmu piemēru Latvijas iedzīvotāju neapstrīdamajai patikai pret visu padomisko. Kolaboracionists Kursišs, būdams, etniskais latvietis, lieti noder Krievijas propagandas kanālu vēstījumu leģitimizēšanai.
Savā „LinkedIn“ profilā Imants Kursišs ir norādījis, ka uzņēmumā SIA „Malt City” pilda vien menedžera pienākumus, bet pirms tam ir strādājis vairākos zema vai vidēja līmeņa amatos virknē uzņēmumu, tostarp arī Krievijas kompānijās. Ir acīmredzams, ka Kursišs bufeti „9 grādi” tikai pārrauga un kalpo par uzņēmuma „seju”, nevis reāli to kontrolē.
Sociālajā tīklā „Odnoklassņiki” pieejamā informācija liecina, ka Imants padomju laikos ir dienējis vienā no Sarkanās armijas pretraķešu daļām Viļņā. Par to bufetes īpašnieks ir īpaši lepns. Šī informācija ir norādīta viņa publiski pieejamajā profilā, kurā ir izvietotas arī vairākas bildes no dienesta laika padomju armijā. Papildus tam Kursišs ir arī šai armijas daļai veltītās domubiedru grupas biedrs.
Aplūkojot citus ar Sarkanās armijas nostalģiju sirgstošos „Odnoklassņiki” lietotājus, pamanu arī kādu Dzintaru Valleru. Starp Vallera publiski pieejamajiem attēliem ir redzama kāda vairākus gadus veca bilde, kurā viņš ir redzams kopā ar Imantu Kursišu un vēl diviem vīriešiem. Bildei ir pievienots komentārs krievu valodā – „Дембель!!! 20 лет спустя…“. Secinu, ka Kursišs ar Valleru ir kopā dienējuši iepriekšminētajā armijas daļā.
Medijos pieejamā informācija liecina, ka Vallers ir ne tikai saistīts ar iepriekšminēto Kremļa propagandas sižetu varoni Kursišu, bet ir bijis viens no diviem SIA „Malt City” dibinātājiem 2015.gadā.
Uz šo brīdi Vallers, spriežot pēc viņa „LinkedIn” profila, strādā uzņēmumā „Baltic Restaurants Latvia”, savukārt pirms tam ir bijis menedžeris azartspēļu klubā „Europa Club Casino“.
2017.gada rudenī Valleram piederošā bufete „9 grādi” tika ievietota sludinājumu portālā ss.lv. Uzņēmuma dibinātājs toreiz medijiem stāstīja, ka bufetē pāris gadu laikā kopā ir ieguldīti 200 000 eiro. Savukārt „Firmas.lv” dati liecina, ka 2016.gadā bufete cieta ievērojamus zaudējumus 46 524 eiro apmērā, ar ko, visticamāk, ir izskaidrojama Vallera vēlme iestādi pārdot.
2017.gada ziemā Valleram piederošos 25% SIA „Malt City” akciju iegādājās uzņēmuma otrs dibinātājs – Krievijas uzņēmējs Oļegs Makovenko.
Internetā pieejamā ļoti skopā informācija par Makovenko liecina, ka uz šo brīdi viņš ir vienīgais un patiesais bufetes „9 grādi” īpašnieks. Krievijas uzņēmumu reģistros ir pieejami dati, kas norāda, ka Makovenko agrāk ir piederējuši vairāki uzņēmumi Krievijā. Tiesa par tiem padziļināta informācija nav pieejama, kā arī nav iespējams pārbaudīt vai reģistru datos runa ir par vienu un to pašu Oļegu Makovenko.
Latvijas internetā Oļegs Makovenko ir īsi pieminēts vien dažās publikācijās saistībā ar azartspēļu biznesu. 2003.gadā Makovenko vārds parādās „Latvijas Vēstnesī” publicētajās izmaiņās Uzņēmumu reģistrā. Makovenko tajā ir norādīts kā „no amata atbrīvota amatpersona” uzņēmumā SIA „TOBAGO KAZINO KLUBS”. Makovenko deklarētā adrese ir norādīta Maskavā.
Ņemot vērā sadrumstaloto informāciju par Makovenko saistību ar Rīgas azartspēļu biznesu un otra bufetes „9 grādi” dibinātāja Vallera iepriekšējo darba pieredzi azartspēļu klubā „Europa Club Casino”, pastāv iespēja, ka abi kungi iepriekš ir bijuši pazīstami tieši caur šo uzņēmumu.
Citkārt par Makovenko informācija nav pieejama. Viņš nelieto sociālos tīklos un nav sniedzis intervijas nedz Latvijas, nedz Krievijas masu medijiem. Vienīgā vieta, kur Latvijas interneta segmentā ir atrodams Oļega Makovenko vārds ir biedrības „9.MAY.LV” mājaslapa. Tajā ir redzams, ka lietotājs ar vārdu „Олег Маковенко” 2012.gada aprīlī ir atstājis komentāru, kurā pauž atbalstu t.s. Uzvaras dienas svinībām Rīgā, ka arī ir noziedojis 66 latus biedrības vajadzībām. Diemžēl arī šajā gadījumā es nevaru būt drošs, ka runa ir par vienu un to pašu Oļegu Makovenko.
Informācijas trūkums par Krievijas uzņēmēju Oļegu Makovenko man lika mest aizvien lielāku aizdomu ēnu uz bufetes „9 grādi” patiesā labuma guvējiem.
Uz šo brīdi man ir skaidrs, ka bufetē ir ieguldīti vērā ņemami līdzekļi, kuri, visticamāk, nav bijuši pieejami nedz menedžerim Imantam Kursišam, nedz vienam no uzņēmuma dibinātājiem Dzintaram Valleram. Nepieciešamie līdzekļi, visticamāk, ir nākuši no mistiskā un nevienam nezināmā Krievijas uzņēmēja Oļega Makovenko. 2017.gadā finansiālu grūtību dēļ viens no dibinātājiem, Vallers, bufeti vēlējās pārdot, taču viņam piederošās akcijas steigšus izpirka Makovenko, kas uz šo brīdi ir kļuvis par vienīgo odiozās iestādes īpašnieku.
Ņemot vērā Krievijas propagandas aparāta pievērsto uzmanību, kā arī iestādes stilistisko un ideoloģisko izpildījumu (padomju nostalģiju), man māc pašsaprotamas bažas, ka bufete „9 grādi” nav nekāda vienkārša vietējo uzņēmēju avantūra, bet gan ar Maskavas specdienestu ziņu īstenota ietekmes aktivitāte, kuras primārais uzdevums ir nevis lēta miestiņa tirgošana izslāpušiem ceļiniekiem, bet gan Kremļa maigās varas iepotēšana lētticīgo letiņu sirdīs un prātos.
Tās, protams, atkal ir tikai manas konspiratīvās pārdomas.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
