Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

2018.gada 15.augustā portāls „Delfi” iepazīstināja ar Latvijas Kultūras akadēmijas rektores Rūtas Muktupāvulas „viedokļiem”. Lasītāji ieguva rektores filosofiski iesaiņoto „viedokļu” kombināciju. Rektores vispārīgos prātojumus var droši dēvēt par postmodernistisku filosofisko instalāciju.

Instalācija ir mūsdienu šķebīgo dvēseļu valdnieka postmodernisma viens no galvenajiem žanriem. Instalācija ir mūsdienu šķebīgo dvēseļu prieks, bauda, lepnums, radošais rezultāts un radošā uzvara. Instalācijas godpilnā vēsture sākās ar tualetes poda (pisuāra) eksponēšanu mākslas izstādē. Respektīvi, sākās ar skandālu jeb, smalkāk sakot, skandāla estētiku. 

Instalācijas žanrā veido „mākslas” darbus no dažādiem priekšmetiem un dažādiem materiāliem. Instalācijā priekšmeti un materiāli zaudē praktisko funkciju un iegūst jaunu funkciju – simbolisko, estētisko, emocionālo, intelektuālo, sociālo, seksuālo, politisko, ideoloģisko, konceptuālo. Instalācijas funkciju nosaka katrs skatītājs atkarībā no sava pasaules uzskata, tās dienas noskaņojuma, prāta attīstības, gaumes izsmalcinātības, seksuālās orientācijas, vielmaiņas gremošanas procesos un vēdera iziešanas nepieciešamības.

Instalācija ir eklektiska kompozīcija. Tajā var tikt izmantots viss kaut kas. Sprēgā perspektīva metode: jo nesaderīgāki priekšmeti, materiāli un neordinārāka kombinācija, jo skaistāks „daiļdarbs”, valdzinošāks „mākslinieciskums” un prāvāks honorārs.

Postmodernisma laikmetā var būt visdažādākās formas instalācijas, jo cilvēku visos esamības segmentos valda postmodernistisks domāšanas veids, postmodernistisks skatījums uz dzīves realitāti, kā arī postmodernistiskas zināšanas un postmodernistiska profesionālā kompetence.

Zināšanu un kompetences jomā postmodernisms sagādā patīkamas priekšrocības. Teiksim, instalācijas autors var neprast zīmēt, krāsot ar otu un lietot krāsu paleti. Postmodernisma „mākslinieks” ir daudz laimīgāks nekā mākslinieks, kura profesionālā kompetence nav iedomājama bez prasmes zīmēt. Bez prasmes zīmēt nevar kļūt mākslinieks. Uz postmodernismu tas neattiecas. Postmodernistam zīmēt nav jāprot.

Postmodernisma laikmetā arī zināšanas nav vajadzīgas. Postmodernisma laikmetā galvenais ir „viedoklis”, bet nevis mācību grāmatu un speciālās literatūras sniegtās zināšanas. Tāpēc tagad ne tikai Latvijā nekādu pretestību nesastop izglītības dokumentu tirdzniecība, atmetot mācīšanos un studēšanu. Postmodernisma laikmeta cilvēkam ir „viedoklis” par visu uz pasaules un viņpasaulē. Tas nekas, ka pagaidām sabiedrības kāda daļa viņa „viedokļus” uzskata par bezjēdzīgu postmodernistisko instalāciju. Šī sabiedrības daļa drīz izmirs, un Visumā plunčāsies tikai postmodernistisko „viedokļu” bagātnieki.

„Delfi” rīkojās ļoti pareizi, sabiedrībai tuvplānā atsedzot rektores kundzi. Rūta Muktupāvula ietilpst tajā morālajā un intelektuālajā formācijā, par kuru sabiedrībai ir jābūt lietas kursā.  Šo formāciju sauc „Izglītības darbinieki”. Tajā ietilpst skolotāji, skolu direktori, augstskolu docētāji, rektori, prorektori utt.

Ikvienam ir labi zināma šīs formācijas grandiozā sociālā slodze. No izglītības darbiniekiem ir atkarīgs jaunās paaudzes gaišums. Tātad ir atkarīga tautas nākotne. Sabiedrībai ir jāzina, kādas cilvēciskās un profesionālās kvalitātes izglītības darbiniekiem tiek uzticēta jaunā paaudze. Pats par sevi ir saprotams, ka sabiedrība vēlas uzticēt jaunās paaudzes audzināšanu un izglītošanu maksimāli piemērotai izglītības darbinieku formācijai.

Augstskolām un augstskolu akadēmiskajam personālam sabiedrība izvirza papildu prasības. Tādas papildus prasības netiek izvirzītas vispārizglītojošām skolām un skolotājiem. Augstskolai ir jābūt zinātniskās pētniecības centram. Augstskolu personālam ir jābūt zinātniski apdāvinātam. Augstskolu docētājiem ir jānodarbojas ar zinātnisko pētniecību. Viņiem ir jāgatavo raksti, monogrāfijas, mācību līdzekļi studentiem. Savukārt augstskolas rektoram ir jābūt ne tikai paraugam zinātnē, bet arī jābūt teicamam zinātnes organizatoram.

Publikācijas virsrakstā ir izmantots rektores teiktais „Delfi” žurnālistei „Dzimumu nevienlīdzība ir zemkopju sabiedrības mantojums”. To sacīja Latvijas Kultūras akadēmijas rektore. To nesacīja sieviete ar septiņu klašu izglītību un ģimenes virtuvē iegūto papildizglītību. Viņa tā drīkstētu teikt. Viņai tas būtu piedodams. Taču to sacīja zinātņu doktore un profesore. Tāds apgalvojums ir pilnīgi aplams. Tā var teikt šarlatāns – nelietpratējs, kas, izmantodams cilvēku uzticību, sevi uzdod par speciālistu.

Apgalvojumā ir milzīgas aplamības.

Aplamība attiecas uz vārdiem „dzimumu nevienlīdzība”. Vārdiem „dzimumu nevienlīdzība” vienmēr ir ideoloģiski demagoģiskā jēga. Turklāt „dzimumu nevienlīdzība” ir stereotipisks aizspriedums. Tas ir tāds pats stereotipisks aizspriedums kā „rasu nevienlīdzība”. Vārdus „dzimumu nevienlīdzība” demagoģiski lieto politiskā diskusijā par vienādām iespējām visiem sabiedrības locekļiem. Tas tiek nekorekti darīts, labi apzinoties objektīvās atšķirības starp dzimumiem un fatālo nespēju pārvarēt objektīvās atškirības.

Aplamība attiecas uz „mantojumu”. Lietojot vārdu „mantojums”, rektore acīmredzot domāja vēsturiski seno zemkopju sabiedrību. Nākas apbēdināt rektori. Diemžēl senajā zemkopju sabiedrībā dominēja matriarhāts. Valdīja sievietes-mātes, par kuru likteni moderni („genderiski”) ir norūpējusies rektores kundze. Viņa neņem vērā arī tagadni. Daudzās zemēs zemkopju sabiedrība pastāv arī šodien, un tajās var būt politiski ideoloģisks diskurs par sociālo vienlīdzību.

Pateikta ir milzīga aplamība. Senajā zemkopju sabiedrībā neeksistēja aizspriedums „dzimumu nevienlīdzība”. Vēsturnieki, antropologi, etnogrāfi, arheologi, etnologi, filosofi, kulturologi par to neraksta. Tāds aizspriedums neeksistēja ne politiskajā kontekstā, ne kādā citā kontekstā. Senajā zemkopju sabiedrībā nebija odiozā tendence panākt dzimumu vienlīdzību. Odiozā tendence panākt dzimumu vienlīdzību sākās tikai XIX gs. nogalē. Odiozā tendence ietilpa anarhisma kustības un feminisma kustības ideoloģijā. Pie mums par to vislabāk zināja Dora Stučka, dzimusi Pliekšāne, kura tulkojusi latviski A.Bēbeļa „Sieviete un sociālisms” un F.Engelsa „Sociālisma attīstība no utopijas par zinātni”. Vēl labi zināja Johanna Emīlija Lizete Rozenberga (dzimšanas dokumentos Rozenvalde), vēlāk Elza Pliekšāne, plašāk pazīstama kā Aspazija - literāte un viena no emancipācijas problemātikas kutinātājām latviešu daiļliteratūrā, par ko viņu iemīlēja un apprecēja Jānis Krišjānis Pliekšāns, plašāk pazīstams kā Rainis.

Starp citu, XIX gs. nogalē anarhisms un feminisms bija pilsētnieku mode, bet nevis zemnieku mode. Anarhisms un feminisms sākās, pateicoties ateisma izplatībai. Anarhisma un feminisma ģenēze bija iespējama tikai tad, kad Rietumu civilizācijas inteliģenci masveidā sāka iepriecināt devīze „Dievs ir miris” un tāpēc viss ir atļauts, ātri nonākot līdz šodienas „kaifam” par trijiem dzimumiem, dzimuma maiņu, bezdzimuma „Homo”, transseksuāļiem, transpersonām, trešo dzimumu – hermafrodītiem, viendzimumu laulībām, viendzimumu „ģimenēm” utt.

Jebkurā reliģiskajā koncepcijā uz pasauli lūkojas kā uz bināru veidojumu. Jebkurā reliģiskajā koncepcijā ir runa par sievietes un vīrieša vienotību un savstarpējo organisko saistību. Tā tas ir arī kristiānismā. Jēzus Kristus vienādi izturējās pret sievietēm un vīriešiem. Apustulis Pāvils sacīja: „Tomēr ne vīrs ir kas bez sievas, ne sieva bez vīra tā Kunga draudzē. Jo, it kā sieva ir no vīra, tāpat ir arī vīrs no sievas; bet tas viss ir no Dieva” (1. Korintiešiem 11: 11-12). Bet tas, kas ir „no Dieva”, šodienas „genderistu” aptaurētos prātus pilnīgi neinteresē. Šodienas „genderistu” aptaurētajiem prātiem viņu „viedokļi” ir svarīgāki par jebkuru dabas likumu un jebkuru transcendentālo parādību.

Un vēl starp citu, latviešu tautas izcelsme ir klasiskas zemkopju tautas izcelsme. Visticamākais, tādēļ latviešu sabiedrībā joprojām dominē „politiskais matriarhāts”. Pēcpadomju laikā LR valda sievietes. Stulbi ir Latvijā čīkstēt par „dzimumu nevielīdzību”. Dzimumu nevienlīdzība izpaužas vienīgi zagšanā. Latviešu tautā zagšana ir vīriešu privilēģija. Latviešu tautā sievietes netiek pielaistas pie zagšanas. Šajā ziņā viņas tiek diskriminētas. Izņēmumu mēdz būt, tomēr galvenie zagļi ir vīrieši. Latviešu tautā sievietes „taisa politiku” un „taisa kultūru”. Vēl nesen bija periods, kad valsts visos galvenajos krēslos sēdēja sievietes.

Rektores postmodernistiskajā filosofiskajā instalācijā šausmīgi aplams ir šāds „viedoklis”: “Tā ir savā ziņā atpalicība pretnostatīt sieviešu un vīriešu intelektu, jo spriestspēja un gudrība nav atkarīga no dzimuma”. Tādu „viedokli” nevajadzētu komentēt. Tas ir pārāk aplams.

Ģenētika, fizioloģija, neirofizioloģija un citas zinātnes, nepazemojot sievietes un nepazemojot vīriešus, ir noskaidrojušas ļoti pamatīgas bioloģiskās, psihofizioloģiskās, psiholoģiskās atšķirības starp abiem dzimumiem. Hormonālā regulācija atšķiras. Fundamentālas atšķirības ir evolūcijas procesā. Piemēram, jaunas ģenētiskās pazīmes vispirms rodas vīriešos, bet sievietēs rodas tikai pēc vairākām paaudzēm. Eksistē prāta divi tipi: sievietes prāts un vīrieša prāts. Vīrieša smadzenes ir par 100-150 gramiem smagākas. Starp vīriešiem un sievietēm pastāv smadzeņu funkcionālās asimetrijas atšķirības. Psihometriskie pētījumi (noskaidro rektores minēto „spriestspēju un gudrību”) liecina, ka agrīnajā ontoģenēzes (organisma individuālās attīstības) etapā (līdz apm.7 gadu vecumam) meiteņu intelektuālā attīstība apsteidz zēnu intelektuālo attīstību. Vēlāk attīstības līmenis izlīdzinās. Taču tas notiek t.s. vidus līmenī – tā teikt, starp vidusmēra sievietēm un vidusmēra vīriešiem. Būtiski atšķiras augstākais līmenis un zemākais līmenis. Šajos līmeņos vīrieši apsteidz sievietes; respektīvi, izcili gudri cilvēki visvairāk ir vīrieši, un arī vislielākie muļķi ir vīrieši. Par to tagad nav grūti pārliecināties. Kā zināms, tagad interneta troļļi (internetā vislielākie muļķi) galvenokārt ir vīrieši. Acīmredzot to nosaka tik tikko minētās atšķirības zemākajā līmenī.

Rektores instalācijā ļoti jocīgs (romantiski sentimentāls un stereotipisks) ir „viedoklis” par zinātni un pasniedzēja darbu: „Viņa norāda, ka pasniedzēja un pētnieka darbs nav vienkāršs. Nepārtraukti tiek izstrādātas jaunas teorijas, konstatēti jauni fakti, tāpēc ne brīdi nedrīkst atslābt. Ir jāseko līdzi visam jaunajam un jāpilnveido savas zināšanas, un katra lekciju kursa ietvaros jānorāda studentiem, kur meklēt papildu informāciju," viņa skaidro”.

Atkal jāsaka, ka tā drīkst runāt sieviete ar septiņām klasēm, kurai romantiski sentimentālo un sterotipisko priekšstatu par zinātni un pasniedzēja darbu ir izveidojuši masu komunikācijas līdzekļi. Īsts zinātnieks un īsts pasniedzējs tā nekad neteiks. Zinātnē nekādā gadījumā netiek  nepārtraukti „izstrādātas jaunas teorijas, konstatēti jauni fakti”. Tāda smieklīga čivināšana par zinātni ir lasāma vienīgi glancētajos žurnālos. Viss ir pilnīgi savādāk. Zinātne necep „jaunas teorijas” katru dienu kā katru dienu cep kotletes, pankūkas un no rītiem cep olas ar bekonu. Markss savā mūžā izstrādāja tikai divas teorijas: ekonomisko teoriju par pievienoto vērtību un zinātniskā sociālisma teoriju par šķiru cīņu. Freids dzīvi veltīja vienai psiholoģijas teorijai – psihoanalīzei. Endzelīna zinātniskās darbības centrā bija latviešu valodas gramatikas teorētiskā izstrāde.

Pret rektores kundzes zināšanām ir jāizturas ļoti piesardzīgi. Aplamības runā, romantiski sentimentālus un stereotipiskus štampus parasti lieto sekli mietpilsoņi. Viņu teiktajā vienmēr uzpeld daudzreiz atkārtota informācija, novazāti izteiksmes līdzekļi, trafareti un amatnieciski paņēmieni, šabloniska domāšana.

Ļoti piesardzīgi ir jāizturas arī pret rektores kundzes profesionālo kompetenci vadīt augstskolu un vispār tiesībām atrasties izglītības darbinieku formācijā. Pilnīgi nenormāls ir viņas šāds „viedoklis”: "Jo masveidīgāka prasme, jo vairāk tā latiņa paceļas”.

Tātad rektore jūsmo par masveidības spēju kāpināt kvalitāti – augstāk pacelt „latiņu”. Pat negribas ticēt tāda „viedokļa” iespējamībai. Patiesībā taču ir pilnīgi pretēji: jebkura masveidība pazemina kvalitāti, degradē kvalitāti, nivelē kvalitāti, sagraujot attiecīgās lietas vai parādības reputāciju. Vai tiešām rektores kundze nezina par masveidības kompromitējošo raksturu? Vai tiešām rektores kundze neizprot masu ražošanas, masu produkcijas, masu tirdzniecības, masu komunikācijas, masu kultūras, masu kultūras industrijas nelabo būtību? Un galu galā vai viņa patiešām nesaprot masu izglītības zemo vērtību? Viņa taču slavē masu izglītību! Viņas pārliecībā sanāk, jo masveidīgāka izglītība („masveidīgāka prasme”), jo tā ir vērtīgāka!

Rektore jūsmo par bakalauru masveidības spožajām perspektīvām: „Piemēram, tas pats bakalaura līmeņa diploms liecina par to, ka cilvēks ir apguvis nepieciešamas iemaņas savā profesijā un pētniecībā, spēj analītiski domāt un radoši risināt problēmas, strādāt komandā, un ka viņam piemīt arī citas vispārējās prasmes, kas ir pieprasītas darba tirgū".

Bet vai tā ir dzīvē? Vai dzīvē masu izglītības programmu štancētie bakalauri ir ļoti „pieprasīti darba tirgū” mūsdienu Latvijā? Vai paši bakalauri ir apmierināti ar savu izglītotību? Tā ir zināma ironija, ka ar latīņu „baccalarius” apzīmē viduslaiku nabadzīgu bruņinieku. Šodienas Latvijas bakalauri arī ir savā ziņā nabadzīgi. Viņu diploms ir masu izglītības dokuments.

Rūtas Muktupāvulas postmodernistiskā filosofiskā instalācija liek atcerēties vienu drūmu likumsakarību. Sekla mietpilsoņa komandētā sētā īstam zinātniekam un īstam pasniedzējam visbiežāk neizdodas ilgi strādāt. Viņu izdzīvo no darba vai viņš pats aiziet no darba. Ja sekls mietpilsonis tēlo zinātnieku, profesoru, rektoru, tad viņa fonā neiederas īstas personības, bet iederas tikai pelēcības. Lieki ir atgādināt, ka sekliem mietpilsoņiem nav vietas izglītības formācijā.

Novērtē šo rakstu:

63
4

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Augstskolas autonomijas anatomija: brīvā Latvijā brīva Universitāte

FotoLatvijas kā nacionālas valsts ar parlamentāru valsts iekārtu pamatus veido Vilhelma fon Humbolta idejas par zinātnes un izglītības vienotību un izglītības kā personas un tātad arī valsts veidotāju.
Lasīt visu...

21

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

Foto2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji, un vēstule pamatā ir vēlēšanās dot savu artavu LU pseidorektora Muižnieka mahināciju aizstāvēšanā. Taču reizē vēstule raksturo akadēmiskās sabiedrības drausmīgo stāvokli.
Lasīt visu...

12

Nacionālās apvienības vēstule premjeram par Sabiedrības integrācijas fonda darbības turpināšanas lietderību

FotoNacionālās apvienības “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (turpmāk – VL-TB/LNNK) frakcija jau vairākus gadus ar bažām vēro Sabiedrības integrācijas fonda (turpmāk – SIF) darbību. Neizpratni par SIF kritērijiem nevalstisko organizāciju pieteikto projektu izvērtējumam nereti pauž arī pašas NVO – piemēram, Gruzijas latviešu biedrība detalizēti pamatotā lūgumā izvērtēt SIF rīcību.
Lasīt visu...

21

Akadēmiskā sabiedrība premjeram: atbalstot tiesiskās reformas, aicinām neiejaukties Latvijas Universitātē

FotoLatvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi – Latvijas augstskolu starptautiskās konkurētspējas stiprināšanu, nodrošinot Latvijas studentiem iespēju studēt augstākā līmenī pašu mājās, pievienojas viedoklim, ka ir nepieciešams izveidot jaunu sistēmu un likumu par augstskolu darbību. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

FotoAtsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas projekti rodas bez akumulācijas – attiecīgā jaunā fenomena elementu pakāpeniskas uzkrāšanās, savākšanās. 
Lasīt visu...

6

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

FotoŠādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts. Aizliegts arī rakstīt par viņu okupācijas laika "varoņdarbiem". Ne internetā, ne masu medijos nav iespējams atrast neko par viņu līdzdalību cilvēku vajāšanās. Un ne jau tāpēc, ka viņi tajās nepiedalījās. Viņi piedalījās - tikai visu kategoriski noliedz, un masu mediji paklausīgi klusē.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

Pēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav...

Foto

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

Rīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē...

Foto

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

Pēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri...

Foto

Apspriežamie jautājumi

Biju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu...

Foto

Preventīvais uzbrukums

Pēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras...

Foto

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir...

Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...