Reformas vajadzība bez vajadzības?

Šis uzdevums ir pa spēkam tikai skolā strādājošajiem profesionāļiem, nevis svešu ideju ideologiem un skolotāja uzraugiem. Reformas parasti mēdz kāpt uz vecajiem grābekļiem. Taču šoreiz rādās vēl sliktāk: grābekļi dažkārt ārstē, bet redzams, ka tie ar nolūku kaut kur nozūmēti, lai nemaisās pa kājām un nedauza pašiem pieres.

Pieejamajos projekta aprakstos nav ne miņas no saprātīga redzējuma, kur skolas uzsākšanas vecums, bērna mācību slodzes nosacījums būtu arī zināšanu kvalitātes un psiholoģiskās harmonijas garants. Ne jausmas par to, kā izglītības pilnveidei iet dziļumā, nevis banālu frāžu spēlēs par visu ko, kā nemaz vēl nav, bet aprobēšana jau notiek pilnā sparā.

Par to arī smaida, dusmojas pedagogi un vecāki. Kas tad ir aprobēšana? Tā ir rūpīgi sagatavota, zinātniski pamatota projekta (konkrēta satura) pārbaudīšana praksē, kurai jāseko atzīšanai par labu esam vai noraidīšanai. Bet tā nenotiek. 100 pilotskolās (ir nu gan vārds kā no aviācijas patapināts!) rit mistiska aprobācija, pamēģināšana – kā nu katram sanāk, jau iepriekš zinot, ka nebūs tāda apkopota rezultāta, kas kompetenču lērumu varētu atzīt arī par nesagatavotu vai pilnīgi nederīgu.

Izskatās, ka pārmaiņas top formāli, fiktīvi un konstruējas bez jēgas, bet reformatoru tizlajā valodā žvadzinot, ka “jēgpilni”… Stūrgalvīgi mācību priekšmetu moduļi, uztiepjot, ko mācīt kopā, ko šķirti, nedomā, kā mācīt labi. Aprunājoties ar daudziem kolēģiem un bērnu vecākiem, nav izdevies uzklausīt kādu, kas ar šādu traģikomisku tukšgaitu būtu mierā. Vēl vairāk. Skolotājam kā īstenajam ekspertam pēc būtības neprasa neko un viņam nekas cits neatliek kā padoties rezignācijai – kā būs, tā būs: nav pirmā reize, kad izgriež rokas un liek gavilēt, ka tā viņa paša griba…

Būtu dabiski, ja tik lielām pārmaiņām cauri vītos nepārprotama un pamatota nepieciešamība. Jau sen bija jāizsver un jāizlemj, vai vajadzīga tik liela un tik naudīga reforma, lai uzlabojumi varētu ienākt mācību procesā dabiski, pakāpeniski un bez papildu resursiem. Bet labas evolūcijas vietā izglītībai atkal uzspiež sliktu revolūciju ar labu finansiālo apetīti, tērējot – nu jau 18,5 miljonus. Ar pilnīgi nedibinātu pamatojumu, ka 21. gadu simteņa (jau 18.gadu dzīvojam šajā gadsimtā) bērns ir nebijis fenomens, kura izglītošanai nekas vairs neder no laika pārbaudi izturējušās pedagoģiskās pieredzes. Un te uz āru izlien visnepievilcīgākais – nauda. Nauda ir, un tā jāapgūst ar visvieglākajiem līdzekļiem – arī ar pļāpāšanu. Bet gudrs saimnieks naudu iegulda precīzi apjaustā, izskaitļotā jēgā, kas ienesīgi atmaksājas, nevis pa roku galam izsvaidās… Lasot “kompetenču” tekstus, pārņem nelāgas sajūtas.

Kompetenču pieeja aprakstīta pārgudrā, samežģītā un muļķīgā, latviešu mēlei nesaprotamā hibrīdvalodā, kur mudžēt mudž no patvarīgi darinātiem vai slikti pārtulkotiem jēdzieniem. Piemēram – cieņpilns, jēgpilns, drošumspēja, iedevums, atdevums, lietpratība, pratība, izpratība, caurvijas, modulis, summatīvs, formatīvs, kognitīvs, meta kognitīvs… Lērumu vārdu veltīgi meklēt vārdnīcās, to semantiskās nozīmes tikai aptuveni jaušamas, dažādi tulkojamas un staipāmas kā košļājamā gumija. Izskatās un izklausās pēc kaut kādas dziedniecības ar apvārdotu ūdeni, pūšļošanas, šarlatānisma vai vienkārši muļķības. Bet tas nav vienīgais ļaunums. Redzams, ka, izmantojot izglītību, aktivizējas arī citi valstij un latvietībai kaitīgi centieni ar nolūku iepotēt mūsu identitātei un valsts Satversmei neatbilstošu ideoloģiju – kā globālā pilsonība, partnerattiecību dominance pār ģimenes vērtībām, nacionālās kultūras atšķaidīšana ar miglaino “daudzkultūru vidi”, dzimuma definīcijas staipīšana, tikumību saraksta mākslīga stādīšana, to izraušana no konteksta un afišēšana, kā arī citas pseidoliberālas koķetērijas ar nenobriedušiem prātiem.

Milzīgie reformas papīru blāķi ir “ciku cakām izcakoti”, nelasāmi un saprotams, ka neviens tos arī nelasīs. Programmu, standartu tiešumu nevar aizstāt ar slikti apdzejotām deklarācijām, kurās iezīmētas tādas bērna ideāla īpašības, kādu pašiem “ekspertiem” trūkst, piemēram, skolēns “pilnvērtīgi piedalās sociālajā, politiskajā, ekonomiskajā un kultūras dzīvē, ir zinātkārs, mērķtiecīgs, neatlaidīgs, ved (no krieviskā “veģot”!) sarunas, sekmīgi darbojas daudzkultūru, daudzvalodu vidē, rada inovatīvi un produktīvi, kļūdas uztver kā iespēju izaugsmei…”. Sevi cienošs bērns par tādu pieaugušo māžošanos zīmīgi pasmīnētu. Jautājums, kāpēc ražo tik uzspodrinātas deklarācijas? Nav grūti atminēt: nauda smaržo neatkarīgi no jēgas vai bezjēgas. Ja tādu un līdzīgu izklāstu lērums “kompetenču pieejas” traukam kāpj pāri malām, mācību standartu, programmu vēl nav. Tad kam tērējas naudiņa? Piedāvātajā projektā grūti saskatīt stratēģiju un taktiku. Ja kompetenču pieeju vēl varētu uzlūkot kā neveiksmīgu, murgainu taktiku, tad nekādā gadījumā par stratēģiju, kura izlec naivu aicinājumu formā, banālos sapņos pēc neaizsniedzamām tālēm. Kad šo pļāpūdeni parādīju savam bijušajam audzēknim, viņš pasmaidīja – “…gluži kā kompartijas pirmā maija aicinājumi tālajā “padomijā”…

Gluži šokē paziņojumi, ka nekas vairs nedrīkstēs būt kā agrāk… Bet nekas jauns taču nevar rasties tukšā vietā. Protama lieta, ka sākt visu no nulles daudz vieglāk, bet pedagoģijā tas nav iespējams, jo citādi esošais jāsagrauj un jānoliedz pašiem sevi. Vienalga jāķeras pie vecā stila, ka tam un tam ir jātop, uz to un to pamatojoties… Bet tā savu galvu lauzīt neviens laikam negrib. Skolotāji pēc kursu apmeklējumiem stāsta, ka nu jau reformatori jūsmo itin demagoģiski, ka īstā jauno ideju kalšana esot pašu pedagogu rokās (?!), “eksperti” tikai vadot procesu… Skaidrs. Bet vērtīga ideja maksā naudu, no kuras tās kaldinātājam netiek nekas? Piedevām viņam būs vēl lieli, lieki izdevumi, obligātus un vāji sagatavotus kvalifikācijas kursus apmeklējot. Netaisnīgi, lai neteiktu vairāk…

Jebkurā reformā galvenais resurss ir cilvēks. Un tam šajā gadījumā bija jābūt skolotājam. Bet skolotāji noveco, dabiskā paaudžu maiņa kavējas ne bez iemesla. Taisnīgas skolotāju kvalifikācijas noteikšanas nesekmīgie mēģinājumi, zemais atalgojums, nepārtrauktās, saraustītās izglītības politikas maiņas, skolotāju, bērnu tiesību un pienākumu juridiskās bāzes pretrunas, studentu līmenis pedagoģiskajās programmās skolai piesaistīt gudrus, talantīgus pedagogus līdz šim vairāk liedzis nekā sekmējis. No visa tā smagi cieš jau tā zemais skolotāja profesijas prestižs. Protams, ka to nevairo arī “pieeju” virzītāju acīmredzamā kvalifikācijas neatbilstība augstajam eksperta statusam.

Par gluži aizvainojošu kļūst reformas vadības neuzticēšanās skolas mugurkaulam – pieredzes bagātajam skolotājam. Ar īpašu aktivitāti izceļas “kompetenču” traģikomiskie centieni radīt skolotājus aģentus, līderus, kas pārveidos skolu līdz nepazīšanai. Nē, mīļā sirds! Līderis nav ieplānojams! Viņš nerodas, to nepastellē revolucionāra “aģentūra”, viņš izaug laukā no vidusmēra, no pelēcības noteiktā sevis attīstības kvalitātē, pacietīgā skolas darba laikā un telpā. Tāds ar savu Dieva doto, sevis izkopto talantu spēj aizraut audzēkņus, kuru acīs cieņa pret skolotāju un viņa personības autoritāti ir ne vien neapstrīdama, bet arī neapgāžama un negrozāma, neskatoties uz viņa trūkumiem, neskatoties uz to, ka nenovīdīgā “ekspertu” pelēcība, viduvējība viņu neņem par pilnu, grauž un dēvē par skandālistu.

Bet skolotāja autoritātes jēdzienu tāpat kā kārtības un disciplīnas problēmu vienkārši ignorē. Tas arī saprotams, citādi politikai, varai jāliecina sirdsapziņas tiesā, cik sakarīgi, politiski un juridiski piestrādāts pie tā, ka skolotāju var vienkārši pasūtīt, bet viņa pakratītā pirkstā vieglāk saskatīt vardarbību pret bērnu, nevis atbildēt uz jautājumu, kādas ir pedagoga reālās tiesības, lai garantētu izglītoties kāro audzēkņu, (ne dauzoņu) tiesības? Tā nav, ka ar autoritāti apveltītam pedagogam disciplīnas problēma neeksistē nemaz, bet grūti apstrīdēt to, ka autoritatīva skolotāja stundās var labi saklausīt mušu lidojam, bet daža laba “līdera” vadītajās “kompetenču nodarbībās” reaktīvās lidmašīnas rēkoņa nav sadzirdama. Lieki piebilst, ka jebkuras jaunās pieejas “drāmas” un “lietpratību” spēlītes nav īstenojamas bez kārtības, disciplīnas un laba, talantīga režisora – skolotāja…

Redzams, ka arī audzinātājus un audzināšanu izskauž no pedagoģijas kā sugu. Visu paveiks trafareti uzsmiņķētais “līderis”, pedagoģijai iztiekot bez pedagoģijas? Nekādā gadījumā! Jo kas ir audzināšana? Tā ir personība, tikumība, valsts, kurā arī patriotisms nav administratīvi nosakāms: tas izaug no audzināšanas konteksta, ja skolā, mājās, valstī ir paraugi, kam līdzināties. Tādi paraugi ir arī reformas voluntāro bīdītāju Zanes Oliņas un Guntara Catlaksa pašu pasludinātajā ekspertu svītā? Dibināti jāšaubās.

Ko vajadzētu saprast reformatoriem? Ka pedagoģija nav apvārdošana, kurai piešķir likuma spēku, nav metodes, stratēģijas, bet godīgas un profesionālas attieksmes pret bērnu. Tā ir mūžīga meklēšana, kur muļķīgi atkārtot vecas kļūdas un senas atskārsmes pasniegt kā atklājumus. Ka audzināšana ir sirds izglītība, nevis konstrukcijas, dzīva matērija neviltotā garā, nevis banālos saukļos un papīros. Ka pedagogs ir tas, kas gudri mācās un virtuozi māca, nevis māna sabiedrību, ka ir izgudrojis kompetenču karoti, ar kuru visu ielies katram palaidnim mutē bez pūlēm, mācīšanās un iegaumēšanas. Ka augstprātīgi pamācošie kursi neceļ skolotāja kvalifikāciju, ja lektors savu pļāpāt spēju pieskaņo savam, nevis auditorijas intelektam, savu potenci savai impotencei, nevis pedagoga kompetencei...

Akadēmiskā, augstākā un vēl augstākā izglītība, grādi nav tie, kas dzemdē pedagogu un viņa autoritāti. Diploms dod tik maz tai atskārsmei, pēc kuras tu pēkšņi zināsi īstos vārdus un radīsi sevī personības talanta augstāko izpausmi – sevis atvēršanu bērna atvēršanai, ka pieci gudri vārdi atsver tūkstoš mēles. Bērna mācīšanās motivācija (kāpēc man to vajag?) nav novazātu vārdu ietērps, bet vienkāršs un arī pilnīgi neidejisks – kāpēc man to vajag, ja man to nevajag? Cienu skolotāju. Zinu, cik viņš dara būtisku un pacieš nebūtisku. Nu būs viņam tie mērķi, uzdevumi, vīzijas, prioritātes, ja ierēdniecības iztēles nabadzībai to vajag! Un būs tie kursi, papīri, mapītes, bez kā valsts nav iemācījusies noteikt skolotāja kvalifikāciju! Un mācīsies viņš mācīt, dzīvot, nevis sadzīvot! Un pratīs pagriezt muguru viszinībai, kas uzspiež no gaisa grābtas vajadzības bez vajadzības.

Novērtē šo rakstu: