Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

„Četru gadus ir intensīvi strādāts Latvijas tautas labā pēc vislabākās sirdsapziņas,” – tā otrdien savu darbību valsts prezidenta amatā raksturoja Raimonds Vējonis, paziņojot, ka vēlreiz nekandidēs uz valsts vadītāja posteni. Brīdī, kad līdz jaunā romāna „Nauda” („Bailes – 3”) iznākšanai ir palikušas tikai dažas dienas, Pietiek publicē vairākas nodaļas no pērn iznākušās „Baiļu” triloģijas otrās grāmatas „Vara”, kurās aprakstītās caurcaurēm izdomātā personāža Raimonda Vājoņa gaitas lasītājiem var dot lielāku skaidrību par tagadējā valsts galvas lēmuma iemesliem.

13. nodaļa

Raimondam Vājonim gribējās raudāt.

Jā, tieši tā – raudāt. Viņš zināja, ka tas nav vīrišķīgi, bet neko ar sevi nespēja padarīt. Asaras riesās acīs, zods trīcēja, elpu nācās ievilkt krietni biežāk nekā parasti.

Viņa stulbeņi padomdevēji bija mēģinājuši šo rakstiņu neiekļaut ikdienas ziņu apskatā, kura pamata sadaļa bija veltīta vienam cilvēkam – viņam pašam. Taču kaut kur viņš par to bija padzirdējis un nu raudzījās datora ekrānā ar skumjas nolemtības sajūtu. Zem virsraksta “Pārdomas par vājonismu un stulbu izdabāšanu publikai” bija lasāmas šādas rindas:

“Nu jau nez kurā no iepriekšējām dzīvēm man reiz bija tāds gadījums. Ieklīdu kādas sabiedrisko attiecību vai vienkārši piristu firmas kantorī tieši brīdī, kad tur apsprieda, ko pasākt ar klientu, kuram “kaut ko vajag”. Nu, saprotiet, viņam vienkārši kaut ko gribas, tā ka vajag kaut ko piedāvāt.

Viņi acīmredzami gaidīja no manis padomu, bet es tā vietā viņiem uzdevu savu tradicionālo jautājumu: vai jums – vai varbūt klientam – ir kaut kāds stratēģijas dokuments? Jo, redziet, lai puslīdz sakarīgi iznāktu klajā ar dajebko, tam pamatā jābūt iepriekš apstiprinātai stratēģijai vai kaut kam tādam.

Bet jaunieši piristu kantorītī uz mani skatījās ar neviltotu nožēlu – kā uz tādu konservatīvu, neglābjamu retrogrādu. Kāds tur dokuments, kāda stratēģija, ko es te uzmācoties ar savām pārgudrībām? Viss esot daudz vienkāršāk – klientam kaut ko vajag, un tas nozīmē, ka viņam vajag kaut ko piedāvāt. Kaut ko. Vienalga ko.

Piristu kantorīša jaunieši kaut ko arī sacerēja. Vispirms vienā dzeltenajā žurnālītī viņi noorganizēja rakstiņu par to, kā viņu klients, kuram vajadzēja “dajebko”, ir nopircis suni. Melni baltu sugas suni.

Pēc tam, tā kā klients vēl bija gatavs maksāt un viņam vajadzēja “vēl kaut ko”, piristu kantorītis pāris nedēļas vēlāk otrā dzeltenajā žurnālā noorganizēja vēl otru rakstiņu – šoreiz par to, ka klients ir nopircis sev jaunu mašīnu. Laikam sarkanu, ja nemaldos.

Tā viņi arī strādāja – bez jebkādas jēgas un sapratnes. Vienkārši, tikko klients sāka justies nenovērtēts un nepamanīts, jaunieši sarosījās un pēc ilgākiem vai neilgākiem “kautkotakvaig”, “dajebkovaig” un “dauispābākaukotakvaig” noorganizēja kārtējo rakstiņu par autiņu, suni, šlipsi vai vēl kaut ko.

Šim stāstam diemžēl bija kaut arī skumjas, toties pamācošas beigas. Klients, kuram derēja “dajebkas”, beigu beigās nobankrotēja un pēdējoreiz bija redzēts kādā nakts patversmē.

Tas man ienāca prātā, skatoties, cik apbrīnojami tizli notiek ņemšanās ap Valsts prezidenta saturiski dziļi bezjēdzīgo, taču skaļo un publisko iniciatīvu par “nepilsoņu bērniņiem”.

Mūsu masmēdiji ir pilni ar visvisādām interesantām un sarežģītām versijām un prātuļojumiem par to, kas gan varētu slēpties aiz šīs iniciatīvas. Varbūt politiskā atbalsta meklēšana savai pārvēlēšanai jau nākamās Saeimas izpildījumā, varbūt kaut kāda sarežģīta triju vai piecu gājienu politiska kombinācija, varbūt vēl kaut kas.

Mīļie prātuļotāji, vai jūs tiešām nezināt, ka mūsu politikā nekādu triju gājienu politisko kombināciju nav, par pieciem gājieniem nemaz nerunājot? Pat ar diviem gājieniem ir problēma, jo gluži vienkārši nav pietiekami daudz personāžu to sekmīgai īstenošanai…

Tas, ko mēs redzam mūsu ne visai cienījamā valsts galvas izpildījumā, ir nevis kaut kāda kombinācija, bet kaut kas nesalīdzināmi primitīvāks. Vienkārši mūsu valsts galva, kas arī pats nav nekāds intelektuāls spīdeklis, ir sev noalgojis tādus pašus “suņa un autiņa” stāstu ražotājus – alkatīgus, aprobežotus un augsti apmaksātus slaistus.

Prezidentam – klientam ir ieniezējies, ka viņam “kaut ko vajag”, ka viņš jūtas nenovērtēts, pamests, vientuļš. Šo niezēšanu viņš ir darījis zināmu saviem kancelejā savāktajiem slaistiem un teicis īsi – nu, izdomājiet kaut ko, čaļi!

Slaistiem tāpat kā viņu klientam nav bijis nekādas stratēģijas, nekādu plānu. Toties viņi, tāpat kā manis aprakstītie piristi, ir uztvēruši galveno – vajag “dajebko”, lai klients būtu priecīgs un apmaksātu rēķinu.

Rezultātā arī prezidents ir dabūjis savu rakstiņu par sarkano autiņu un melnbalto suni – pilnīgi bejēdzīgu no kaut kāda stratēģiska viedokļa, tikai stulbu un paskaļu publicitāti dodošu. Bez jebkādiem rezultātiem – ja par tādiem neuzskata pilnīgu izgāšanos…”

Nē, to nevarēja tālāk lasīt – prezidents Vājonis no datora atstūmās tik enerģiski, ka gandrīz apgāzās ar visu krēslu. Balamutīgo autoru viņš pāris reizes dzīvē bija saticis, šķiet, pat kaut kādus viņa pakalpojumus apmaksājis. Necik augstu viņš to nevērtēja – taču nelaime bija tā, ka muldoņam diemžēl bija taisnība.

Prezidents Vājonis nebija dumjš. Cita lieta, ka, kāpjot amatos augstāk un augstāk, viņš aizvien biežāk un biežāk nespēja rast risinājumu un bija spiests paļauties uz saviem padomdevējiem, kuri viņu atkal un atkal pievīla. Viņš viņus mainīja un mainīja, bet sajūta bija, ka kļūst tikai sliktāk un sliktāk.

Un ne tāpēc, ka viņš būtu dumjš. Jā, viņam bija citi trūkumi, un vienmēr viņš bija zinājis, ka nekāds Hokingsons… tā taču sauca to paralizēto ģēniju, ne?… no viņa nesanāks, bet tā, lai viņš nespētu reālistiski novērtēt situāciju, – nē, tā nebija. Arī pašlaik viņam viss bija skaidrs – tāpēc arī šī izmisuma sajūta.

Kādreiz tā nebija. Vēl tikai pirms dažiem gadiem – nu, piemēram, kad vajadzēja kandidēt Saeimas vēlēšanās. Viss bija ērti un komfortabli – viss bija apmaksāts, ne par ko nevajadzēja saspringti domāt un vērtēt.

Noteiktajā laikā pie viņa atnāca izdarīgi, klanīgi puiši, kas visu spēja labi izskaidrot: tā un tā, mums būs pieci apmaksāti rakstiņi sieviešu žurnālos, jums tur labi jāizskatās, jums jārada simpātijas. Tātad šis tas no bērnības, šis tas par laimīgo laulību, šis tas par vaļaspriekiem, tad vēl kaut kas traģisks, un būs labi.

Viņš bija ieminējies, ka vispār ir vides ministrs – varbūt vajadzētu arī kaut ko par to? Klanīgie puiši izskatījās izbrīnīti, acīmredzot viņi to nebija zinājuši, taču ātri apķērās – jā, protams, Vājoņa kungs, tas noteikti derēs. Mums noteikti kaut kas jāizdomā par dabas aizsardzību.

Vājonim tobrīd nekas prātīgs neienāca prātā, bet klanīgie un izdarīgie puiši teica, ka tā neesot liela nelaime – viņi paši izdomāšot pareizos vēstījumus. Lai ministra kungs neuztraucoties. Viņš arī paļāvās – un pēc tam pirmajā reklāmrakstā izlasīja kaut ko apmēram šādu:

“Jau no agras bērnības mazajam Raimondam parādījās interese par aizsargājamiem augiem. Tas viss sākās ar parasto margrietiņu. Raimonds klīda pa pļavu netālu no dzimtas mājām Kuldīgā un atrada pļavu, kas visa bija kā nosēta ar mazām zilām puķītēm. Viņš sāka internetā meklēt – kas tās tādas. Tā viņam radās patiesa interese par aizsargājamiem augiem, viņš braukāja pa visu rajonu un pētīja. Tā arī Raimonds nolēma kļūt par biologu…”

Klanīgie puiši bija salaiduši dēlī visu, ko vien varēja. Nu kāds Vājoņa bērnībā varēja būt internets? Un kādas mājas Kuldīgā? Un mazas zilas puķītes varēja būt viss kas, tikai ne margrietiņas…

Taču sieviešu publikai, izskatījās, tas viss labi patika. Turklāt puiši viņam pārliecinoši, faktiski uz pirkstiem pierādīja un pārliecināja, ka par šādām lietām sekmīgs politiķis nedrīkst uztraukties. Ka tās visas ir tikai metaforiski simboli, detaļas, kam jāizceļ galvenais – lieliskā, lādzīgā vīra un politiķa Raimonda Vājoņa rakstura iezīmes.

Vājonis zināja, ka viņš ir lādzīgs un viegli pierunājams – un daiļrunīgajiem puišiem viegli izdevās viņu pierunāt. Nākamos reklāmrakstus lasot, viņš vairs pat nesalēcās, izlasot, kā jau deviņu gadu vecumā viņu rūpēties par dabas aizsardzību pamudinājis fakts, ka vectēvs traktorists zaudējis redzi, jo ar minerālmēsliem strādājis bez aizsarglīdzekļiem.

Viss pārējais jau bija pat ļoti okei – puišiem bija taisnība: kas gan labāk varēja nostrādāt uz sieviešu auditoriju kā stāsts par tēvu asfalta meistaru un viņa pēc dienesta armijā no Pleskavas atvesto māti pārdevēju? Lai gan nē, to puiši norādīja skaidri – ja vēršamies pie nacionāli noskaņotas auditorijas, mātes tautību un dzimto pusi labāk nepieminēsim.

Bet visādi citādi – jā, Vājoņa kungs, tik mauciet uz priekšu! Gan par to, kā jums nekad nekas nav pasniegts uz paplātes, gan par nepārtraukto cīņu un visa sasniegšanu paša spēkiem, gan par to, kā darbs norūda un kā dāvinātais nav tik vērtīgs kā paša rokām izdarītais, gan par to, cik vienkāršs cilvēks esat pats un ka arī jums patīk vienkārši cilvēki – nu, tādi kā jūsu dzīvesbiedre!

Dzīvesbiedre – tas bija tāds drusku neērts jautājums, it īpaši jau ministra gados, kad vīrieša cilvēkam bija pietiekami daudz kārdinājumu. Taču viņi abi bija pieauguši un spēja vienoties – katram dzīvē viss kas var gadīties, bet ir jāiet uz priekšu un jāturas kopā.

Tā nu viņš, ne par ko neuztraucoties un jau sajutis publicitātes garšu, varēja klanīgajiem puišiem gandrīz vai uz pirkstiem uzskaitīt svarīgākās lietas, kam jāparādās kārtējā reklāmrakstā.

Evita jau skolas gados bija ļoti vienkārša, un man vienkārši cilvēki patīk, tas viens. Tad vēl – es viņas portfeli nesu, biešu vagas viņas vietā ravēju, ziedus dāvināju un dāvinu joprojām, pats kādreiz audzēju, vārdu sakot, esmu drošs, uzticams un uzticīgs!

Nekas jau arī nebija tā pa īstam melots – viņš nudien bija vienkāršs cilvēks ar vienkāršām vajadzībām un vienkāršiem priekiem. Bērnībā viņam patika kolhoza laukā lēkāt pa ķirbjiem – un arī tagad viņš patiesībā bija tāds pats. Sacerēt kādai dziesmiņai tekstu uz saviesīgu pasākumu, uzcept kādu kūku – tā bija viņa stihija, tas viņam patika un padevās.

Viņa kādreiz vadītajā ministrijā vēl tagad stāstīja leģendas par pasākumu, kurā viņi kopā ar valsts sekretāru bija kārtīgi pārģērbušies un tēloja divas dāmas laucinieces. Varbūt tas arī nebija ministram īsti piedienīgi – bet viņu tik ilgi pierunāja, ka viņš beigās piekrita. Nu, labi, ja būsim pilnīgi atklāti, tad pat pierunāt ilgi nenācās…

Un tad laimīgā dzīve beidzās.

Viens no viņa vaļaspriekiem bija niršana. Bija gadījies nirt arī zem ledus, un katrā šādā reizē galvā maisījās viena un tā pati doma: jā, tu gan esi iesiets un iestiprināts virvē, kas ved augšup uz āliņģi, bet kas notiks, ja virve ņems un atsiesies? Viss, cauri, peldēsi tu tur zem ledus līdz pat pavasarim.

Tieši tāda sajūta viņu pārņēma, kad, jau ministra amatā esot, viens, otrs, tad vēl trešais nopietnais cilvēks pēkšņi un tiešām negaidīti ieminējās: klau, Raimond, tu tak redzi, kāda te pašlaik situācija, mūsu vecais onka ir galīgi bērna prātā palicis, vajadzētu vietā kādu jaunu un enerģisku. Tu noteikti varētu – varbūt gribi pamēģināt par prezidentu? Mēs tevi atbalstītu…

Jā, virve bija atraisījusies, bet piedāvājums solīja vēl iepriekšējā dienā pat prātā nenākušas iespējas. Vienu Vājonis par sevi zināja droši – protams, dzīvē visādi bija gājis un bija nācies gan uz šo un to acis pievērt, gan roku vajadzības gadījumā pacelt vai nepacelt, gan pat kaut ko parakstīt. Taču kopumā viņš bija labs cilvēks un arī savai zemei vēlēja tikai labu, to viņš zināja droši.

Prezidenta amats – tas taču varēja dot vienreizīgas iespējas šīs vēlmes arī īstenot. Daudz vairāk nekā viens vai otrs ministra amats. Vai gan tieši uz šo pakāpienu un šo lielo iespēju viņš nebija gājis visu iepriekšējo dzīvi? Vai viņam vispār bija tiesības to laist garām?

Kaut kur dziļi, dziļi gan urdīja doma – bet vai tu maz spēsi? Vai tev pietiek prāta un gudrības? Vai šīs kurpes tev nav krietni par lielām?

Taču no otras puses – kas nu tur īpašs? Arī no aizsardzības lietām viņš nekā nebija jēdzis – un nekas, ar laiku iemanījās. Galvenais bija spēt kā savējam aprunāties ar ļaudīm uniformā, – viņiem patika gan viņa vienkāršība, gan viegli krieviskais akcents. Bet kaut kādas nopietnās dokumentu lietas – tur taču bija ministrijas ierēdņi, kas visu zināja un nokārtoja.

Tikmēr pierunātāju un atbalstītāju kļuva aizvien vairāk, un viņš saņēma apliecinājumu, ka arī mazais ūsainais un hūtainais Venpils čigānebrejzēns neiebilst. Dienu pēc dienas arvien vairāk šķita, ka nu jau straume viņu nes tā, ka izkļūt no tās vairs vienkārši nav iespējams.

Kaut ko tādu viņš jau reiz dzīvē bija pieredzējis. Tās gan nebija patīkamas atmiņas. Cik viņam bija gadu – laikam pieci, varbūt seši. Viņi bija kuplā pulkā braukuši ar busiņu un piestājuši Daugavas malā nopeldēties. Mazais Raimonds peldēt, protams, nemācēja, bet ūdenī devās arī viņš, māte neiebilda.

Un tad viņu ierāva straumē – krasts bija stāvs, atpakaļ viņš netika, ūdens rāva prom. Māte… māte varēja tikai noskatīties, jo tāpat nemācēja peldēt. Par laimi, viens no līdzbraucējiem ielēca upē un puiku izvilka, bet totālās bezpalīdzības un nenovēršamības sajūtu viņš atcerēsies uz visu mūžu.

Attāli līdzīga sajūta bija arī tagad – bet tikai attāli. Šī tagadējā taču bija straume, kas viņu nesa nevis nebūtībā, bet gan uz labu un gaišu mērķi, tāda, kurai bija jēga pat piepalīdzēt. Un tā nu Vājonis arī izlēma: kāda jēga nepamatoti pretoties – kas lemts, lai notiek.

Izrādījās gan, ka lemtas bija arī lietas, kas viņam īsti labi nepatika. Kā jau parasti, vēlēšanu aizkulises nebija nekādas patīkamās, un šādas tādas vienošanās ar frakciju “Saticība” nācās noslēgt – tāda bija matemātika, un tur neko nevarēja darīt. Gribēji tikt pie labo valstisko darbu darīšanas – nācās dažu krupi apēst uzreiz un vēl dažu apsolīt apēst tuvākajā nākotnē. Vai gan mērķis neattaisnoja līdzekļus? Protams, attaisnoja.

Tad kā gan atgadījās, ka tas, kas bija sācies tik labi, kaut kā nemanāmi nonāca tiktāl, ka viņš tagad Rīgas pilī sēdēja un bezspēcīgi raudzījās datora ekrānā? Viņš taču bija tik… patiesībā jau tieši tāds, kāds viņš bija sieviešu žurnālu priekšvēlēšanu reklāmrakstos.

Atšķirībā no senilā onkas viņš taču spēja parunāt! Viņš spēja smaidīt, brīvi kustēties, viņš bija komunikabls un jautrs, sadzīvisks un lādzīgs. Viņš taču bija kauls no tautas kaula un miesa no tautas miesas! To viņam atzina viņa padomnieki un kancelejas vadība – un tā jau arī bija.

Sākumā viss gāja tik labi. Reitingi bija lieliski un kļuva tikai lieliskāki. Viņš pabraukāja pa Latviju šur un tur – un cilvēki visur bija sajūsmā, ka viņiem tagad ir jauns prezidents, kurš spēj ar viņiem sarunāties, spēj runu teikt, bet spēj arī častušku nodziedāt un čarku iedzert. Ne vienu vien čarku.

Kas attiecas uz ārzemju braucieniem, tur viņš bija apbružājies jau ministra amatā. Svešvalodas, ja neskaita krievu, nebija viņa stiprā puse, bet patiesībā tās arī īsti nevajadzēja. Mierīgi varēja iztikt ar dažām standartfrāzēm, bet visu pārējo nodarīja un norunāja līdzpaņemtais personāls.

Vārdu sakot, viss gāja labi – līdz brīdim, kad pārstāja iet labi. Viens olis, tad otrs, un tad jau sekoja gandrīz vai lavīna.

Nē, neviens viņu hokejā neizsvilpa, un arī ar reitingiem viss bija kārtībā – vismaz uz kopējā fona jau nu noteikti. Taču, kā kaut kur izteicās vēl kāds cits balamute, tauta, kurai nekad un ne ar ko nebija gana, pamazām sāka gribēt, lai prezidents ne tikai spētu runāt, bet arī runātu kaut ko nozīmīgu un būtisku.

To, ka viņš pats tam nebija radīts, Vājonis zināja labi. Viņš bija radīts saviesīgām, draudzīgām sarunām, viņš bija radīts aliņa iedzeršanai pēc basīša vai voļuka, viņš bija radīts kūku cepšanai un uzdziedāšanai pie galda, un tādai mazai ieraušanai savējo lokā. Bet viņš nebija domāts visādiem gudriem bla-bla-bla. Ne viņš mācēja, ne viņam tas patika.

Bet tā vēl būtu mazākā nelaime. Mēnešiem ejot, izrādījās, ka no prezidenta bija vajadzīgs vēl kaut kas, jau krietni būtiskāks par pareiziem vārdiem pareizā vietā un laikā. Bija vajadzīga kaut kāda programma, kaut kādas nostādnes, kaut kas tāds.

Visnepatīkamākais bija tas, ka pat paša sieva sāka urbt – nu, saņemies taču, saņemies, padomā, kas no tevis paliks. Nevari taču tu visu mūžu turpināt, kā savulaik sāki – paņem govi aiz ķēdes, aizved uz pļavu, iesit mietiņu ar āmuru, tad gaidi, kad zāle noēsta, izvelc mietiņu, pārved govi tālāk, iesit mietiņu ar āmuru… Tu taču vari ko vairāk!

Tik tiešām, lai kā būtu ar citām spējām un izglītību, viņš vienmēr bija spējis piemēroties jaunam, augstākam amatam un domāja, ka nekāds izņēmums nebūs arī šis. Kas par to, ka tev nepatīk rakties pa papīriem un ka tu nejēdz runāt angliski, – atrodi īstos cilvēkus, un viņi to izdarīs tavā vietā. Bet šoreiz kaut kas nenostrādāja.

Varbūt vainīgs bija jaunais kancelejas vadītājs? Iepriekš Arnis Alnājs jau bija izlidināts no Latvijas pasta priekšnieka amata, taču tas neko nenozīmēja. Viņš Vājonim šķita tik izdarīgs, tik veikls un rosīgs – tur visam vajadzēja būt kārtībā.

It īpaši, ja viņam par uzraudzītāju bija ielikta Iveta Drāzeka – kas bijis, tas pagājis, to viņš sievai bija apsolījis, bet Iveta bija cilvēks, kam Vājonis uzticējās pilnīgi visā.

Bet nebija kārtībā. Gan viņi, gan viņu ieteiktie un apstiprinātie padomnieki un citi darbinieki it kā bija ar labiem CV, ar labām izglītībām, viņi bija izdarīgi un rosīgi, taču… nevilka, viņi vienkārši nevilka, un līdz ar to nevilka arī pats Vājonis.

It kā viņš saprata, ka vienīgā izeja viņa gadījumā būtu padzīt visu šo mazspējīgo liekēžu baru un vietā paņemt cilvēkus, kas būtu par viņu daudz gudrāki un spējīgāki katrs savā jomā. Taču… viņš bija pārāk lādzīgs un pārāk neizlēmīgs, lai kaut ko tādu izdarītu.

Dievs liecinieks, viņš tiešām bija domājis, kā to izdarīt. It īpaši jau pēc tā pazemojuma Ņujorkā. Kā viņam gribējās piekaut tos, kuri viņam bija pametuši priekšā runu burtiski pāris minūtes pirms kāpšanas ANO tribīnē.

Labi, viņš arī nebija īsti uzdevumu augstumos, varbūt iepriekšējā vakarā nevajadzēja tās dažas glāzītes. Bet vienalga – sarakstīt tādus vārdus, nu tādus… Un tad tu, cilvēks, stāvi, skaties runas tekstā un… Mister prezident… multi… late… ra… la… ism… Bļiiiin! Multi! Latera! Bļin! Lateralism… Re… i… rei… reite… ration… Omaigod, kas tas ir, kas tas ir???

Bet… nebija iespējams ne atlaist, ne pat piekaut. Atlaist Alnāju viņam vienkārši neļautu tie cilvēki, pēc kuru uzstājīga lūguma bijušais neveiksmīgais pasta priekšnieks bija pieņemts. Viņš jau gandrīz, gandrīz bija sataisījies, bet atskanēja telefona zvans – viens no tiem, uz kuriem nevarēja neatbildēt.

Zvanītājs tā arī skaidri un gaiši bija pateicis – Raimondiņ, tu klasiķi Gogoli esi lasījis? “Tarasu Buļbu”? Nē? Nu, tad es tev pastāstīšu. Tur ir tāds kazaks, kurš saka savam stulbajam dēlam – es tevi radīju, es tevi arī piežmiegšu, ja tu pareizi neuzvedīsies! Dēls nesaprot mājienu – un dēlam iestājas kirdik.

Redzi, Raimondiņ, ar tevi var būt tāpat. Liec mieru Arnim, viņš ir cītīgs un kārtīgs cilvēks, viņam ir ģimene, par kuru jārūpējas. Nemākulīgs? Nekas, gan jau visu apgūs. Bet, ja tev tā niez, ka nekādi nevari izturēt, ņem un atlaid to savu Drāzeku!

Ko, atlaist Ivetu? Nē, lai kādas runas klīstu un ko rakstītu visādas padibenes, to Vājonis vienkārši nespēja izdarīt, viņa krievu asinis uzbangot uzbangoja, ko tādu vienkārši iedomājoties. Nē, tā bija viņa sarkanā līnija – sievas pārmetumus viņš bija izturējis, tātad izturēs visu.

Atlika mainīt padomniekus, preses sekretārus un sīkākus gariņus – viņu Vājonim nebija žēl, bet ar mainīšanu nekas nemainījās, varbūt pat kļuva tikai sliktāk. Katrs nākamais izrādījās vēl klanīgāks un gļēvāks, vēl nespējīgāks palīdzēt viņam – savam prezidentam, jopcik…

It kā ar to vēl nepietiktu, omu maitāja arī viens īpaši piekasīgs maita, kuram kāds, visticamāk, maksāja par neskaitāmu iesniegumu sūtīšanu Vājoņa kancelejai. Viņš bija cerējis, ka vismaz ar šādām lietām Alnājs kā advokāts spēs tikt galā, bet, kad maita bija uzvarējis jau astoņās administratīvajās tiesās un vēl vismaz desmit bija priekšā, saprata – visapkārt ir vieni vienīgi nespējnieki.

Šī atziņa vēl vienu apstiprinājumu guva pēc tam, kad Vājonis privāti bija palūdzis Satversmes apsardzības biroja priekšniekam Mīzītim noskaidrot, kurš tad galu galā tam maitam maksā. Treknais, noēdies vepris bija solījis palīdzēt – un kur tad bija tā palīdzība? Pēc trim mēnešiem pateikt, ka neko neesot izdevies noskaidrot?

Raudāt – tas galīgi nebija vīrišķīgi. Bet raudiens nāca. Cik nu tur vēl bija palicis no pilnvaru termiņa – izsakoties mammas vārdiem, tik, cik kaķis saraudājis. Un tālāk? Samierināties, ka sanāks tāpat kā senilajam onkam – paldies, čau, uz otro tu vairs neesi vajadzīgs? Un kur paliks vieta vēsturē?

Nē, kaut ko vajadzēja izdomāt, un nemaz nebija tik daudz cilvēku, kas varēja palīdzēt prezidentam šajā grūtajā situācijā. Vājonis vēlreiz pārlika visus plusus un mīnusus, pastiepās pēc telefona un, pirms vēl nebija pārdomājis, ātri atrada numuru, uz kuru no tā paša Mīzīša viedokļa viņam noteikti nevajadzētu zvanīt, un nospieda zaļās klausulītes simbolu.

14. nodaļa

Šī bija laba saruna. Iedvesmojoša. Ar jēgu. Būtu Valsts prezidentam Raimondam Vājonim apkārt cilvēki, ar kuriem šādas sarunas varētu risināt regulāri, daudz kas būtu citādi. Noteikti.

Cilvēks, ar kuru Vājonis bija no sirds izrunājies, gan nebija ne biznesa konsultants vai koučs, ne psihoanalītiķis vai kāds cits gudru sfēru eksperts. Nē, viņš bija cilvēks ar pilnīgi citādu biogrāfiju, izglītību, pieredzi un darbības jomu. Ekspertīzi, kā mūsdienās bija moderni sacīt. Varbūt tieši tāpēc viņa padomi patiešām bija vērtīgi.

Vājonis ar viņu bija iepazinies tajos sensenajos laikos, kad viss vēl bija pavisam citādi. Vēlāk, kad Vājonis sāka politisko karjeru un kļuva vispirms par viena, tad cita ministra portfeļa terminētu īpašnieku, viņa paziņa izrādījās viens no retajiem, kuram no Vājoņa nekad un neko nevajadzēja.

Tieši otrādi – izrādījās, ka tieši Vājonis ir tas, kam laiku pa laikam ievajadzējās kādu Latvijas politiskās un ekonomiskās reālijas izcili labi zinoša, tajās ikdienā dzīvojoša cilvēka konsultāciju. Bet tā pavisam pa īstam Vājonis savu gandrīz vai draugu novērtēja pirms dažiem gadiem, kad sākās visa tā šļura ar Āfrikas braucienu.

Padomāt – liela muiža, tādi braucieni bija gadījušies arī iepriekš – gan tuvāki, gan tālāki, gan pavisam tāli. Tādām lietām nodokļu maksātāju nauda atjaunotajā republikā netika taupīta jau kopš pirmajām dienām. Valstiskais slogs bija smags, atslodze bija nepieciešama, Raimonds bija omulīgs, jautrs un komunikabls vīrietis, bez īpašas pārgudrības, daudzām sievietēm tādi patika, sieva reizēm kaut ko nojauta, taču bija pietiekami prātīga, lai aizdomas paturētu pie sevis.

Taču šajā reizē kaut kas nogāja greizi – viņš tā arī īsti nesaprata, kas tieši. Varbūt viņu bija pasūtījis kāds politiskais konkurents, bet varbūt arī kāds kaut kur nevietā bija palaidis muti. Nebija izslēgts vēl cits variants – ka vienkārši šis izrādījās tas brīdis, kad sievas pacietība nebija izturējusi.

Jā, ļoti varēja būt, ka tieši viņa bija tā, kas pati vai caur starpnieku kādam okšķerīgam žurnālistam pačukstēja kaut ko par dažus desmitus tūkstošu izmaksājušu braucienu uz Āfriku, turklāt savdabīgā sastāvā. Nu, ja arī tā, tad šī bija tā reize, kad savukārt viņam vajadzēja būt pietiekami prātīgam un aizdomas vienkārši norīt.

Lai nu kā, viss aizgāja pa skarbo. Derdzīgākie mediji viens pēc otra, katrs atbilstoši savai ievirzei, gari un plaši aprakstīja, kādas attiecības aizsardzības ministru varētu saistīt ar viņa ilggadējo biroja vadītāju un padomnieci Egitu Drāzeku, kādas milzu algas viņai maksātas Vājoņa nokārtotajos amatos, cik izmaksājis pusmilitārais brauciens uz Āfriku un kādas tieši funkcijas tajā varētu būt pildījusi spriganā melnmate.

Grūti teikt, cik tālu tas būtu aizgājis, ja ne Vājoņa viedais padomdevējs. Šī gan bija reize, kad ar padomiem vien nebija līdzams, bet Vājoņa gandrīz vai draugs izrādījās neaizstājams arī, tā sacīt, praksē. Viņš iedarbināja savus kontaktus un prasmes, un, pateicoties viņam, palīdzīgu roku pielika gan begemotiene un viņas vīrs, gan veseli divi Vājoņa priekšgājēji tagadējā amatā, gan vēl pulks palīdzīgu ļaužu. Kā tieši viņus visus izdevās motivēt, Vājonis tā īsti arī nesaprata.

Un… tiešām visu izdevās izrullēt. Viss noklusa. Vēl vairāk, Vājoņa padomdevējs ar kaut kādām sev vien zināmām metodēm pie reizes spēja panākt vēl kaut ko. Spriganā, bet reizēm arī gana negantā tumšmate kopš tā laika daudz labāk sāka izprast savu vietu un pēc neaizsniedzamām zvaigznēm vairs nemēģināja tiekties.

Tas jau bija vienkārši lieliski – Vājonis skaidri nojauta, uz ko melnmate jau daudzus gadus klusībā bija cerējusi, un viņam nekad nebija pieticis dūšas viņai skaidri pateikt, ka cerībām nav nekāda pamata. Jo vairāk tāpēc, ka vienlaikus viņam bija bažas arī par to, ka strups un skaidrs “nē” no viņa mutes automātiski izbeigtu daudzus gadus ilgušās surogātattiecības, kā viņa “administratīvā pavadone” – sasodītie mediji! – tās reiz niknuma lēkmē bija nosaukusi.

Šādu galīgu attiecību saraušanu viņam galīgi negribējās – pirmkārt, iedibinājusies situācija bija ļoti ērta un patīkama, otrkārt, Egitai Drāzekai bija arī vērā ņemami administratīvie talanti. Divi vienā – ha, ha, ha! –, prezidentam nudien bija žēl, ka šo lielisko joku nebija iespējams kādam pastāstīt. Bet nu nē, nevarēja gan.

Tā nu sākotnēji katastrofālais Āfrikas brauciens beigu beigās izrādījās visnotaļ veiksmīgs un rezultatīvs. Militārajā jomā, protams, tas nedeva pilnīgi un absolūti neko, – bet vai tad nu tas vienmēr bija galvenais? Un pēc nupat beigušās sarunas ar savu neformālo padomnieku Valsts prezidents Vājonis bija pilns cerību, ka tagad saņemtās instrukcijas varētu dot vismaz tikpat labus rezultātus.

Tiesa, šo ideju vispirms vajadzēja, tā sacīt, legalizēt. Vājoņa padomdevējs noteikti nebija tas cilvēks, ko Valsts prezidents varētu publiski – vai pat savējo lokā – pieminēt kā konsultantu īpaši svarīgos jautājumos. Vai vispār jelkādos jautājumos.

Valsts galvam, lūk, diemžēl vajadzēja rēķināties gan ar visvisādiem SABiem un citiem valsts noslēpumu apsargiem, gan ar publikas noskaņām. Un šis tas viņa prātīgā padomdevēja biogrāfijā bija tāds, ko stulbais, aprobežotais vēlētājs nesaprastu, bet konkurenti nekavējoties izmantotu pret pašu Vājoni. Nē, to diemžēl nevarēja atļauties.

Tā nebija vienīgā problēma. Lielu daļu Vājoņa kancelejas darbinieku atbilstoši savai, tā sacīt, gaumei bija izvēlējusies tā pati visādi noderīgā un prātīgā Drāzeka. Turklāt laiku pa laikam viņai arī ienāca prātā, ka kāds no viņiem savam amatam īsti neder – un vietā ātri nāca kāds cits.

Piemēram, lai kā bijušais Latvijas Radio vadītājs Jānis Pliksnis būtu centies pierādīt savu vajadzīgumu, lai cik zemu būtu klanījies ne tikai prezidentam, bet pat pēdējam kancelejas klerkam, nekas nelīdzēja. Drāzekai viņš neiepatikās tāpat kā viņa priekšgājējs – un viss, bai, bai, bjūtī!

Tas nozīmēja, ka savdabīgās atlases rezultātā kancelejā sapulcētie ļaudis nebija ne paši gudrākie savas jomas pārstāvji, ne arī paši patstāvīgāk domājošie. Bet vienalga – arī viņu vidū Vājonis, diplomātiski izsakoties, nebija nekāds intelektuālais spīdeklis.

Viņš, protams, varēja arī nenoticēt kancelejas darbinieku privāto sarunu atstāstam Drāzekas kundzes izpildījumā, taču pilnīgi pietika ar laiku pa laikam pamanītajiem līdzjūtīgi ņirdzīgajiem skatieniem, lai viss būtu skaidrs.

Vārdu sakot, ja viņš tagad nāktu klajā ar lielisko ideju, ko tik eleganti bija pasniedzis un pamatojis viņa nepubliskojamais padomdevējs, neviens nenoticētu, ka tā ir viņa paša radīta. Sāktos runas pa stūriem, aizdomas – un kas to zina, kur tas novestu. Šajā postenī piesardzība nevarēja būt lieka.

Tomēr savas prasmes bija arī Valsts prezidentam Vājonim, un ideju legalizēšanu viņš bija atstrādājis jau iepriekš. Viss bija samērā vienkārši: vispirms vajadzēja sasaukt padomdevējus un kancelejas vadību uz sapulci, lai apspriestu kādu jautājumu, kuram bija attāla saistība ar patieso problēmu. Sekoja gara un bezjēdzīga diskusija, kuras beigās Vājonis vairākiem dalībniekiem lūdza izskanējušos viedokļus apkopot un iesniegt rakstiski.

Tieši šajā “vairākiem” arī slēpās īstā fiška: īstā padomdevēja ideju viņš mierīgi varēja ierakstīt kaut kur pa vidu kādā no iesniegtajiem rakstu darbiem, pēc tam ielaist apritē to kopsavilkumu, brīvi sākt ar to operēt un būt pilnīgi drošs, ka konkrētās idejas izcelsme tā arī paliks neuzzināta, bet neradīs ne mazākās aizdomas. Jā, varbūt kādam gudrelim arī radīsies kāds jautājums, taču Valsts prezidenta Raimonda Vājoņa kanceleja nebija tā vieta, kur gudreļi tika īpaši kultivēti un atzīti.

Tā tas notika arī šoreiz. Oficiāli izziņotā tēma bija nevainojama – kā mums visiem kopā uzlabot Valsts prezidenta kancelejas komunikāciju un izvairīties no līdzšinējām kļūdām, kas var nopietni iedragāt prezidenta institūcijas prestižu, un tā vietā izstrādāt risinājumus, kas var nodrošināt attīstību un pārmantojamību nākamajā Valsts prezidenta pilnvaru periodā. Nu apmēram tā.

Sarežģīti vārdi un to prasmīga kopāsalikšana nebija Raimonda Vājoņa jājamzirdziņš, toties viņš spēja sarežģītas lietas izteikt saprotami un vienkārši – reizēm pat pārāk vienkārši. Nu, mīļie, tad kā mums iet uz priekšu? Jūs labi zināt, ka pēc nepilniem diviem gadiem ir pārvēlēšana. Jūs taču gribat palikt šeit, vai ne, un turpināt palīdzēt Latvijai? Tad vajadzēs palīdzēt pašiem sev un man, un reizē valstij. Kā tieši jūs to izdarīsiet? Nu, lūdzu, pastāstiet, padalieties idejām!

Stundu vēlāk Vājonim jau pamatīgi sāpēja galva. Jēziņ, kā viņam bija sanācis novākt šādu zoodārzu! Kāpēc viņš viņus visus turēja! Nu kā jūs varat man palīdzēt, ja nevarat palīdzēt pat paši sev? Ko der jūsu muļķīgie ierosinājumi par biežāku lauku apmeklēšanu? Par reitingu nopirkšanu? Par jauniem projektiem?

Un ko tas viss dos brīdī, kad sāksies lielais politiskais tirgus? Kurš to visu ņems vērā? Tev ir jābūt kaut kādai sasodītai Vīģei-Treibergai, lai tirgū tiktu ņemts vērā arī tas, kas tu tāds patiešām esi un ko esi darījis. Un arī Vīģi pirmoreiz ievēlēja tādā pašā tirgū – un tam, kādi viņai bija reitingi un cik bieži viņa bija apmeklējusi laukus, nebija ne mazākās nozīmes. Atveda viņu čekists Bajārs – un viss notika.

Nu kāda jēga no tevis, kancelejas vadītāj Alnāj? Pastu gandrīz nolaidi dibenā un tagad esi gatavs palīdzēt man? Un tu, izcilais pašpasludinātais stratēģi Zigurd Klaķi, kam esi vajadzīgs tu, ja neko prātīgāku tu nespēj likt priekšā? Tavs brālis kaut nodokļus mācēja apiet un balsis pirkt – tiesa, sūdīgi mācēja, ja reiz viņu pieķēra, bet nu vismaz kaut kas… Bet nē – šis tik runā un runā, un runā, laikam uzskata, ka šādā veidā atpelnīs tās savas nepilnās divas štukas mēnesī…

Protams, neko no tā visa Vājonis skaļi neteica – viņš arī labi zināja to, ka seja viņam saglabā tradicionāli lādzīgo izteiksmi, lai ko viņš arī patiesībā domātu un justu. Turklāt pēc pirmās sanāksmes stundas viņš arī visas šīs blēņas neko īpaši neklausījās – galvā grozījās un pārgrozījās viņa vienīgā prātīgā padomdevēja ieteikums.

Tas patiesībā bija bezgala vienkāršs – Vājonis bija dzirdējis, ka tieši tādām arī jābūt patiesi ģeniālām idejām, un šī nudien nebija sarežģīta. Bija nepieciešama viena neliela nacionāla mēroga krīze, kurā Valsts prezidents izrādās tas cilvēks, kurš situāciju glābj, kurš apņēmīgi rīkojas kameru priekšā, saka īstos vārdus, dara īstās lietas un gūst pilnīgu tautas mīlestību un uzticēšanos. Viss, priekškars krīt, problēma atrisināta!

Jā, bet kāda tieši krīze? To padomdevējs bija noklusējis, skaidri un nepārprotami pasakot – jūs, Raimond, taču esat prezidents, to jums pašiem labāk jāpamana un jāsajūt. Tā jau arī bija – šādu padomu no malas Vājonis nemaz nepieņemtu, tas tomēr nebūtu valstiski atbildīgi. Un viņš taču bija gan valstiski atbildīgs, gan noteikti arī pietiekami gudrs, lai šādu izdevību pamanītu un izmantotu. Jautājums bija tikai – kad apmēram tā varētu parādīties? Laiks negaidīja.

36. nodaļa

Labu brīdi Valsts prezidentam šķita, ka kādreizējais ģenerālprokurors un iepriekšējā prezidenta nacionālās drošības padomnieks, tagadējais Satversmes apsardzības biroja priekšnieks Jānis Mīzītis ir vienkārši sadzēries. Nu, vai kaut ko salietojies.

Vispār nemaz tik bieži negadījās, ka Mīzītis pie viņa pieteiktos uz vizīti. Ja tā arī gadījās, sarunas tēma bija zināma jau sen iepriekš. Kādi nu Raimondam Vājonim padomdevēji bija, tādi bija, tomēr ar viņu intelektuālajām dotībām tomēr pietika, lai šādos gadījumos viņu par attiecīgo tēmu nobrīfētu, tā ka kaunā krist nekad nebija sanācis. Kaut kā jau izpeldēja.

Šoreiz viss bija pilnīgi citādi. Mīzītis bija neierasti noslēpumains un pat nedaudz satraukts. Slepenās iestādes direktors prezidentam svētsvinīgi un uzstājīgi pavēstīja, ka viņu saruna esot īpaši konfidenciāla, risināma tikai zem četrām acīm, bez kaut viena padomnieka dalības, nē, protams, arī Drāzekas kundzei šī tēma neesot domāta.

Raimonds Vājonis bija lādzīgs cilvēks un pret līdzcilvēku dīvainībām parasti izturējās iecietīgi. Taču, klausoties Mīzīša stāstījumā, viņš labu brīdi nevarēja saprast – kāpēc šis tusnis tādā steigā pie viņa attesis, lai nolasītu ko tādu, kas atgādina nesaistošu un saputrotu vēstures lekciju. Prezidentam lekcijas nekad nebija patikušas.

Vājonis sadzīviskā līmenī cilvēkus pazina pietiekami labi, lai viņam nebūtu nekādu ilūziju par to, kādās domās par viņu kā valsts galvu bija Satversmes apsardzības biroja direktors. Viņam nebija ne mazāko šaubu, ka šis treknais sausiņš ir atnācis nevis konkrēti pie viņa, bet pie posteņa – pie personas, kas ieņem konkrētu valsts amatu. Savukārt pie viņa Mīzītis ij kāju nespertu, ja vien būtu iespēja.

Jā, bija atnācis – un tagad, kā teiktu Vājoņa māte, dzen kaut kādu purgu. Neinteresantu, murgainu, nesaprotamu. Kaut ko par vēsturi, kaut ko par tagadnes un nākotnes kontrolēšanu – vai tiešām cilvēkam nebija nekā prātīgāka, ar ko nodarboties? Tā jau runāja, ka drošības dienestos cilvēkiem ar laiku prātiņš sašķiebjoties un pat pudiņš kastrolī sākot izskatīties draudīgs. Te nu bija biedējošs piemērs.

Valsts prezidents izmisīgi sakopoja dvēseles spēkus un mēģināja sekot Mīzīša stāstījumam. Vēsturnieka Kroņa pakļūšanu zem vilciena pirms pāris gadiem Vājonis bija pamanījis, taču aizmirsis jau aiznākamajā dienā. Un tātad tagad pēkšņi izrādījies, ka šis te Kronis kaut kur – nezin kur atstājis visādus vēsturiskus dokumentus, kas varētu kaut ko nozīmēt no nacionālās drošības viedokļa? Varbūt atstājis.

Tas jau pats par sevi Vājonim šķita pietiekami jokaini. Kāds gan kaut kādiem piecdesmit vai simt, vai nezin cik gadīgiem dokumentiem varētu būt sakars ar valsts nacionālo drošību, ja pati valsts atjaunota pirms nepilniem trīsdesmit gadiem? Viņa galvā tas nelīmējās kopā.

Taču pēc dažām minūtēm monotoni murgainā stāstījuma pirmoreiz tika pieminēts bijušās prezidentes Vīģes-Treibergas vārds, un Vājonis saausījās.

– Ir aizdomas, ka bijusī Valsts prezidente pavisam nesen, šajās dienās, ir piedzīvojusi šantāžas mēģinājumu. Visticamāk, šantāža ir saistīta ar kaut ko, kas noticis viņas prezidentūras laikos vai varbūt vēl senāk. Nav izslēgts, ka šantāžas pamatā varētu būt viņas tikšanās ar Krievijas prezidentu Alpos vai kaut kas saistībā ar to. Jūs taču atceraties šo tikšanos, prezidenta kungs?

Vājonis svarīgi pamāja ar galvu, kurā attiecībā uz kaut kādām sarunām Alpos valdīja pilnīgs tukšums. Bet nu, okei, lai būtu – Vīģe un Tutins, un Alpi, kāpēc gan ne. Stāstiet, Mīzīša kungs, stāstiet, es visu saprotu un visu kontrolēju, esiet drošs.

– Par šo tikšanos viņas bijušais kancelejas vadītājs Mārtiņš Švonders ir liecinājis, ka Valsts prezidentei līdzi bijusi mapīte. Kur viņa šo mapīti ņēmusi un kas tur bijis iekšā, viņš nezinot. Nekad iepriekš tieši šādu mapīti viņai neesot redzējis. Un, pats būtiskākais, ka pēc sarunas mapīte palikusi pie Tutina.

Mīzītis ieturēja svarīgu pauzi.

– Arī mēs, Vājoņa kungs, nezinām, kas varētu būt bijis mapītē. Taču operatīvā informācija un mūsu analīze liecina, ka tam, iespējams, varētu būt kāds sakars ar vēsturnieka Kroņa dokumentiem. Daļu no šiem dokumentiem mums ir izdevies atgūt, bet nav precīzi zināms, kur atrodas pārējie un kādi vispār ir šie dokumenti.

Vājonim atkal kļuva garlaicīgi un skumīgi. Nu ko varēja ņemties par nezin ko? Kaut kādi dokumenti, atrodas nezin kur, attiecas uz nezin ko…

– Savukārt bojāgājušā Kroņa dokumentu analīze, ko veikuši mūsu eksperti, liecina, ka tie patiešām varētu saturēt nozīmīgu vēsturisku informāciju, kas var būt svarīga arī pašlaik, mūsu dienās, šeit un tagad. Vēl vairāk, ir jāņem vērā, ka patiesībā šie dokumenti ir uzskatāmi par Latvijas valsts īpašumu. Nelaiķa vēsturnieks Maskavas arhīvos daudzus dokumentus ir ieguvis kā valsts pārstāvis. Tātad ir runa par valsts īpašumu, kas jāatgūst.

O, šo atkal Vājonis saprata, un viņam kļuva par pieckapeiku interesantāk. Nozagts valsts īpašums, jā!

– Bet nozīmīgākais, kā liecina operatīvā informācija un mūsu analīze… – Mīzītis bija tā aizrāvies, ka aizelsās un labu brīdi izdvesa tikai kaut ko rukšķēšanai līdzīgu. – Nozīmīgākais, ka šie dokumenti, nonākot Latvijas valsts ienaidnieku rokās hibrīdkara apstākļos, pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā var kalpot par pamatu, piemēram, nozīmīgām informatīvām provokācijām. Varbūt pat radīt īstu krīzi…

Šajā mirklī uzklausītā stāstījuma bezjēdzības nomāktā prezidenta smadzenēs pēkšņi iedegās lampiņa – nu gluži kā tā, kas akadēmiķa Pavlova eksperimentos mocītajiem suņiem lika izdalīties siekalām. Vai tik tā nebija viņam dotā lielā iespēja, par ko bija runājis gudrais padomdevējs? Tā, kura viņam bija jāpamana un jāizmanto?

– Neko drošu mēs pagaidām nezinām, prezidenta kungs, bet ir automātiski jāpieņem, ka dokumenti atrodas tādu cilvēku rokās, kuri potenciāli nav noskaņoti mūsu valstij draudzīgi vai arī kuri var šos dokumentus tādu vai citādu iemeslu dēļ nodot šādiem naidīgiem spēkiem.

– Labi, Mīzīša kungs, bet vai jūs varat pateikt, par kādiem tieši dokumentiem ir runa? – Vājonis bija diezgan, diezgan pārliecināts, ka ar šo jautājumu viņš SAB direktora acīs neizgāzīsies.

– Jums jāsaprot, prezidenta kungs, ka šī ir klasificēta informācija… – Mīzītis sāka savu ierasto dziesmu, bet Vājonis viņu enerģiski, gandrīz vai skolmeistariski apsauca – šo paņēmienu viņam savulaik bija iemācījuši tīri labi.

– Mīzīša kungs! Jūs atnākat pie manis, vēlaties man kā Valsts prezidentam sniegt būtisku informāciju, bet tad pēkšņi paziņojat, ka tomēr nesniegsiet, jo… Tā tagad būtu uzskatāma par nopietnu attieksmi, Mīzīša kungs? Jūs tiešām šādā veidā mēģināt apliecināt savu darbīgumu pirms gaidāmās pārapstiprināšanas amatā?

– Atvainojiet, prezidenta kungs! – Tusnis izskatījās patiešām samulsis. – Atvainojiet, spriedze un nogurums…

Jau pēc pāris minūtēm Vājonis no sirds nožēloja, ka bija šīs ziņas pieprasījis. No garumgarā pentera līdz viņa apziņai izlauzās un tur ieķērās tikai atsevišķas frāzes. Dokumenti no PSRS VDK arhīva Maskavā… Kronis pētīja Kārļa Ulmaņa un citu Latvijas valsts un sabiedrisko darbinieku represēšanas lietas, bet pieļaujams, ka atrada daudz ko vairāk… Čekas arhīva dokumentu kserokopijas palikušas viņa mājas arhīvā… Ā, un ne tikai kserokopijas vien…

Ko tikai šis Kronis, kā izrādījās, nebija pētījis. Izskatījās, ka viņš bija vēlējies iebāzt degunu jebkurā lietā, uz kuras balstījās Latvijas valsts ideoloģijas pamati. Jā, jā, Vājonis bija neviltoti lepns, ka spēja noformulēt tik sarežģītu un nozīmīgu frāzi. Žēl, ka neatradās piemērots mirklis to SAB direktoram izteikt.

Mīzītis tikmēr mala savu. Latvijas valsts izveidošanās 1918. gadā šim Kronim esot šķitusi mistiska, kaut kas neejot kopā. Ā, un tas vēl neesot nekas, salīdzinot ar to, ko viņš atklājis par 1919. gada pirmajiem mēnešiem…

Sitiet kaut nost, bet Vājonim nebija ne vismazākās jēgas, kas tajos mēnešos tāds īpašs varēja notikt. Latvijas valsts tak jau bija nodibināta labu laiku iepriekš, ne? Nu, tak jau astoņpadsmitajā gadā. Kur tad te vispār fiška? Nē, viņam kategoriski nepielēca.

Bet šis jokainais Kronis, redz, bija domājis citādāk, – tā vismaz skaidroja Mīzītis. Viņš visus šokēšot un ko tik vēl ne. Un vēl viņš bija racies pa 1940. gadu un okupāciju. Kārļa Ulmaņa patiesā loma notikušajā okupācijā, ja mēs to vēlamies saukt tā, – tā Kronis bija rakstījis. Viņam, redz, būšot ļoti žēl vispirms iepriecināt Kārļa Ulmaņa cienītājus, lai pēc tam viņus vēl vairāk sarūgtinātu.

Arī par mūslaiku vēsturi Kronis kaut ko bija meklējis un vācis. “Jautājumi, kas skar mūsu valsts teritoriālo vienotību un nedalāmību, robežas un zaudēto teritoriju jautājumu. Pirms dažiem gadiem es šai sakarā vērsos pie mūsu valsts visaugstākās amatpersonas, uzticējos viņai ar sirdi un dvēseli pārliecībā, ka…” – Mīzītis šo nolasīja kā, viņaprāt, visdraudīgāko fragmentu no Kroņa atrastajiem pierakstiem.

Godīgi sakot, Vājonis arī pēc visa šī verveļa neko īpašu nesaskatīja. Tie trakie vēsturnieki tak visu laiku par kaut ko strīdējās un kaut ko nevarēja sadalīt. Viņa priekšgājēji pat šos liekēžus bija kultivējuši, īpašu komisiju viņiem izveidojuši un ko tik vēl ne. Taču viņu viedoklis interesēja tikai viņus pašus un viņiem līdzīgos – par ko gan te vajadzēja uztraukties.

Valsts prezidents bija pietiekami vieglprātīgs, lai šajā slēdzienā padalītos ar Satversmes apsardzības biroja direktoru, un tika apveltīts ar izcili nicinošu skatienu un bezgala pieklājīgu atbildi.

– Atvainojiet, prezidenta kungs, bet jūs laikam īsti nenovērtējat šos faktus un pieļāvumus to kontekstā. Es atļaušos jums īsi paskaidrot, ja neiebilstat.

Vājonis vēlīgi pamāja ar galvu – ko gan citu lai viņš darītu? Mīzītis runāja īpaši derdzīgā skolmeistara intonācijā, bet to vajadzēja vien pieciest.

– Redziet, prezidenta kungs, izskatās, ka vēsturnieks Kronis… un viņš bija arī profesors un akadēmiķis, kas šo to tomēr nozīmē… tātad Kronis varētu būt atradis dokumentus par nozīmīgiem brīžiem Latvijas valsts vēsturē. Atradis Maskavas arhīvos tajā laikā, kad Krievijā valdīja haoss un tiem varēja tikt klāt. Lai cik šādi dokumenti būtu vēsturiski, tiem var būt ļoti liela loma mūsdienu ģeopolitiskajā situācijā, cienītais prezidenta kungs, kad valstu robežu jautājums atkal ir kļuvis atvērts un “status quo” vairs nav neapstrīdams…

Cienītajam prezidenta kungam iegribējās raudāt. Kāpēc cilvēki nespēja iztikt bez šādām frāzēm, kas lika viņam nevajadzīgi lauzīt smadzenes? Status KAS?

– Tas, prezidenta kungs, nozīmē, ka neīstajā brīdī un neīstajā laikā nepareizajās rokās nonācis dokuments var radīt lielus satricinājumus. Ne tā, ka nākamajā dienā var mainīties valstu robežas vai pat kāda valsts pazust no pasaules kartes… Nē, tā, protams, ne. Bet tas var būt lielisks arguments sarunās vai kaut kas vēl nopietnāks.

Laikam Vājonis joprojām izskatījās diezgan nožēlojami, jo SAB direktors, uzmetis viņam vērīgu skatienu, no jauna ķērās pie skaidrošanas.

– Iedomājieties, prezidenta, kungs, piemēram, ka Latvijas valsts astoņpadsmitajā gadā nemaz nav tikusi oficiāli nodibināta, nav bijis kāda kvoruma vai kā tamlīdzīga, atklājas kāda dokumentu viltošana vai kas tāds. Vai Abrene nav atdota likumīgi vai varbūt nemaz likumīgi nav dabūta. Vai Ulmanis nemaz nav piekritis padomju karaspēka ievešanai četrdesmitajā gadā, kā to visi uzskata. Vai jau mūsdienās, deviņdesmitajā gadā Neatkarības deklarācija nav pieņemta juridiski pareizi. Saprotiet, prezidenta kungs… Kā man to ļoti vienkāršoti stāstījuši eksperti, katrai valstij vēsturē ir atslēgas punkti, kas ir noteikuši ļoti būtiskas lietas šīs valsts tālākajā pastāvēšanā. Ja par šiem punktiem atklājas kaut kas būtiski atšķirīgs no vispārpieņemtās versijas, viss kas var mainīties. Viss kas. Nu, iedomājieties, piemēram, ka Jeļcins nemaz nav parakstījis jauno līgumu ar Latvijas Republiku… nu, to, kas 1991. gadā tika parakstīts un saucās “Par Latvijas Republikas un Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas starpvalstu attiecību pamatiem”… Iedomājieties, kāds tas būtu trumpis tagadējam Krievijas vadītājam. Šādā situācijā attiecīgos apstākļos var eskalēties pilnvērtīga starptautiska krīze ar neprognozējamu iznākumu.

Ja vēl Vājonim kāds paskaidrotu, ko nozīmē šis “eskalēties”, viņš būtu sapratis pilnīgi visu.

– Un neviens – diemžēl neviens, prezidenta kungs! – pašlaik nevar precīzi pateikt, ko tieši Kronis ir atradis un kur tas ir palicis. Mēs pieļaujam, ka varbūt – uzsveru, ka tikai varbūt! – kaut kas no tā ir jau pametis Latviju iepriekšējos gados ar paša Kroņa ziņu vai varbūt pretēji viņa vēlmēm. Vēl kaut kas varbūt pašlaik ir privātpersonu rokās, un šīs personas varbūt nemaz nezina, kas viņu rīcībā nonācis. Viss kas var būt! Viss kas! Šādā situācijā, prezidenta kungs, ir ļoti, ļoti, ļoti svarīgi, lai valsts vadītājs izprastu situāciju, orientētos tajā un vajadzības gadījumā spētu krīzi savaldīt un atrisināt!…

Prezidenta Vājoņa acis iemirdzējās – jā, nu viņš beidzot saprata. Ļoti iespējams, tieši šī bija viņa lielā iespēja, par ko bija runājis gudrais padomdevējs.

42. nodaļa

Kāpēc, kāpēc, kāpēc viņš bija piedzimis šitāds – ar labiem nodomiem, bet bez pietiekama daudzuma smadzeņu pelēkās vielas? Kā tāds lācītis Pūks, joptvajumaķ… Prezidentam Vājonim gribējās sisties ar galvu pret sienu – bet arī tas, protams, nepalīdzētu.

Viss viņam bija. Bija amats – ideāli piemērots, lai darītu salīdzinoši lielas lietas. Varu šis amats nedeva milzumdaudz, tomēr pietiekami. Bija labi nodomi. Pats galvenais – bija laikam taču lieliska iespēja, kā sevi parādīt, kā izdarīt kaut ko izcili labu valstij, galu galā – kā saglabāt savu amatu uz nākamo termiņu.

Nebija tikai viena – sajēgas, kā tagad izmantot Mīzīša pastāstīto. Izmantot gudri un prātīgi, tā, lai visa Latvijas tauta beidzot novērtētu, kā tai ir paveicies ar prezidentu. Lai visi šie deputāteļi, kas jau kuro reizi izņirdza un atmeta atpakaļ kādu viņa labi domātu iniciatīvu, turpmāk uzskatītu par pagodinājumu saņemt vēstuli no paša Valsts prezidenta.

Viņa rīcībā bija tāda informācija, nu tāāāāāda informācija! Bet kāda jēga, ja viņš nejēdza, kā to izmantot. Un apkārt nebija neviena, kas spētu palīdzēt. Neviena paša.

Sasaukt uz rīcības sapulci savus Klaķus, Alnājus un citus lošus? Viņi tikai bolīs acis un gvelzīs blēņas par stratēģisko attīstību. Pakonsultēties ar Drāzeku? Viņai bija citi talanti, bet ne šāds. Sasaukt Nacionālās drošības padomes sēdi? Hahaha, nesmīdiniet.

Prezidentam Vājonim atlika tikai viens – atkal patraucēt savu diskrēto padomdevēju. Galu galā – ideja par lielās iespējas sagaidīšanu bija viņējā. Būtu tikai taisnīgi, ka tieši šis gudrais un pieredzējušais cilvēks uzzinātu par neaktuālo Kroni un viņa, iespējams, joprojām aktuālajiem dokumentiem. Kurš gan cits varētu dot jēdzīgu padomu, ja ne viņš?

Sazināties un vēl jo vairāk satikties ar padomdevēju nemaz nebija tik viegli: stingru konfidencialitāti saglabāt – bet patiesībā vienkārši slēpties un neatstāt nekādas pēdas – vajadzēja no pilnīgi visām svešajām acīm un ausīm. Jā, arī no tām, kas pieskatīja pašu prezidentu. Kontakti ar šo cilvēku netiktu atbalstīti, pārāk jau nu daudzšķautņaina bija viņa biogrāfija.

Ja tikšanās Vājonim kaut ko arī atstāja, tad vienīgi nepatīkamu neizpratnes un bažu pēcgaršu. Gudrais cilvēks šoreiz bija neparasti nervozs un nebūt ne tik vieds kā parasti.

Vēl vairāk – viss tas, ko Vājonis bija spējis saprast no Mīzīša stāstījuma un nu tālāk izklāstīja savam neformālajam padomdevējam, viņā acīm redzami izraisīja tikai nepatīkamu izbrīnu. Arī tas, kas viņam bija sakāms, šoreiz pēc vieda padoma nekādi neizskatījās.

– Redzi, Raimond… – Viņi abi jau no senseniem laikiem bija uz tu. – Tas viss, ko tu stāsti, ir ļoti savādi. Tikpat labi tajā visā kaut kas var būt, taču… vai tu pilnīgi izslēdz iespēju, ka tā varētu būt vienkārši provokācija pret tevi personiski? Nez vai tu uzticies tam resnajam āpsim, ko.

Nē, protams, ne. Vājonim vairākkārt bija radies iekšējs jautājums – kā vārdā un kā interesēs vienā vai otrā gadījumā strādā Mīzītis. Un, ja ne pats Mīzītis, tad dažs labs no viņa darbiniekiem.

– Nu, lūk, Raimond! – Ja pirmajā mirklī bija izskatījies, ka izdzirdētie jaunumi Vājoņa padomnieku ir pamatīgi satraukuši, tad nu jau viņš bija pilnībā nomierinājies un ierasti pussmīnēja, pussmaidīja smilškrāsas ūsās. Lūk, tāda viņam bija skola, ar apbrīnu nodomāja Vājonis. – Tas ir tāpat kā ar gāzes urbumiem. Tu urb un nekad droši nezini, kas tur apakšā īsti ir un kas iznāks ārā. Vai atkal neiznāks. Tev, protams, ir pētījumi un analīzes, bet tas neko pa īstam nenozīmē.

– Klau, Juri, bet ko man īsti darīt? Ir taču iespēja, ne? Viss, kā tu teici? – Vājonis vēl joprojām cerēja, ka tūlīt izdzirdēs pareizos vārdus un viss, viss, viss būs kārtībā.

Bet nekā tamlīdzīga. Izskatījās, ka viņa padomdevējs domās kavējas jau kaut kur pavisam citur un ir ne pa jokam norūpējies.

– Jāskatās, Raimond, jāskatās. Vajag padomāt, vajag pakonsultēties. Tu taču zini, kā viss notiek ar provokācijām – te viņa nav, te pēkšņi jau ir. Stāv tev priekšā tāds tusnis, kurš, izskatās, savu krānu gadiem nav redzējis un kurpes nespēj aizsiet. Bet tad pēkšņi viņš noliecas un iekož tev kājā, kad tu to vismazāk esi gaidījis.

Jā gan, pateicīgi nodomāja Vājonis. Tā īsti viņš Mīzītim nekad nebija uzticējies. Kāpēc pēkšņi noticēt tagad – vienkārši tāpat, sarežģītam, ļoti iespējams, sadomātam stāstam? Pasaciņai. Jā, Jurim, protams, bija taisnība. Vajadzēja pagaidīt, Juris pa to laiku painteresēsies, noskaidros, pakonsultēsies…

Oi! Pēkšņi smadzenēs iedūra līdz tam nez kur kavējusies doma – tas taču viss laikam skaitījās slepena informācija. Nē, Mīzītis neko nebija licis parakstīt, bet vienalga… viss bija tik noslēpumaini, saruna divatā un viss kas tāds. Un viņš, Vājonis, tagad to bija tā vienkārši izklāstījis savam padomdevējam.

Bet nu nē, nebija šādām bažām nekāda pamata. Jā, Juris nodarbojās ar sazarotu biznesu, un presē par viņu reizēm rakstīja nepatīkamas lietas, taču tas viss bija tikai aizdomas, nepārbaudītas baumas, nekas vairāk!

Protams, Jurim bija viņa biogrāfija, bet tā taču bija devusi to milzīgo pieredzi un kompetenci, ko Vājonis tik augstu vērtēja. Nē, nē, tur nebija, par ko uztraukties. Vajadzēja vienkārši gaidīt, ko Juris izdomās. Jo vairāk tāpēc, ka ap atvadīšanās brīdi Juris cita starpā ieminējās, ka kaut ko viņš varētu ieteikt jau tagad.

– Redzi, Raimond, par to, ko tev stāstīja tas resnais āpsis, es, protams, padomāšu un painteresēšos. Bet mans personiskais ieteikums tev – meklē citu tēmu, skaties pēc kaut kā cita. Nāk lielas pārmaiņas, un ir svarīgi tās paķert aiz astes, kamēr citi vēl nav paguvuši novērtēt un izmantot.

– Banku sfēra, piemēram. Lasīji pēdējā žurnālā “Irsa” rakstiņu par atmazgāšanu? Domā, amerikāņi vēl ilgi noskatīsies uz to bespreģelu, kas te notiek? Nē, nebūs ilgi. Un tad būs svarīgi – kurš būs tas, kas būs krīzei sagatavojies, kuram jau būs ar amerikāņiem viss nokārtots, kurš jau iepriekš ar viņiem būs uzņēmis sakarus un sagatavojis turpmāko scenāriju.

– Juri, tu taču zini, ka man kancelejā nav neviena, kas par to kaut ko jēgtu! – Vājonis pats juta, kā viņa balsī iezogas atklāti lūdzošas notis.

– A tu, Raimond, paskaties apkārt kādus neatkarīgus ekspertus. Ar pieredzi, ar biogrāfiju, ar reputāciju. Nu, šitā, piemēram, kā viņu… nu, no “Way Baltica”… Šnubesa, Raubesa, Bubesa, vo, Bubesa. Paprasi viņai padomu – gan jau neatteiks. Arī tas ministrs Pinkēvičs… Bungainis, to tu arī noteikti zini, Lezdiņš no FUKa. Ir jau vēl gudri un zinoši cilvēki palikuši, ir… ā, Rimēvičs galu galā.

Nez kāpēc Vājonim radās sajūta, ka šo sarunas daļu viņa padomdevējs jau sen bija izdomājis un pārdomājis visās detaļās un ka tieši tās dēļ viņš arī bija bijis gatavs tikties tik steidzīgi. Bet nu – kāda gan tam bija nozīme?

Savukārt nākamā diena atnāca ar jaunu pārsteigumu – Vājonim pat ienāca prātā, ka kāda augstākā vara viņu ir izvēlējusies par kaut ko līdzīgu citu augstāko valsts amatpersonu bažu un aizdomu uzklausītājam. Nu tur neko, tāds jau viņa amats pēc būtības arī bija. Šoreiz uz steidzamu tikšanos bija pieteicies padomdevēja pieminētais Latvijas Centrālās bankas prezidents Ilmārs Rimēvičs.

Cik tusnis Mīzītis uz tikšanos bija ieradies sakarīgs un racionāls, kaut grūti izprotams, tik Rimēvičs bija, latviski izsakoties, vienkārši putās. Parasti vienmēr nosvērts, gludi skūts, nevainojami izgludinātā uzvalkā, ar vēl nevainojamākām manierēm, šoreiz Rimēvičs izskatījās pēc cilvēka, kas uz paģirām noskrējis pusmaratonu. Turklāt viņš vēl mēģināja izlikties, ka viss ir labākajā kārtībā, no kā iespaids kļuva vēl neizprotamāks.

Sen, sen atpakaļ Vājonis bija lasījis par izšķirīgo valdības sēdi “Marex bankas” glābšanas vai neglābšanas lietā un ar to saistītajos jautājumos. Šajos dokumentos ar grifu “Dienesta vajadzībām” cita starpā bija detalizēti aprakstīts, kā, valdībai sākotnēji neatļaujot brīvu līdzekļu aizplūšanu no pusdzīvās bankas, Rimēviča kungs valdības sēdē sācis histēriski spiegt un tieši šādā veidā panācis savam viedoklim labvēlīgu lēmumu. Ļoti iespējams, spiegšana bija tieši tāda pati kā pašlaik.

Taču bija arī milzīgs pluss: atšķirībā no Mīzīša lēnīgā un iemidzinošā dudinājuma, kas bija gudru un mazsaprotamu terminu pārpilns, Rimēviča histēriskajā vārdu birumā Vājonim viss bija saprotams un skaidrs. Centrālās bankas prezidents bija saņēmis bezgala trauksmainu signālu no vairākiem avotiem, tostarp no Latvijas bagātāko cilvēku desmitnieka pārstāvja, un nu atskrējis ar situācijas vērtējumu un risinājuma variantiem.

– Raimond, jūs saprotat, kas notiek? – Vājonis iedomājās, ka arī šo jautājumu viņam sāk uzdot pārāk bieži. – Briest tādas lietas, tādas lietas, un no jums kā Valsts prezidenta ir vistiešākajā veidā atkarīgs, kā visa mūsu valsts no tā visa izkļūs! Ja jūs tagad gribat saglābt valsti un banku nozari kā tādu, jums ir iespēja strauji rīkoties – strauji un izlēmīgi! Viss ir aizgājis tik tālu, ka nepieciešami visdrosmīgākie pasākumi! Tikai tas mūs var glābt, tikai tad mūs sapratīs un mums palīdzēs!..

Kas palīdzēs? Kas un no kā glābs? Toreizējās valdības sēdes protokola nezināmajam rakstītājam patiešām bija taisnība – bija brīži, kad Rimēvičs patiešām histēriski spiedza, gandrīz vai bungādiņas sāka sāpēt. Bet viņu apturēt nešķita iespējami.

– Raimond, šī jums ir fantastiska iespēja! Krīze sāksies neatkarīgi no tā, ko mēs pirms tās izdarīsim. To nevar apturēt! Amerikāņi ir noskaitušies par to, ko mūsu bankas dara, un vēl vairāk viņi ir noskaitušies par to, ka mūsu iestādes neko nedara. Būtu es Finanšu tirgus komisijas priekšsēdētājs, varbūt vēl kaut ko varētu sasmelt, bet jūs taču labi zināt, ka tā ir neatkarīga institūcija, ko neviens nevar ietekmēt!

Nu, nu, Ilmāriņ, smīnīgi nodomāja Vājonis. Viņš bija pietiekami labi informēts par patieso lomu, kāda Rimēvičam bija banku jomas uzraudzībā. Nebija nekādu šaubu – Ilmāriņš ir sajutis tuvojošos sūdus un tagad mēģina no tiem laikus izsprukt, vietā noliekot kādu citu vainīgo. Ne jau pirmā reize galu galā.

Bet Ilmāriņš tikai spiedza un spiedza.

– Raimond! Prezident! Amerikāņi rīkosies jebkurā gadījumā, to apturēt vairs nevar! “CBLV” bankai ir beigas, varbūt vēl dažām, tur vairs neko nevar padarīt. Bet jūs, tieši jūs varat kļūt par to personu, kas izglābj visu Latvijas ekonomiku, nu vismaz banku nozari noteikti! Jums vajadzētu nekavējoties nosūtīt amerikāņiem vēstuli. Savā vārdā! Es jums varu palīdzēt to sagatavot, jūsu kanceleja laikam to nevarēs. Bez kādiem smalkumiem – tā un tā, ir dažas sliktās bankas, kas atmazgā un atmazgās, un tās vajag likvidēt bez vārda runas. Tev mafija neļauj, tāpēc nepieciešams stingrs amerikāņu norādījums – to neviens neatļausies neievērot! Protams, Raimond, neviens par šo jūsu vēstuli neuzzinās! Pilnīga konfidencialitāte! Un nekas tāds tur arī nemaz nebūs – vienkārši principiāls situācijas vērtējums un aicinājums rīkoties kā prezidentam pienākas. Bet tad, kad viss tā arī notiks, Raimond, kā tam jānotiek, jums jau būs gatavs rīcības plāns! Amerikāņi tās pāris sliktās bankas gribēs slēgt, visi sāks runāt, ka tūlīt būs banku krīze un valstij gals klāt, jā, visi būs panikā!.. Un tad – un tad jūs, Latvijas Valsts prezidents, parādīsieties baltā zirgā! Viss jums, prezident, būs nokārtots un gatavs. Gan Eiropas Centrālajā bankā, gan Briselē, gan visur citur. Visi respektēs lomu, ko būsit uzņēmies, – vietējie politiķi un visi pārējie. Jā, un vēl jums tad būs arī noorganizēta tikšanās ar Drampu – un jūs visu nokārtosiet. Tieši tā tas izskatīsies! Vājonis izglābj valsts ekonomiku ar saviem drosmīgajiem un enerģiskajiem lēmumiem – tieši tā un ne mazāk!..

Rimēvičs vēl turpināja runāt un runāt, bet Vājonim jau viss bija skaidrs – Jurim bija taisnība, tieši banku nozare bija tā, kas viņam solīja viņa lielo iespēju. Un nevis kaut kādas tur Mīzīša provokācijas. Te viss bija skaidrs – viņš to nepalaidīs garām! Nekādā gadījumā!

67. nodaļa

Jo garāk un detalizētāk izteicās ārlietu ministrs Edgars Pinkēvičs, jo sliktāk jutās viņa sarunas biedrs – Valsts prezidents Raimonds Vājonis. Nelabums un vājums kāpa tikai augstāk un augstāk, līdz jau gandrīz kļuva grūti paelpot. Kā tik tālu varēja nonākt, kā tik tālu varēja nonākt, kā tik tālu…

Vājonim nekad nebija patikušas garas un gudras runas, viņu no tām vilka uz snaudu. Prezidents ļoti labi saprata kādreizējo premjerministru Galvīti, kuram savulaik šad un tad gadījās tikt nofotografētam vai pat nofilmētam, saldi snaužot kādā īpaši garlaicīgā sanākšanā.

Vājonim šādā ziņā bija paveicies – bet runa tiešām bija tikai un vienīgi par veiksmi. Tā visa garā, sausā, nesaprotamā runāšana bija grūti paciešama. Taču šobrīd nebija runas par šāda veida nepatiku. Tas, ko nedaudz izvairīgi, nedaudz nekonkrēti stāstīja ārlietu ministrs, valsts pirmajai personai bija uzdzinis nevis vārgumu, apnikumu un miegu, bet gan īsti fizisku nelabumu.

Jau Pinkēvičam tikai pārkāpjot kabineta slieksni, Vājonis nojauta, ka tā nebūs nekāda ikdienišķā garlaicīgā saruna. Ministrs, kurš parasti vienmēr bija ģērbies ne pārāk eleganti, toties no formālā viedokļa nevainojami, šoreiz izskatījās kā īsta nelaimes čupiņa un nelaimes vēstnesis vienlaikus.

Varēja padomāt, ka viņš saburzītajā uzvalkā, to nenovelkot, ir pārlaidis vismaz pāris pēdējās naktis. Kaklasaites nebija, krekla apkaklītes mala bija iepelēka. Un, kas pats galvenais un šķietami pilnīgi neiespējamais, – bija acīm redzams, ka ministrs nav skuvies ne šodien, ne vakar, ne pat aizvakar.

Nē, tādu Pinkēviču prezidents nekad nebija redzējis. Pat gribēja lādzīgi piedāvāt ministram – kurš galu bija viens labs, kārtīgs, normāls ministrs, tikai tāds drusku kompleksains un sastindzis – kādas dienas atpūsties un tad atnākt vēlreiz, sak, manas durvis tev vienmēr ir atvērtas un tā tālāk, un tā tālāk.

Bet nekā – Pinkēvičs bija nopietns, pat svētsvinīgs un kaut ko nesakarīgi, toties neatlaidīgi runāja par valsts interesēm, to iespējamu apdraudējumu un vēl kaut ko, kas viņam liekot nekavējoties vērsties pie Valsts prezidenta kā Nacionālās drošības padomes priekšsēdētāja.

Vājonim šai pēcpusdienai bija pavisam citi plāni, taču nekur nevarēja likties – nācās savilkt seju vislaipnākajā grimasē un aicināt ministru piesēst, iedzert tasi labas kafijas un ķerties pie lietas. Spriežot pēc Pinkēviča dramatiskā veidola, tas varēja prasīt krietnu laika sprīdi.

– Pirms doties pie jums, prezidenta kungs, es labu laiku domāju – vai par notikušo prioritāri informēt jūs vai, piemēram, Mīzīša kungu no Satversmes apsardzības biroja. Nolēmu, ka tomēr jūs – kā valsts vadītāju, bruņoto spēku virspavēlnieku, Nacionālās drošības padomes priekšsēdētāju…

Lai kas būtu noticis ar Pinkēviča ārieni, runāja viņš tāpat kā parasti – sausi un protokolāri, it kā lasītu trīs dienas iepriekš uzrakstītu un vismaz piecu līmeņu ierēdņu akceptētu runu. Vājonis izmisīgi centās nenožāvāties un gandrīz izmežģīja žokli.

– Lieta tāda, prezidenta kungs, ka savā profesionālajā darbībā es esmu saskāries ar manipulācijas mēģinājumu. Man nav zināmi ne šīs manipulācijas pasūtītāji, ne arī tās mērķi, bet ir virkne faktu, kas var darīt aizdomīgu. Protams, es pēc tam došos arī pie Mīzīša kunga – bet vispirms jūs. Es nevēlētos iedziļināties detaļās, kam šajā gadījumā nav izšķirošas nozīmes… nē, pareizāk, nav vispār nekādas nozīmes…

Vājonis pie sevis nosmīkņāja. Izrādās, pat šim sausiņam ir reizes, kad viņš nedaudz saputrojas.

– Tas, kas ir svarīgi, ir, lūk, kas. Man ir pamats domāt, ka notiek mērķtiecīgas darbības, lai kompromitētu lielu daļu Latvijas finanšu sektora ar visām no tā izrietošajām sekām. Man, Vājoņa kungs, ir kļuvis zināms, ka viena no manis vadītās ministrijas augstākajām amatpersonām, izmantojot personiska rakstura dezinformācijas instrumentus, ir tikusi faktiski piespiesta nodot mūsu stratēģiskā partnera pārstāvim, iespējams, tendenciozas ziņas par Latvijas finanšu sektora īpatnībām tā sauktās naudas atmazgāšanas kontekstā…

– Kas, lūdzu? – Vājoņa balsī ieskanējās žēlīga izmisuma notis. Šie gudrie vārdi, sapīti vēl gudrākos teikumos, viņu vienkārši lika uz lāpstiņām, vienalga, bija vai nebija viņš ko nopietnāku ierāvis. – Īpatnībām kontekstā? Stratēģiskā partnera?

– Atvainojiet, prezidenta kungs. Neesmu īsti formā. Negulēta nakts. Atvainojiet vēlreiz, mēģināšu vienkāršāk. – No Vājoņa viedokļa nebija, par ko priecāties. Viņam nupat ļoti pieklājīgi tika izsniegta kārtējā intelektuālās nepilnvērtības izziņa.

– Tātad situācija tāda – Ārlietu ministrijas cilvēks. Ļoti normāls, labs ierēdnis. Vārdu neatklāšu. Pagaidām ne. Tas paliek Mīzīša kunga kompetencē. Lūk, šis cilvēks ir nonācis pie secinājuma, ka ar viņu ir manipulējuši. Izdarījuši tā, ka viņš tiekas ar amerikāņu vēstnieci un viņai sastāsta briesmu lietas par naudas atmazgāšanu Latvijā. Par to, cik te viss drausmīgi. Kā atmazgātāju mafija reāli pārvalda politiku. Visus apmaksā. Protams, tas tā nav, bet situācija man… tas ir, šim cilvēkam vienā brīdī ir bijusi tik ļoti pārliecinoša, ka viņš nav šaubījies – briesmu lietas tādas arī ir. Un vēl briesmīgākas. Bet pēc tam viss ir mainījies, un šis cilvēks ir sapratis – ar viņu manipulējuši. Ciniski un nekrietni manipulējuši. Piespieduši it kā no brīva prāta izdarīt kaut ko, kam var būt smagas sekas…

Vājonis varbūt nebija nekāds ģēnijs, bet to, kas un kā notika politikā, viņš saprata pietiekami labi. Un arī Pinkēviča pārteikšanos viņš garām nepalaida – jā, ministrs tiešām nebija formā, ja pieļāva ko tādu.

– Un tad jūs, Edgar, sakāt, ka amerikāņiem…

– Jā, prezidenta kungs, tieši tā. Ka amerikāņiem ir nodota tīši sagrozīta, nepatiesa informācija par dažām konkrētām Latvijas bankām, turklāt šī informācija ir tikusi attiecināta uz visu nozari. Vēl vairāk – uz visu Latvijas valsti.

Arī nekāds ātrais domātājs Vājonis nebija, bet šī viņam bija pazīstama tēma, tikai kaut kādā nepazīstamā, dīvainā, iepriekš neiedomātā veidā. Vai varēja būt, ka… bet viņš nespēja vienlaikus gan klausīties, gan domāt par kaut ko citu, izņemot runātāja vārdus.

– Protams, prezidenta kungs, nav nekāda – es uzsveru, nekāda! – pamata uzskatīt, ka šīs informācijas nodošana var radīt kādas smagas sekas, par konkrētām stratēģiskā partnera darbībām nemaz nerunājot. Tur vajadzētu līdzīgu informāciju no vairākiem avotiem, visiem ļoti uzticamiem mūsu stratēģisko partneru skatījumā, lai viņi tai noticētu. Lai jūs precīzāk saprastu, prezidenta kungs…

Tas jau sāka kļūt nedaudz aizskaroši. “Nemaz tik aprobežots es neesmu,” sašutis nodomāja Vājonis.

– Ja ko tādu amerikāņiem pastāsta viens cilvēks, pat ja šis cilvēks ieņem ļoti augstu amatu Ārlietu ministrijā, pat ja viņam ir fakti un pārliecība, ar to ir par maz, lai kaut kas sāktos. Amerikāņiem vajag vairāk. Viņi grib būt pārliecināti. Par visiem simts. Latvijas gadījumā – lai tā ir viņu pašu saņemta informācija, lai ir kaut kādi “atklājumi” medijos, lai ir paziņojums un aicinājums, un signāls no Ārlietu ministrijas. Bet ar to ir par maz. Lai ir arī kaut kas līdzīgs no valsts otrās, vēl labāk, pirmās amatpersonas, kaut gan tas tā reti gadās, – tad gan viņi reaģēs, tas nu būs droši…

Pinkēvičs runāja vēl kaut ko, bet to Vājonis vairs nedzirdēja. Šajā brīdī viņam beidzot pielēca – un pielēca pa īstam. Izmantots bija ne tikai Pinkēvičs – par to, ka ministrs runā pats par sevi, nebija nekādu šaubu.

Interesanti, protams, uz kāda āķa bija noķerts nabaga kompleksainais pediņš, bet tas nebija galvenais. Galvenais bija tas, ka tieši tāpat – acīmredzot citādā veidā, ar citādu metodi, bet pēc būtības precīzi tāpat – bija izmantots arī pats Vājonis.

Jopcik, jopcik, jopcik! Pinkēvičs vēl kaut ko bubināja un bubināja, bet Vājonim viss bija aizgājis ciet. Pilnīgi un galīgi. Kā? Kā? Nu kā? Kā tas varēja notikt? Viņam taču bija vislabākie nodomi! Jopcik, bet nu tiešām šoreiz – vistielabākie!

Viņš taču tiešām, pa īstam un nopietni bija meklējis veidu, kā reizē izdarīt kaut ko labu, tiešām labu gan sev, gan arī valstij. Un tagad… Viņš vēl nebija aptvēris katastrofas apmērus, bet bija skaidrs – tā tiešām bija katastrofa. Sajūta bija briesmīga. Kāpēc, kāpēc, kāpēc viņam tā negāja?

Kāpēc visi šie viņa parazīti padomnieki, visas šīs drāzekas–šmāzekas, kas tikai vienam bija derīgas, visi šie stratēģiskie klaķi–šmaķi nebija viņu noturējuši un atturējuši? Kāpēc kāds no viņiem nebija ieteicis prezidentam ģeniālu un valstiski atbildīgu ideju? Kāpēc viņš bija spiests pats kaut ko domāt un izgudrot? It kā viņi visi nebūtu zinājuši, ka tā nebija viņa stiprākā puse?

Te nu viņš bija. Ar viņu bija noticis tieši tas, par ko tagad runāja un brīdināja šis tikai pusi patiesības, nē, kur nu pusi, patiesībā vēl krietni mazāku daļu zinošais Pinkēvičs. Turklāt vēl sliktāku viņa pašsajūtu padarīja fakts, ka viņam nebija ne mazākās nojausmas – kurš īsti ar viņu to bija izdarījis un kāpēc.

Tas bija vājš mierinājums – ka arī Pinkēvičs ir līdzīgā situācijā. Un arī tas neko nelīdzēja, ka nekas slikts jau nebija noticis. Lai gan, ja tā padomā… amerikāņi bija uzklausījuši gan viņu, gan acīmredzot Pinkēviču, pieklājīgi pateikuši paldies – un nekā vairāk. Nekā. Klusums. Tad jau varbūt tā arī viss paliks – vai nu pirmā reize.

Jā, šī bija laba doma. Vienīgā nelaime – ka līdz ar to bija izgāzies viss Vājoņa lieliskais plāns, kā balta zirga mugurā parādīties vispārējā bēdu ielejā. Parādīties tieši brīdī, kad ir iestājies pilnīgs vakars uz ezera, un glābt savu valsti un savu tautu, pretī saņemot neviltotu atzinību un cieņu.

Lai gan – un šī bija viņa paša doma, neviens pats to nebija izdomājis un pateicis priekšā! – varbūt viss vēl arī nemaz nebija pagalam. Nu jā, kāds bija ņēmis un izmantojis gan viņu, gan Pinkēviču. Nu jā, varbūt pat iestāsies kaut kādas ziepes. Bet, jo lielākas ziepes, jo lielākas viņam bija izredzes tikt pie iznāciena baltā zirga mugurā, – un ko tad citu viņam arī vajadzēja?..

Doma, kas sākumā bija šķitusi absurda un neiespējama, pamazām ērti iekārtojās viņa smadzenēs, ielaida saknes un sazaroja. Ap sirdi strauji kļuva labāk. Vājonis atkal atguva spēju sadzirdēt nabaga ārlietu ministru, kurš izrādās, joprojām bubināja vienu un to pašu – par to, kā ir zināmi draudi, kuriem vajadzētu gatavoties, bet tomēr… lai gan… bet nu vispār… ja vēl ņem vērā…

Jā, protams, ar tevi, nabaga pediņ, lielos vilcienos ir cauri, šo bubināšanu klausoties, nodomāja Vājonis. Bet nekas, līdz vēlēšanām neviens tāpat tevi nost neņems, un pēc tam gan jau tiksi pie kāda vēstnieka amata… nu, vai arī varēsi dalīt vienu kabinetu ar savu partijas biedreni Sanitu…

No pēdējās domas Vājonim kļuva siltāk ap sirdi. Lai nu kā, viņa situācija bija daudz cerīgāka – pat sliktākajā gadījumā viņam bija krietni vairāk laika nekā Pinkēvičam. Pusgada laikā daudz kas varēja atgadīties…

Novērtē šo rakstu:

69
7

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc kulturālas spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...

21

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

FotoĻoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā, draud pasaulei ar atomieročiem (!!!), Eiropas Savienība noslīkusi ciniskā reālpolitismā - sludina demokrātiju, bet ļauj agresorvalsts Krievijas izvarotajai Ukrainai noasiņot.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...