Rīgas domes pieturvietu iepirkums – absolūts ierēdniecības darbs
Uldis Lukševics*02.06.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pagājušajā nedēļā noslēdzās Rīgas domes cenu aptauja, kuras mērķis ir jaunas, individuāla dizaina pieturvietas galvaspilsētā. Iedziļinoties domes veidotajā konkursa aprakstā, jāsecina, ka tas veidots bez izpratnes vai arī orientēts uz kādu pretendentu, kuram jau ir gatavs risinājums.
Arī mēs sākotnēji izskatījām šo konkursu, jo kopumā ideja ir interesanta ar nosacījumu, ja pilsēta patiešām vēlas unikālus un jaunus urbānus risinājumus Rīgas vidē. Vismaz tā liecina iepirkuma apraksta pirmie teikumi, tomēr tālākais mudina domāt par lielām pretrunām. Piemēram, desmit dienu termiņš trīs skiču izveidei katram no trim pieturu veidiem. Tas nav iespējams, rodas sajūta, ka pilsēta tomēr neko unikālu negrib, un tieši neizpildāmo termiņu dēļ lēmām konkursā nepiedalīties.
Runājot par šāda apmēra projektu, jāņem vērā, ka vizuālo skiču izstrāde katram pieturvietas tipam, kā arī to apspriešana, viena dizaina izvēle un apstiprināšana varētu aizņemt aptuveni trīs mēnešus. Turklāt projektā noteikti būtu nepieciešams arī grafiskais dizainers, kas šajā iepirkumā vispār nav piemēts. Tā vietā neizprotamā kārtā uzsvars tiek likts uz izglītību vides dizaina jomā, kas tiek norādīta kā priekšrocība, lai gan patiesībā ir ļoti šaura sfēra.
Grūti pateikt, vai pretrunas un neatbilstības konkursa nosacījumos ir apzināta vai neapzināta kļūda. Lasot publicēto informāciju, rodas sajūta, ka iepirkuma aprakstu veidojis komunikācijas cilvēks, bet tehnisko specifikāciju - kāds cits. Un abi savstarpēji nav sadarbojušies.
Ja Rīgas pilsēta patiešām vēlas jaunas, individuāla dizaina pieturvietas, kas pats par sevi nav nekas slikts, tieši pretēji, tad nepieciešams parādīt pilsētgribu, rūpīgi plānojot un organizējot šo projektu. Piemēram, sadarbībā ar apkaimju biedrībām un nozaru profesionāļiem izstrādājot nosacījumus, tad organizējot konkursu, kura rezultāti tiek nodoti publiskai apspriešanai iedzīvotājiem, ekspertiem un, jau pieminētajām, apkaimju biedrībām. Jaunas pieturvietas visā galvaspilsētā ir daudzu miljonu projekts un tai ir jābūt kopīgai lietai. Šobrīd tas izskatās pēc biznesa projekta.
Unikālus risinājumus nevar vērtēt pēc zemākās cenas, kā to plānots darīt šobrīd. Bez dizaina skicēm vēl nemaz nevar prognozēt, kādas būs gala izmaksas, tāpēc šķiet, ka šobrīd aprēķini tiek veikti, balstoties uz kādu, jau esošu, risinājumu. Vienmēr atradīsies kāds, kurš būs gatavs izstrādāt risinājumu, piemēram, par sešiem tūkstošiem eiro, bet tad pastāv risks, ka rezultātā pilsētā būs 100 pieturas, uz kurām paskatoties būs skaidrs, ka tas bijis zemākās cenas piedāvājums.
Konkursa norise mudina domāt, ka pilsētas budžetā ir atrasta kāda niša, no kuras pasmelties, vai kāda iespēja piesaistīt finansējumu, kas tāpat būs jāatdod no nodokļu maksātāju līdzekļiem. Daudzu miljonu projekta realizācijai ar nepārdomātu dizainu nav jēgas.
* Arhitektu biroja "NRJA" vadītājs
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
