Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Nu jau pirms laba laika, starptautiskās ģimenes dienas sakarā (t.i., 15. maijā) nelielā komentārā izteicu savas domas par mūsdienu ģimeni. Komentāra būtība ir aptuveni šāda: ģimenes ir raksturīgas visām sabiedrībām, tikai to forma var būt visai dažāda.

Šķiet, ka visizplatītākā ģimenes forma ir tā dēvētā nukleārā ģimene, kas sastāv no vecākiem un bērniem. Tomēr, ņemot vērā ģimeņu formu dažādību, nav iespējams pateikt, ka viena ģimene ir pareizā, bet cita nepareizā. Turklāt ar vārdu “ģimene” arī mūsu sabiedrībā var apzīmēt visai dažādas cilvēku kopas – tā ne vienmēr nozīmēs asinsradinieku vai vienviet dzīvojošu un vienu mājsaimniecību veidojošu reproduktīvu apvienību, kas no pirmā acu uzmetiena raksturo nukleāro ģimeni.

Drīz vien kristīgi noskaņotais itkā Rīgas apriņķa interneta izdevums aprinkis.lv publicēja filozofes Maijas Kūles viedokli par maniem izteikumiem. Izskatās, ka Kūles kundze gan nebija apgrūtinājusi sevi ar minētā viedokļa izpēti, jo atsaucās uz lietām, kuras bija diametrāli pretējas manis teiktajam. Turklāt profesores teiktajā atspoguļojās neizpratne par antropoloģijas izziņas metodēm un šo nozari kopumā.

Tā kā man ir tas gods būt Latvijas Antropologu biedrības valdes priekšsēdētājam, esmu pietiekoši labi informēts par to, no kurienes Latvijā “savairojušies radikālā tipa antropologi, kas portālos ar skubu sniedz postmodernas atziņas it kā visas savas nozares vārdā, būdami pārsātināti ar relatīvismu un skepticismu” kā arī “kā var nonākt pie tik derdzīga secinājuma, noraidot dzīves ideālformu un nākotni saskatot tikai sociālo un bioloģisko saišu iziršanā, haosā un nemitīgā mainīgumā”.

Pārsātināti ar relatīvismu

Atšķirībā no filozofijas antropoloģija ir empīriska zinātne. Kamēr filozofija nodarbojas ar prāta eksperimentiem un dažāda veida intelektuāliem vingrinājumiem, antropologu izziņas pamats caurcaurēm ir empīriski novērojumi. Antropoloģijas interešu lokā ir cilvēks visā šī vārda plašumā. Tas nozīmē – principā antropoloģija pēta cilvēkus, kas dzīvo un ir dzīvojuši visos laikos un visās vietās. Nozare, kuru pārstāvu es, t.i., sociālā/kultūras antropoloģija, galvenokārt nodarbojas ar cilvēku pētniecību “mūsdienās”, t.i., laikā, kad antropologs veic savus novērojumus.

Kopš mūsdienu antropoloģijas pirmsākumiem 19. gadsimta otrajā pusē ir uzkrājies ļoti liels šādu novērojumu skaits, un liela daļa nu jau diez vai attiecas uz mūsdienām, tāpēc arī šis vārds iepriekšējā teikumā likts pēdiņās. Antropoloģijas uzdevums, veicot pētījumus, ir izdarīt secinājumus par cilvēkiem kopumā.

Šajā sakarā nepietiek vien ar to, ka tiek pētīta “mūsu”, industriālā vai pilsētas, vai Eiropas sabiedrība. Antropoloģiju interesē cilvēki, lai kur tie arī nedzīvotu, jo, tikai apzinoties visu cilvēcīgās eksistences dažādību, iespējams izdarīt kādus secinājumus par cilvēkiem kopumā. Veids, kā antropologi iegūst datus, uz kuru pamata tiek izdarīti spriedumi, saucas “lauka pētījums”, kura galvenā komponente ir tā dēvētais līdzdalīgais novērojums. Tas ir sistemātisks metožu kopums, kura laikā pētnieka uzdevums ir iekļauties pētāmajā sabiedrībā, t.i., līdzdarboties. Šādā veidā, caur nereti visai subjektīvu, individuālā piedzīvojuma mediētu pieredzi, antropologi iegūst unikālu pieredzi, kas ļauj tiem dziļi izprast pētāmās sabiedrības uzskatus un rīcības veidus.

Pētījuma laikā viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir spēt paskatīties uz sabiedrību no tās locekļa redzes leņķa. Lai to varētu izdarīt, nākas pārveidot arī savu pasaules uzskatu. Mēs visi nākam ar zināmu etnocentrisma devu, kas liek uzskatīt “mūsu” dzīvesveidu par pareizu iepretī visiem pārējiem dzīvesveidiem. Lauka darba pieredze un tās analīze pēc atgriešanās mājās liek paskatīties ar citām acīm arī uz savu sabiedrību. Izprotot citu sabiedrību perspektīvu, ir ļoti labi redzama savas sabiedrības uzskatu relatīvā daba. Tādējādi antropologi sevi nereti dēvē par profesionāliem svešiniekiem. Tieši šī spēja paskatīties uz savu sabiedrību tā, it kā tu būtu labi informēts svešinieks, kurš izprot situāciju, bet ko nenomāc ticība vietējiem aizspriedumiem, ir viena no būtiskākajām iemaņām, ko sniedz antropoloģiskā izglītība.

Jāpiemin arī, ka pretēji šad tad sabiedrībā dzirdētam viedoklim antropologi reti nodarbojas ar eksperimentu veikšanu. Kad Roberts Ķīlis runāja par savu pieredzi politikā un valsts pārvaldē kā lielisku antropoloģisku pētījumu, tas nebūt nenozīmēja, ka viņš veic kaut kādu viltīgu eksperimentu, lai paskatītos, kas tagad notiks. Protams, gandrīz jebkura pētnieciska vai ikdienišķa situācija var tikt interpretēta kā eksperiments. Arī antropologa līdzdalīgais novērojums ir šāds “naturālais eksperiments”. Šāda tipa eksperimenta īpatnība tomēr ir tā, ka novērotājs nevar kontrolēt tā gaitu. Dzīve notiek pati par sevi un pētnieka uzdevums ir tajā piedalīties un veikt piezīmes.

Agrīnos posmos antropologi centās izvairīties no jebkādas ietekmes uz pētāmo sabiedrību, bet ļoti drīz saprata, ka strikti izvairīties nekad nebūs iespējams. Kopumā antropologa uzdevums ir iekļauties nevis ietekmēt. Antropologi turklāt ir iespējams vispašreflektīvākie pētnieki, kas spēj pavadīt stundas un dienas diskusijās un paškritikā par pētījuma ētiku un tās iespējamajām problēmām. Galvenais princips šajā ziņā ir nekaitēt cilvēkiem, kuru uzticēšanās ir pamatā jebkura līdzdalīgā novērojuma īstenošanā.

Pieminētās “profesionālā svešinieka” iemaņas nerodas tikai individuālā pieredzē lauka darba laikā. Veicot savu datu analīzi, antropologi plaši izmanto salīdzinošo metodi, kuras laikā novērojumi vienā sabiedrībā tiek skatīti perspektīvā ar citām līdzīgām vai atšķirīgām grupām. Tikai šādu salīdzinājumu rezultātā antropologi var izdarīt kādus secinājumus par to, kāda ir viena vai otra parādība “kopumā”.

Augstāk aprakstīta metode un informācija, ar kuru antropologiem ir jāstrādā, nenovēršami noved pie vienas no būtiskākajām antropoloģija iezīmēm, proti, metodoloģiskā relatīvisma. Metodoloģiskais relatīvisms balstās principā, ka visas sabiedrības ir jāskata kontekstā ar to kultūras vidi, kurā šīs sabiedrības eksistē. Tikai šādā veidā mēs varam izprast, kā darbojas attiecīgā sabiedrība. Krievu vai angļu antropologs, pētot dzīvi Latvijas mazpilsētā cenšas interpretēt šīs dzīves nianses no Latvijas iedzīvotāju perspektīvas, nevis no savas krievu vai angļu akadēmiķa perspektīvas.

Metodoloģiskais relatīvisms tomēr nav tas pats, kas morālais relatīvisms. Saskaņā ar pēdējo mums nebūtu tiesību iebilst pret jebko, kas novērojams kādā citā sabiedrībā, jo šajā sabiedrībā tā ir pieņemts (piemēram, latvieši nedrīkstētu iebilst pret meiteņu apgraizīšanu Somālijā, bet norvēģi nedrīkstētu iebilst pret bērnu sišanu Latvijā, pamatojot to ar attiecīgajā kultūrā pieņemtajām vai plaši izplatītajām kultūras normām). Antropoloģija nevedina uz absolūtu morālo relatīvismu, bet gan cīnās pret nepamatotiem aizspriedumiem. Kā savulaik teica amerikāņu antropoloģe Rūta Benedikta “Antropoloģijas mērķis ir padarīt pasauli drošu cilvēku dažādībai”. Svešāds vai citāds nenozīmē nepareizs.

Relatīvisms nepiedzima līdz ar antropoloģiju. Pirmie antropologi 19. gadsimta pirmajā pusē un vidū nebūt nebija “pārsātināti ar relatīvismu un skepticismu”. Gluži otrādi, būdami labi sava laikmeta pārstāvji, viņi labi apzinājās, ka Rietumeiropas tautas tādas kā angļi, vācieši vai francūži, ir civilizācijas zieds. Pārējās sabiedrības (sākot ar latviešu zemniekiem un beidzot ar Austrālijas aborigēniem, kas tolaik tika uzskatīti par visprimitīvāko cilvēku grupu) ir vairāk vai mazāk iekonservējušās vai atpalikušas no šī zieda. Tādējādi visas kultūras var sakārtot uz vienas vairāk vai mazāk skaidras evolūcijas ass, pieņemot, ka ar laiku, ja paveiksies, mežoņi varētu attīstīties līdz baltā angļu džentlmeņa līmenim.

Tika veidotas lieliskas formas teorijas, kas, kā toreiz šķita, labi skaidro cilvēku kultūru dažādību. Vācu filozofs Frīdrihs Engelss savulaik pamatīgi ietekmējās no sava laika antropoloģiskajām teorijām. Viņa traktāts par Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanos tieši atsaucas uz Lūisa Henrija Morgana grāmatu “Senā sabiedrība”. Minētā grāmata, līdz ar citiem Engelsa un viņa kolēģa Kārļa Marksa darbiem ar laiku tika iekļauta komunistiskajā “kultūras kanonā”, kuram pretī runāt nedrīkstēja neviens komunistisks zinātnieks. Tādējādi visā plašajā Padomju zemē Morgana idejas dzīvoja un plauka līdz pat 1990. gadiem un joprojām turpina ietekmēt sabiedrisko domu.

Tomēr ārpus komunistiskās tradīcijas Morgana un citu viņa teorētisko līdzgaitnieku idejas drīz vien tika apstrīdētas un tad arī pilnībā atmestas kā realitātes skaidrošanai nepiemērotas. Izrādījās, ka sakārtot sabiedrības pa attīstības līmeņiem iespējams tikai sēžot kādas koledžas bibliotēkā, bet “uz vietas” realitātē skaisti izveidotās shēmas sabruka kā kāršu namiņi. Etnogrāfi, kuri ilgstoši dzīvoja kopā ar “primitīvajām” sabiedrībām, pamanīja, ka daudz kas no tā, ko runā par “mežoņiem”, ir vien aizspriedumi, bet tas, kas nav aizspriedumi, no “iekšas” izskatās citādi un nebūt ne tik biedējoši.

To, starp citu, saprata arī pats Morgans, kurš apbrīnoja irokēzus, ieguldīja lielu darbu viņu tiesību aizstāvībā un galu galā tika uzņemts kādā no viņu klaniem. Tomēr vispārējais laika gars neļāva viņam šo apjausmu teorētiski konceptualizēt.

Britu mūsdienu antropoloģijas pamatlicējs Broņislavs Maļinovskis, kurš pavadīja trīs gadus Trobriandu salās, novēroja, ka Jaungvinejas iedzīvotājiem piedēvētais racionalitātes trūkums ir tukšs aizspriedums. Toties pēc atgriešanās Lielbritānijā Maļinovskis saskatīja pietiekoši lielas līdzības starp britu un trobriandiešu uzvedibu, lai liktu pamatus vēl mūsdienās ietekmīgajai reciprocitātes un dāvanu apmaiņas teorijai. Visa turpmākā antropoloģijas attīstība ir pagājusi šādu atklājumu gaismā. Kā vēlāk izteicās franču antropologs Luī Dimons, „mēs nepētām svešās sabiedrības tikai tāpēc, ka vēlamies apmierināt savu interesi par citiem, bet gan arī tāpēc, ka tas palīdz mums saprast kaut ko pašiem par sevi”.

Tādējādi profesores Kūles piesauktais “pārsātinājums ar relatīvismu” ir nevis kaut kāda Latvijas antropologu deviance, t.i., novirze no normas, par kuru būtu jābrīnās (kā to dara Kūle), bet gan antropoloģiskās metodes pamatiezīme.

Kā var nonākt pie tik derdzīga secinājuma?

Šķiet, ka iepriekš par antropoloģisko metodi teiktais jau skaidro, kā un kāpēc antropologi nonāk pie secinājumiem, pie kuriem tie nonāk. Šajā gadījumā gan jāatzīst, ka “derdzīgais secinājums” daļēji ir profesores Kūles fantāzijas auglis. Der citēt Kūles teikumu vēlreiz pilnībā:

„Jābrīnās, kā var nonākt pie tik derdzīga secinājuma, noraidot dzīves ideālformu un nākotni saskatot tikai sociālo un bioloģisko saišu iziršanā, haosā un nemitīgā mainīgumā. Tas nav pasaules attīstības vektors, tā ir tikai ilūzija, ka viss izirst un beidzas.”

Neviens antropologs nekad nav postulējis pilnīgu sociālo saikņu sairšanu (nejaukt ar transformāciju vai periodisku vājināšanos). Bioloģiskā saikne gan ir kultūras konstrukcija un tāpēc par tādu savukārt antropologi nemaz nerunā. Nemitīgs mainīgums ir dzīves fakts. Mainīgums ir viena no kultūras pamatiezīmēm. Tomēr tas nekādi neliecina par haosu. Šeit godājamā kolēģe mazliet pārspīlē, kas, protams, nepalīdz veidot saprātīgu diskusiju. Arī “visa iziršana un beigšanās” ir tikai profesores pašas prāta auglis.

Tālākā tekstā profesore Kūle veic virkni apgalvojumu, kuriem ar manis teikto nav nekāda sakara, bet, kas acīmredzami pauž domu, ka “derdzīgie secinājumi” (kuru gan nebija) radušies tāpēc, ka to paudējam nav nepieciešamo morālo orientieru un, cik var saprast, tas esot tipiski vispār mūsdienu pasaulei. Kā tas noprotams no manis iepriekš rakstītā par antropoloģisko izziņas procesu, šīs jomas pārstāvji nespriež par pasauli, cenšoties izprast savas morālās saknes (lai gan bez tā arī neiztiek), bet gan novērojot dažādu sabiedrību dzīvi. Kamēr Austrumeiropā dzīvojošam filozofam, kas nodarbojas ar ikdienas introspekcijas praksi var šķist, ka ir viena neapstrīdama “dzīves ideālforma”, antropologi nesteidzas ar šādu apgalvojumu, bet jautā – vai visā pasaulē visi filozofi (te ar šo vārdu apzīmējot viedus cilvēkus, kas velta laiku, lai padomātu, par to, kā patiešām būtu jādzīvo) uzskata tāpat?

Antropoloģijā ir virkne terminu, kuru lietderība laika gaitā kļuvusi apšaubāma, jo pamatīgas analīzes rezultātā kļuvusi skaidra to iesakņotība Rietumu klasifikācijas sistēmā (piemēram, reliģija, radniecība, ekonomika, politika utt). Arī ģimenes jēdziens nav viennozīmīgs. Jau pieminētā Trobriandu salu sabiedrība ir labs kontrastējošs piemērs. Trobriandieši, kā to apraksta Maļinovskis, ir matrilineāla, bet patrilokāla sabiedrība. Tas nozīmē, ka radniecība tiek noteikta pēc mātes līnijas, bet jaunais pāris apmetas uz dzīvi pie vīra vecākiem. Turklāt matrilinearitāte šajā sabiedrībā ir tik izteikta, ka mātes dzīvesbiedrs netiek uzskatīts par bērna radinieku. Tas ir gan pirmais audzinātājs, gan tuvākais vīrietis mājsaimniecībā, bet tuvākais vīrieša kārtas radinieks ir bērnam ir mātes brālis.

Maļinovskis šajā sakarā apraksta antropologa-kultūras tulkotāja dilemmu – kā tulkot radniecības terminus? Mūsu “tēvs” nozīmē personu, kas ir gan bērna radītājs, gan mātes dzīvesbiedrs (vai arī tikai pirmais), bet atbilstošais trobriandiešu termins apzīmē kaut ko pavisam citu. Tēvs mums ir arī tuvākais vecākās paaudzes radinieks, bet vai tādā gadījumā drīkst trobriandiešu mātesbrāli dēvēt par “tēvu”? Mūsu šīsdienas kontekstā svarīgs ir jautājums – kuras attiecības trobriandiešu dzīvē uzskatāmas par ģimeni? Papua Jaungvinejā un līdzīgi arī Amazones tropiskajos reģionos “vīrs” nereti nemaz nedzīvo kopā ar “sievu”, lai gan viņiem ir kopīgi bērni. Vīri dzīvo atsevišķās “vīru mājās” un iegriežas pie sievām tikai retu reizi. Visos minētajos gadījumos attiecīgo sabiedrību locekļi visas citas dzīves formas uzskatītu par “derdzīgām”.

Pamācošs stāsts par ģimeni un ideālformu saistās ar amerikāņu antropologu Kenetu Gudu (Kenneth Good), kurš apprecēja janoamu meiteni Jarimu laikā, kad viņš veica lauka pētījumu Amazonē. Laulībā piedzima vairāki bērni, un pēc dažiem gadiem visi pārcēlās uz dzīvi ASV. Tomēr Jarima, kā stāsta Guds, nevarēja iedomāties neko skumjāku par dzīvi sabiedrībā, kur katrs pāris vakarā ieslēdzas atsevišķā mājā un katrs ģimenes loceklis – savā istabā. Pāris gadus vēlāk viņa devās atpakaļ uz dzīvi janoamu sabiedrībā, kur ikviens ciemats ir tikai apaļa nojume, kurā visu kaimiņu un radu dzīves ir redzamas no novērojamas 24 stundas katru dienu, bet cilvēks, kas vēlas palikt vienatnē pats ar sevi, tiek uzskatīts par ļoti nelaimīgu un varbūt pat slimu.

Līdzīgus stāstus varētu turpināt vēl un vēl. Lai vai kādu definīciju mēs pielietotu vārdam “ģimene”, prakse vienmēr piespēlēs pietiekoši daudz atšķirīgu gadījumu, lai šī definīcija kļūtu problemātiska. Tomēr, kā minēju arī savā videoviedoklī, nukleārā ģimene, t.i., vecāki un bērni, iespējams, ir visvairāk izplatītā ģimenes forma. Šāds apgalvojums balstās apsvērumā, ka lielākā daļa cilvēku un vislielāko daļu cilvēces vēstures (aptuveni 99% laika no visas vēstures) cilvēki ir dzīvojuši kā mednieki un augu vācēji. Protams, neviens antropologs nav nekad apmeklējis agrīnos medniekus un vācējus pirms miljons gadiem. Toties zināmu ieskatu šādu grupu dzīvē mēs varam gūt, aplūkojot mūsdienās sastopamās sabiedrības ar tādu pašu iztikas iegūšanas veidu. Dati rāda, ka šajās sabiedrībās gandrīz vienmēr pastāv monogāmija un pāri veidojas uz savstarpējas simpātijas pamata. Tas gan nozīmē, ka šie pāri reti ir uz visu mūžu. Simpātijām mainoties, mainās arī partneri. Kopīgu bērnu esamība, protams, paildzina kopdzīvi.

Kā redzams, šādi kopdzīves veidošanas principi daudz neatšķiras no tiem, ko piekopjam mūsu sabiedrībā un citur industrializētajās zemēs. Tas nozīmē, ka ģimenes, kuras kopā turas tik ilgi, kamēr pārim tas ir interesanti un izjūk tad, kad vairs nav interesanti, vai, kad bērni kļuvuši patstāvīgi, nav vis pēdējā laika “ātrlaika, baudaskāres un egoisma” sekas, bet gan forma, kas pastāvējusi ļoti ilgu laiku. Patiesībā, ja mēs varam teikt, ka ir kāda “dabīga” ģimenes forma, tad šī (simpātijās balstītā un uz nenoteiktu laiku noslēgtā, samērā fleksiblā attiecībā uz intīmām attiecībām ar citiem partneriem) droši vien ir tā visdabīgākā.

Nenoliedzami, šī atziņa dažam labam var šķist “derdzīga”, bet ir jāapzinās šo emociju etnocentriskā daba, t.i., tās neizriet no tā, ka šādi dzīvot objektīvi ir nepareizi, bet gan no tā, ka mums šajā sabiedrībā, šajā vietā un laikā tas šķiet nepareizi. Gluži tāpat kā viduslaiku eiropiešiem derdzīgi un nepareizi šķita doma, ka mazgāties varētu katru dienu, bet mūsdienu japāņi klusībā sauc mūsdienu eiropiešus par smirdīgajiem, jo eiropieši neiet vannā vairākas reizes dienā un nereti sliktāk kontrolē savus ķermeņa izgarojumus.

Novērojumi dažādās sabiedrībās nenovēršami liek nonākt pie secinājuma, ka absolūti lielākā daļa lietu, ko darām kā sabiedrības locekļu ir vai nu pilnībā vai lielākoties sociāli konstruētas. Profesore Kūle acīmredzami ir pārpratusi šī secinājuma jēgu un kritizē to kā sociālo konstruktīvismu, kura rezultātā uzskata piekritēji it kā postulējot, ka varot arī… ar kaķi. Nezinu, kas ir domāts ar daudzpunktu, bet laikam kaut kas “nepiedienīgs” izglītotā runā un tāpēc laikam jau domāts sekss. Bet kontekstā izskatās, ka runa ir arī par ģimeni ar kaķi.

Nu, vispirms jau jāsaka, ka ļoti daudzi latvieši pa jokam vai nopietni apgalvo, ka kaķi ir viņu ģimenes locekļi. Ja ģimenes jēdziens piepildās ar saturu, kuru tam piešķir pētāmā sabiedrība, tad veidot ģimeni, kurā ir kaķis, var arī Latvijā un nevienu par to, cik zinu, nenosoda. Ar seksu gan ir citādi. Anatomisku īpatnību dēļ ar kaķi droši vien nekāds sekss neiznāks. Tomēr kopumā seksuālās prakses ir visdažādākās. Atkal jau šeit runa ir par attiecīgās sabiedrībās pieņemtajām normālajām praksēm. Arī sekss ar dzīvniekiem ir aprakstīts pietiekoši bieži, dažās sabiedrībās tas netiek uzskatīts par neko īpašu. Tā, piemēram, Kolins Tērnbuls raksta par kādu mbuti:

„Es sastapos ar kādu bestialitātes gadījumu (jauneklis un kaza), kas tika atklāti atzīta un respektēta tik tālu, ka nedz zēns, nedz kaza cita no kādas vainas izņemot to, ka viņiem bija jādzīvo tikai savā ciematā. Iemesls viņu izslēgšanai no meža bija nevis uzskati par rituālo netīrību vai nešķīstību, nebija pat mājiena uz amorālumu, bet gan praktiski novērotais, ka zēna “sieva” neprot medīt un drīz vien nomirtu, ja kopā ar viņu atgrieztos mežā. Mokoties starp divām lojalitātēm, zēns beigu beigās izvēlējās mežu un pensionēja savu sievu-kazu, to uzdāvinot kādam ciemata iedzīvotājam, par kuru viņš bija pārliecināts, ka tas godās un turēs dzīvu un labi koptu. Savukārt kazas saņēmējs domāja, ka viņš iegūst neizmērojamu kontroli pār mežu, iegūstot kazu, kurā uzkrājusies meža iemītnieka sperma.”

(Turnbull, Colin M. 1978. “The Politics of Non-Aggression.” Edited by Ashley Montagu. Learning Non-Aggression: The Experience of Non-Literate Societies. New York: Oxford University Press. p 196)

Pieļauju, ka minētais apraksts atkal kādam varētu šķist “derdzīgs”, tomēr jāatceras, ka tas nav kāda filozofa fantāzijas auglis, bet gan reālas situācijas apraksts. Tas, ja varat iztēloties sevi kā cilvēku, kas spēj empātiski paskatīties uz šo situāciju, varēsiet arī ar empātiju paskatīties uz latviešiem, kas pliki skraida pa rasainu zāli pēc tam, kad mežonīgos pagānu rituālos un dzeršanā pavadījuši visu nakti pie ugunskura. Un vēl, pieminot mbuti, jāatzīst, ka kopumā Tērnbula apraksts par mbuti bērnību ir viens no sirsnīgākajiem, kādu man ir bijis tas gods lasīt, tāpēc varu ieteikt to izlasīt katram.

Kūles secinājums, ka no izpratnes par seksuālo prakšu normu konstruētību izriet tas, ka arī mēs “varam… ar kaķi”, gan ir aplams. Lielākā daļa sociālo prakšu un normu ir sociāli konstruētas. Bet kultūra strādā tā, ka mēs tās internalizējam, t.i., pieņemam par savām un sākam uzskatīt tās par nemainīgām, dabīgām un pašsaprotamām. Tas arī nozīmē, ka tiem, kam… ar kaķi derdzas diez vai izdosies sevi sakonstruēt tā, lai vairs nedergtos. Toties apziņa, ka kultūra nav iedzimta, dabīga un nemainīga, ir ar milzīgu atbrīvojošu potenciālu – viss, kas ir konstruēts, var arī tikt mainīts. No profesionālā svešinieka pozīcijām tas, ka novērojamās sabiedrības pārstāvji cieši pieturas pie viena vai otra uzskata, nenozīmē, ka jau pēc paaudzes vai divām viņi nedomās pavisam citādi. Viņiem pašiem gan var dergties ideja par šādu pārmaiņu iespēju, bet, skatoties no malas, tuvojošās pārmaiņas var būt labi redzamas.

Tātad kopumā filozofijas un antropoloģijas izziņas metodes ievērojami atšķiras. Tāpēc arī atšķirīga ir pausto apgalvojumu daba. Lai gan arī filozofi izsaka savus secinājumus, balstoties apkārtējās pasaules novērojumos, tomēr šai nozarei uzsvars uz empīriskajiem novērojumiem ir daudz mazāks nekā antropoloģijā. Savukārt antropologu izteiktie apgalvojumi balstās novērojumos, kas, pielietojot metodoloģisko relatīvismu, iegūti, vērojot un salīdzinot dažādas sabiedrības. Apgalvojums, “ka ģimenes formas var būt dažādas un nav iespējams noteikt, kura ir pareizā”, jāskata šīs izziņas metodes kontekstā. Tomēr attiecībā uz ģimenes politiku Latvijā, globālie novērojumi ļauj apjaust, ka par spīti dažu (vai pat daudzu) paustajam viedoklim, arī tās iezīmes, kuras mums šķiet teju akmenī iecirstas, īstenībā ir vien konkrētajā laikā daļas sabiedrības (jo sabiedrība nekad nav viendabīga) pieņemts.

Pārpublicēts no https://sedlenieks.wordpress.com

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Suverenitātes portrets pakta jubilejas sakarā

Foto2019.gada 23.augustā paiet 80 gadi kopš Vācijas un Padomju Savienības līguma noslēgšanas. Tas bija triviāls līgums par neuzbrukšanu. Līgumu parasti dēvē par Molotova-Ribentropa paktu. Līdz 1939.gada 23. augustam cilvēce pazina daudzus paktus, kā dēvē starptautiskos līgumus. Arī Latvijas Republika savas pastāvēšanas laikā ir bijusi līdzautore daudziem paktiem. Droši var teikt, ka neviens no tiem nekad nav ieguvis sabiedrības plašāku ievērību. Ne reti par paktiem sabiedrība netiek detalizēti informēta. Paktu producēšana ietilpst diplomātisko attiecību segmentā un ārlietu ministrijas rūpēs.
Lasīt visu...

21

Sabiedrībai jau tagad ir iespējams saņemt no iestādes informāciju par ielūgto personu sarakstiem uz valstiski nozīmīgiem notikumiem

FotoRakstam „Nodokļu maksātājiem nav jāzina, kādi cilvēki par nodokļu maksātāju naudu tiek uz sarīkojumiem, kas tiek finansēti no nodokļu maksātāju naudas” lūdzam pievienot Kultūras ministrijas (KM) viedokli, kas ir šāds – jau spēkā esošie normatīvie akti nosaka kārtību, kādā regulējams jautājums par ielūgumu izsniegšanu uz nozīmīgiem kultūras pasākumiem:
Lasīt visu...

21

Kā pārvarēt lielo masu mediju krīzi

FotoPašlaik ne tikai Latvijā, bet daudzās valstīs tiek celta trauksme par lielo masu mediju krīzi. Informācijas apmaiņa starp cilvēkiem pamazām pārceļas uz sociālo portālu vidi, un lielo masu mediju loma kļūst aizvien maznozīmīgāka. Risinājums - ieguldīt masu medijos aizvien lielākas finanses, manuprāt, neko nemainīs. Nauda vienkārši tiks sabērta tukšā mucā.
Lasīt visu...

21

Augstskolas autonomijas anatomija: brīvā Latvijā brīva Universitāte

FotoLatvijas kā nacionālas valsts ar parlamentāru valsts iekārtu pamatus veido Vilhelma fon Humbolta idejas par zinātnes un izglītības vienotību un izglītības kā personas un tātad arī valsts veidotāju.
Lasīt visu...

21

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

Foto2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji, un vēstule pamatā ir vēlēšanās dot savu artavu LU pseidorektora Muižnieka mahināciju aizstāvēšanā. Taču reizē vēstule raksturo akadēmiskās sabiedrības drausmīgo stāvokli.
Lasīt visu...

12

Nacionālās apvienības vēstule premjeram par Sabiedrības integrācijas fonda darbības turpināšanas lietderību

FotoNacionālās apvienības “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (turpmāk – VL-TB/LNNK) frakcija jau vairākus gadus ar bažām vēro Sabiedrības integrācijas fonda (turpmāk – SIF) darbību. Neizpratni par SIF kritērijiem nevalstisko organizāciju pieteikto projektu izvērtējumam nereti pauž arī pašas NVO – piemēram, Gruzijas latviešu biedrība detalizēti pamatotā lūgumā izvērtēt SIF rīcību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Akadēmiskā sabiedrība premjeram: atbalstot tiesiskās reformas, aicinām neiejaukties Latvijas Universitātē

Latvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi – Latvijas...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

Atsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas...

Foto

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

Šādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts....

Foto

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

Pēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav...

Foto

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

Rīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē...

Foto

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

Pēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri...

Foto

Apspriežamie jautājumi

Biju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu...

Foto

Preventīvais uzbrukums

Pēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras...

Foto

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir...

Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...