Rīgas centrā ar maksas noteikšanu ir jāierobežo privātā autotransporta izmantošana!

Līdzīga diskusija par šo tēmu izvērtās jau pavasarī, pēc kuras arī es devu savu artavu sastrēgumu mazināšanā ­– kopš maija vidus pa Rīgu pārvietojos tikai ar motociklu (ar retiem izņēmumiem). Taču ar to vien ir par maz, turklāt strauji tuvojas moto sezonas noslēgums, un palēnām mani atkal pārņem šausmas par Rīgas progresējošajiem sastrēgumiem, kas tā arī nesāk beigties.

Neskatoties uz diskusijā izteiktajiem viedokļiem, vēl joprojām esmu pārliecināts, ka A joslas nenovērsīs problēmas cēloņus, bet vēl vairāk palielinās sastrēgumus, ja vienlaikus netiks ierobežota privātā transporta izmantošana Rīgā. Ja A joslu ieviešana visur ļautu sabiedriskā transporta lietotājiem ātrāk nonākt iecerētajā galapunktā, tad pārējos satiksmes dalībniekus tā "iesēdinātu" vēl lielākos sastrēgumos, nepamatoti cerot, ka viņi paši tāpēc atteiksies no braukšanas privātajā transportā.

Nepaļaujos uz mūsu kolektīvo saprātu (ja tāds vispār ir, protams), tāpēc uzskatu, ka ir skaidri un gaiši jānosaka spēles noteikumi: Rīgas centrā ir jāierobežo privātā autotransporta izmantošana! Turklāt ne tikai fiziskajām, bet arī juridiskajām personām, kā arī dažādām valsts un pašvaldības institūcijām piederošo transportlīdzekļu lietošana.

Labi saprotu, ka viena lieta ir izvirzīt mērķi, bet pavisam cita – atrast līdzekļus tā sasniegšanai. Un man šāds līdzeklis ir padomā: iebraukšanas maksa Rīgas centrā!

Ideja nebūt nav mana, un tālu arī nebija jāmeklē – atliek vien izlasīt ­Jūrmalas pilsētas domes 2017. gada 12. janvāra saistošos noteikumus Nr. 1 "Par transportlīdzekļu iebraukšanu īpaša režīma zonā Jūrmalas valstspilsētas administratīvajā teritorijā". Proti, risinājums ir pašvaldības nodeva par iebraukšanu īpašā režīma zonā, kas Rīgas gadījumā būtu centrs (tas, protams, ir nosacīts jēdziens, tāpēc precīzi jādefinē).

Iebraukšanas maksa būtu nosakāma pietiekami augsta, piemēram, pieci eiro dienā, lai pārliecinoši mazinātu vēlmi katru dienu doties ar savu privāto auto maršrutā Jugla–Vecrīga vai Zolitūde–Klusais centrs. Tajā pašā laikā tieši šis ierobežojuma veids neliegtu iebraukšanu centra zonā tad, ja tas patiešām akūti nepieciešams, piemēram, braucot no Pārdaugavas, iegriezties birojā, lai paņemtu dokumentu mapes un dotos uz Vidzemes apgabaltiesu Valmierā.

Ja ņemam vērā Jūrmalas pieredzi, šo caurlaižu iegādi un pārbaudi ir iespējams veikt elektroniski – visiem labi zināms, ka pēc katras neapmaksātas "vizītes" kūrortpilsētā ir neizbēgami sagaidāms skaists foto un paziņojums par sodanaudu.

Domāju, ka 25 eiro nedēļā vai 100 eiro mēnesī, šiem tēriņiem pieskaitot vēl stāvvietas izmaksas, daudziem – arī man pašam – liks kārtīgi parēķināt un padomāt, vai tas ir tā vērts.

Protams, regulējumā ir jāparedz izņēmumi iedzīvotājiem, kuriem pieder īpašums pilsētas centrā, avārijas dienestiem, policijai un neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai, arī preču piegādes un sadzīves atkritumu izvešanas transportam, kuram vienlaikus varētu arī noteikt precīzus laika periodus iebraukšanai centrā (pirms un pēc sastrēgumiem) u. tml.

Nenoliedzami, ir arī citi jautājumi, piemēram: ko darīt tiem cilvēkiem, kas nedzīvo Rīgā, bet kuriem tur jānokļūst? Viens risinājums ir transportlīdzekļu novietošana pie autoostām vai vilcienu stacijām ārpus Rīgas, tālāk dodoties ar sabiedrisko transportu, bet, iespējams, ir atdzīvināma doma par "Park & Ride" autostāvvietām, iebraucot Rīgā. Esmu pārliecināts, ka atrisināt var visu, ja vien ir griba to darīt. Šādiem saistošiem noteikumiem būtu nosakāms saprātīgs pārejas periods, piemēram, gads, kura laikā varētu parūpēties gan par piepilsētas autostāvvietām, gan par citiem risinājumiem.

Pozitīvie ieguvumi?

Noteikti mazināsies transportlīdzekļu plūsma ne tikai centrā, bet arī visos maršrutos "apkaime–centrs–apkaime" – tāpat kā pašlaik daudzi autovadītāji izvēlas apbraukt Jūrmalu, ja vien galamērķis nav pašā kūrortpilsētā.

Mazinoties privāto transportlīdzekļu plūsmai, ātrāk un precīzāk kursēs sabiedriskais transports un būs vairāk braucēju, kas savukārt ļaus palielināt ieņēmumus par biļetēm un iegādāties aizvien jaunus autobusus, trolejbusus un tramvajus, lai tie varētu kursēt biežāk un tajos būtu ērti un patīkami pārvietoties.

Vienlaikus – vismaz vasaras sezonā – palielināsies dažādu alternatīvo transportlīdzekļu īpatsvars – velosipēdi, stāvdrāži, motorolleri un motocikli, uz kuriem iebraukšanas maksa nebūtu jāattiecina, jo šie mazākie satiksmes dalībnieki sastrēgumus neveido.

Es nešaubos, ka ir vēl citi veidi, kā panākt iedzīvotāju "pārsēšanos" no privātā transporta sabiedriskajā, taču publiski nav izskanējis, kādi tie būtu un vai kāds strādā pie to ieviešanas.

Protams, būs arī neapmierinātie, kas piketēs un vērsīsies Satversmes tiesā, bet tāda ir demokrātiskas valsts priekšrocība, un no tā nav jābaidās.

Visbeidzot: jāteic, ka es kā iesīkstējis autobraucējs esmu gatavs mainīt savus paradumus arī ārpus moto sezonas, ja redzētu skaidru plānu, kā, samazinot privātā transporta īpatsvaru, tiktu uzlabots sabiedriskais transports, – mans pašmērķis patiešām nav katru dienu trīs stundas pavadīt sastrēgumos, it sevišķi, ja mana dzīvesvieta un darbavieta ir Rīgā. Taču, ja sastrēgumos stāv visi, tad, protams, es šīs trīs stundas labāk komfortabli pavadu savā auto, nevis kā šprote konservu kārbā (visās izpausmēs). Un es vēlos risinājumu, lai cik skarbs un neērts tas pirmajā brīdī šķistu!

Absolūti nepretendēju uz to, ka mans piedāvājums būtu labākais sastrēgumu sērgas risinājums, taču tas, ko vēlos pateikt, – ja pienācis laiks operēt, tad plāksteris vairs nepalīdzēs, ir jāgriež!

Novērtē šo rakstu: