Režisors Hermanis atļāvās izteikt mums nepatīkamu viedokli, tāpēc mēs, protams, cenšamies panākt, lai viņš to dzēstu
Anonīmi Latvijas Televīzijas darbinieki13.09.2024.
Komentāri (55)
Iesaki rakstu: 
Raidījuma "Kultūršoks" satura veidotāju (žurnālistes Anetes Ašmanes-Vilsones, atbildīgās redaktores Daces Kaukules, redaktora Aigara Bumbura, režisores Aigas Gramstes, Kultūras redakcijas vadītājas Ievas Rozentāles) vēstulē Alvim Hermanim paustais ir radošās komandas vēstījums.
Latvijas Televīzija (LTV) sargā žurnālistu tiesības uz izpausmes brīvību. "Kultūršoka" radošā komanda atbildēja Alvim Hermanim, jo uzskatīja režisora 7. septembra sociālo mediju ierakstā pausto par žurnālistu profesionalitātes aizskārumu. Raidījuma komandas veikuma manipulatīva pretnostatīšana traģēdijai Ukrainā ir nepieņemama, tāpēc ir izprotama žurnālistu vēlme uz netaisnību atbildēt gan emocionāli, gan ekspresīvi.
LTV pievienojas "Kultūršoka" komandai uzskatā, ka Alvis Hermanis ierakstā mērķtiecīgi izmantojis manipulācijas tehnikas, uzbrūkot raidījuma autoriem un tādējādi cenšoties diskreditēt "Kultūršoku" kā uzticamu informācijas avotu. LTV aicina kritiski vērtēt režisora publiskos paziņojumus un izdarīt savus secinājumus, ar kādu nolūku Alvis Hermanis mērķtiecīgi vēršas pret sabiedrisko mediju.
LTV galvenā redaktore Sigita Roķe: "LTV iestājas par Latvijas kā nacionālas valsts vērtībām – mūsu veidotais saturs ir tam apliecinājums. Tāpat mūsu darbi skaidri rāda, ka esam un vienmēr būsim Ukrainas pusē – LTV žurnālisti riskē ar savām dzīvībām, lai ziņotu par notiekošo Krievijas izraisītā kara šausmu skartajā Ukrainā.
Kā sabiedriskais medijs turpināsim runāt par tēmām, kas būtiskas sabiedrībai, lai arī tās mēdz būt grūtas un nepatīkamas, lai arī tās raisa viedokļu sadursmes. Šāda tēma skatīta arī 6. septembra "Kultūršokā" – par krievu valodu pilsētvidē. Aktuāli un būtiski, jo valoda joprojām ir faktors, kas Latvijas sabiedrību sadala divās kopienās. Tas ir fakts, kas zināms visiem, tāpēc nevaram izlikties, nerunāt, neanalizēt.
Latvija nav divkopienu valsts, taču realitātē saskatāmas divkopienu sabiedrības iezīmes, tāpēc uzskatām par savu pienākumu aktualizēt problemātiku un ļaut sabiedriskajā medijā izskanēt dažādiem viedokļiem."
Plašāk par Sigitas Roķes karjeru - šeit:
https://pietiek.com/raksti/atlaiz_nevis_vienkarsu_stulbeni,_bet_stulbeni__sabiedriska_medija_vaditaju_un_ta_ir_liela_starpiba?nomob#mce_temp_url#
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
