Iesaki rakstu: 
Pirms mēneša Inčukalna sērskābo gudrona dīķu sanācijas veicējs – Gunta Rāvja uzņēmums Skonto būve – izplatīja paziņojumu, ka pēc papildu naudas piešķiršanas izsmelšanas process noris saskaņā ar grafiku, no dīķiem izsmelts 24 tūkstošu tonnu un līdz gada beigām tiks izsmelti visi 30 tūkstoši tonnu. Tomēr tagad uzņēmums prasa vēl 11 miljonus eiro, lai darbus pabeigtu. Ja iepriekš papildu finansējums tika prasīts sakarā ar jaunatklātām ķīmiskām vielām, tagad esot izrādījies, ka jāizsmeļ par 45% vairāk – 44 tūkstoši tonnu.
Ar skandāliem, aizdomām par korupciju un atbildīgā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas ierēdņa – valsts sekretāra Aleksandra Antonova atlaišanu apvītā epopejā Skonto būve iepriekš panāca, ka pērn gudrona dīķu sanācijai tika piešķirti prasītie papildu 16,5 miljoni eiro, lai gan kopējās projekta izmaksas sākotnēji bija paredzētas 20,3 miljoni latu (28,88 miljoni eiro). Papildu nauda tika prasīta, jo gudrona dīķu ķīmiskais sastāvs izrādījies citādāks, nekā bijis norādīts iepirkuma dokumentācijā.
Tomēr Skonto būvei naudas atkal ir par maz. Šoreiz naudas prasīšanai tiek izmantots cits pamatojums – izrādījies, ka izsmeļamās vielas dīķos ir krietni vairāk, nekā sākotnēji domāts un nekā iepirkuma dokumentos uzrādīts. Situāciju īpaši saspringtu padara apstāklis, ka Inčukalna sērskābo dīķu sanācijas projektu realizē ar Eiropas Savienības struktūrfondu līdzfinansējumu, un, lai nezaudētu Eiropas naudu, ir svarīgi projektu pabeigt paredzētajā termiņā – šā gada beigās.
Skonto būves sabiedrisko attiecību speciāliste Ilga Sokolova norāda, ka papildu līdzekļi 11 miljonu eiro apmērā ir nepieciešami tāpēc, lai šogad pilnībā pabeigtu projekta īstenošanu, nevis kā papildu izmaksas par esošā darba apjoma veikšanu. „Pretējā gadījumā ES fondu līdzfinansējums draud izgāzties,” uzsver uzņēmuma pārstāve.
Pēc viņas sniegtās informācijas, projekta īstenošanas gaitā aprēķināts, ka kļūda Valsts vides dienesta izsludinātajā iepirkuma konkursā, uz kura pamata tika iesniegts pieteikums un parakstīts līgums par darbu veikšanu, esot aptuveni 45% apmērā - dienvidu dīķī atrodas aptuveni 44 200 tonnu gudrona, nevis 30 200, kā norādīts VVD veiktajā priekšizpētē.
„Tātad ar uzņēmumu Skonto būve ir noslēgts līgums par darbu veikšanu apmērā, kas patiesībā ir gandrīz uz pusi lielāks. Līdz ar to 11 miljoni eiro ir nepieciešami tam, lai būtu iespējams veikt visa gudrona sanāciju, ne tikai par apjomu, kas norādīts līgumā ar uzņēmēju,” papildu finansējuma nepieciešamību pamato Skonto būve.
Uzņēmums uzsver, ka jau līdz maija beigām Skonto būve kopīgi ar vācu partneriem būs izsmēlusi un pārstrādājusi visu līgumā noteikto gudrona apjomu – 30 200 tonnu. „Par to, kas notiks pēc maija un ar atlikušajām 14 000 tonnām materiāla, šobrīd Valsts vides dienests nekādu lēmumu nav pieņēmis,” norāda Sokolova, piebilstot, ka maija beigās beigsies līgums arī ar vācu partneri - MUEG GmbH, kas veic materiāla piegādi un pārstrādi Vācijā.
Vācijas kompānijas pieredze ar līdzīgiem sanācijas projektiem Vācijā un citviet Eiropā rādot, ka pasūtītājs līgumu vienmēr noslēdz ar vienošanos par apmaksu “post factum” – pēc faktiskā apjoma, kurā ir norādīti plānotie, nevis faktiskie apjomi, lai izmaiņu gadījumā projektu varētu īstenot pilnā apmērā. „Kā zināms, tā tas nav noticis Latvijas gadījumā,” atgādina Skonto būves pārstāve.
Pēc uzņēmuma pārstāves teiktā, jāņem vērā arī fakts, ka pasūtītājs par šo problēmu ir informēts jau kopš februāra.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija šīs dienas laikā tā arī neatbildēja uz jautājumu, vai Skonto būve lūdz papildu finansējumu gudrona dīķu projektam.
Kā jau ziņots, Inčukalna gudrona dīķu sanācijas projektu sāka 2011.gadā, bet tikai 2012.gada februārī Skonto būve oficiālā vēstulē ziņoja, ka attīrīšana izmaksās dārgāk, nokavējot termiņu, kurā darbu izpildītājs varēja ziņot par neparedzētiem apstākļiem līguma izpildē. Pārvarot birokrātiskos šķēršļus, VARAM un valdība atrada risinājumu, kā piešķirt papildu prasīto finansējumu 16,5 miljonu eiro apmērā.
Līgums ar Skonto būvi par Inčukalna sērskābā gudrona dīķu sanāciju tika noslēgts vēl Vides ministrijas laikā 2010.gada septembrī. Projekta pasūtītājs ir Valsts vides dienests (VVD), galvenais būvuzņēmējs - SIA Skonto būve, savukārt tehnoloģisko aprīkojumu nodrošina Vācijas kompānija Mueg. Projekta izmaksas sasniedz 20,3 miljonus latu (28,88 miljoni eiro), no tiem Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļi ir 14,2 miljoni latu(20 miljoni eiro), bet valsts budžeta finansējums - 6,1 miljons latu (8,68 miljoni eiro).
Dīķi atrodas Inčukalna pagasta teritorijā 30 līdz 35 kilometrus uz austrumiem no Rīgas. 20.gadsimta 50.-80.gados no Rīgas naftas pārstrādes un smēreļļu rūpnīcas tika izvests sērskābais gudrons - ražošanas atkritums, kas veidojās medicīnisko un parfimērijas eļļu ražošanas procesā. Līdz 20.gadsimta 70.gadu sākumam tā uzglabāšanai tika izmantots ziemeļu dīķis, bet vēlāk - dienvidu dīķis. Atkritumi tika izgāzti smilts karjeros bez pamatnes un bortu hidroizolācijas.
Abos gadījumos gudrona dīķu piesārņojums infiltrācijas ceļā nonācis gruntsūdeņos un arī artēziskajos ūdeņos 70 līdz 90 metru dziļumā. Piesārņotie artēziskie ūdeņi ar ātrumu 25 līdz 35 metri gadā virzās uz ziemeļiem Gaujas upes virzienā. Piesārņoto pazemes ūdeņu apjoms ziemeļu dīķa apkārtnē ir 108 000 kubikmetru, savukārt piesārņoto pazemes ūdeņu izplatības areāli ziemeļu dīķim ir 148 hektāri, bet dienvidu dīķim - 139 hektāri.
Sērskābais gudrons pēc izskata ir melna, šķidra, pusšķidra vai cieta masa ar izteiktu sēra dioksīda smaku. Šo gadu laikā dīķos regulāri gājuši bojā dažādu sugu ūdensputni, kuriem gan sērskābes, gan naftas dēļ salīp spalvas, kas liedz putniem lidot.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
