Iesaki rakstu: 
„Latvijas Dzelzceļa” (LDZ) valdes priekšsēdētāja atlaišana pagājušajā nedēļā bija viens no Top notikumiem. Bija arī daudz izrunāšanās un izrakstīšanās šajā sakarā. Laiks pavilkt svītru un izdarīt secinājumus, un tie nav iepriecinoši.
Saprotams, ka patiesos iemeslus neviens publiski nenosauks, nav smuki nest strīdus ārā no uzņēmuma. Līdz ar to padomes priekšnieka Jāņa Langes paustais, ka viss ir kārtībā un nesakritis tikai nākotnes redzējums, vai arī paša atlaistā Māra Kleinberga apgalvotais, ka neesot bijis gatavs tik agresīvam izmaksu samazinājumam, varētu būt tikai daļa patiesības. Taču tas nav arī tik svarīgi. Daudz interesantāk ir tas, ko puses, tai skaitā ministrs, sarunāja ap šo tēmu.
Vispirms jau pārsteidz atsaukšanās uz nākotnes skatījumu. Skatīšanās nākotnē, tas ir dzelzceļa infrastruktūras attīstības plānošana, jau sen nav LDZ kompetencē. To tagad plāno Satiksmes ministrija un apstiprina MK. Dīvaini, taču tādus Dzelzceļa likuma grozījumus ir apstiprinājusi Saeima, un tā tam būs būt. Tātad J. Langem ir jājautā Jānim Vitenbergam: "Ministra kungs, kurp dodamies?", nevis otrādi. Varbūt M. Kleinbergam bija citas domas par LDZ Cargo izdalīšanu ārpus koncerna (privatizāciju)? Varbūt.
Nākošais ir vēlme atrisināt LDZ finanšu problēmas, samazinot izmaksas. Iespējams, ka padomes locekļi Andris Liepiņš un Reinis Ceplis nav atmetuši savu hipotēzi, ka, samazinoties ieņēmumiem, ir iespējams proporcionāli samazināt arī izmaksas. Absurds, taču tā šie abi kungi domā. Nu vai arī pilda kādu uzdevumu.
Man nav īsti saprotams, kāpēc tad bija vajadzīgi jaunie elektrovilcieni ar konstruktīvo ātrumu līdz 160 km/h, ja drošības nolūkos, nespējot uzturēt sliežu ceļu atbilstošā stāvoklī, ātrumu visdrīzāk nāksies samazināt. Ar kravas vilcieniem vienkāršāk. Ar pašreizējo noslodzi var droši vilkties arī ar 30 km/h. Jaudas pietiks.
Ir vēl viens aspekts, kas šo taupīšanu pārvērš par izšķērdību. Jo sliktāk tiek uzturēts sliežu ceļš, jo ātrāk būs jāveic kapitālais remonts. Lai runātu par līdzekļu ekonomiju, ir jāatrod ekonomiskā līdzsvara punkts starp uzturēšanas izmaksām un investīciju izmaksām. Citādi neko ietaupīt neizdosies. Skopais un muļķis maksā divreiz.
Vēl piesardzīgu dara fakts, ka jaunais satiksmes ministrs kaut ko norunāja par nepieciešamību dzelzceļam diversificēties. Nez ko viņš ar to domāja? Diversificēties kādā jomā? Līdzīgi laida arī Tālis Linkaits savā iesākumā. Pat iecēla Padomē savus diversifikatorus A. Liepiņu un R. Cepli, taču četru gadu laikā tā neko arī nenodiversificēja. Varbūt šo vārdu politiķi lieto, jo skan gudri.
Nez kā varētu diversificēties dzelzceļa infrastruktūra, uzbūvēt uz sliedēm skrejceļu? Tas pats LDZ Cargo - uzsākt avio vai auto pārvadājumus? Var jau visu, bet vai vajag. Varbūt ar diversificēšanos ministrs domāja kravas? Varbūt jaunajam ministram tāpat kā T. Linkaitam sākumā likās, ka ir daudz neaustrumu kravu? Pirms kāda laika T. Linkaits taču atzinās, ka citu kravu neesot. Vai tam, lai to saprastu, bija vajadzīgi četri gadi? To jau viņam uzreiz teica. J. Vitenbergs taisās uzkāpt arī uz šī grābekļa?
Par to izmaksu samazināšanu kā varoņdarbu, ko M. Kleinbergs, protams, padomes priekšsēdētāja J. Langes vadībā ir veicis. Samazinoties kravu apjomam vairāk nekā uz pusi, ir tikai loģiski, ka samazinās arī strādājošo skaits. Viena daļa, kuru darbs ir saistīts ar kravu pārvadājumu un kravu apstrādi, gandrīz automātiski, savukārt infrastruktūras uzturēšanā, mainoties infrastruktūras noslodzei. Nekad neesmu sapratis šo apsēstību ar apņemšanos un ziņošanu par strādājošo skaita samazināšanu. Vai tad strādājošie ir tas, pret ko jācīnās. Būdams ekonomists, vienmēr esmu optimizējis izmaksas, ne strādājošos. Strādājošie ir tikai viena no izmaksu sadaļām.
Bet tagad galvenais antivaroņdarbs administrācijas izmaksu samazināšanā. Koncerna pārvaldes izmaksas (uzņēmuma padomes un valdes atalgojums, to var atrast koncerna gada pārskatā) laika posmā no 2018. gada līdz 2021. gadam pieauga gandrīz divkārtīgi. No 790 tūkst. eiro uz 1,4 milj. eiro. Kāpēc tad J. Lange nepalielījās kā krietns un rūpīgs saimnieks? Kāpēc kautrēties?
Vēl viena ne visai laba ziņa. Pēdējos četros gados LDZ nav veicis faktiski nekādas investīcijas. Ceļu kapitālā remonta apjomi bija nožēlojami. Jaunas tehnoloģijas nav parādījušās. Bija plānots vismaz sākt būvēt Vienoto kustības vadības centru, elektrificēties līdz Daugavpilij un Rēzeknei, kā arī praktiski par jaunu pārbūvēt Šķirotavu Daugavpilī, bet nekas netika izdarīts. Kaut arī šiem projektiem bija paredzēts ES līdzfinansējums un tie tika iekļautu Indikatīvajā dzelzceļa infrastruktūras attīstības plānā, tātad pasūtīti no MK puses. Četru gadu laikā dzelzceļs tehnoloģiski ir pavisam atpalicis no kaimiņiem. Salīdzinājumam: laika posmā no 2005. līdz 2018. gada investīcijas dzelzceļā, kopā ar Eiropas naudām tuvojās 1 miljardam eiro.
P.S. Labi laiki valsts uzņēmumos piesaista negodprātīgus politiķus, kas ieceļ nekompetentus, bet sev lojālus vadītājus, kuri rada sliktus laikus uzņēmumiem.
Seko mums 
Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa.
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
Vara Latvijā 2025.gadā bruks kopā. Iekšējā politiskā krīze un šķelšanās. Jaunas vēlēšanas, izmaiņas valsts pārvaldē. Visdrīzāk prezidents pieņems lēmumu atlaist Saeimu!
2022. gadā līdz ar grozījumiem Konkurences likumā tika stiprinātas Konkurences padomes pilnvaras, neatkarība un resursi. Tika stiprināta arī iestādes lēmējinstitūcija – padome, palielinot tās locekļu skaitu no trim uz pieciem, kā arī padomes pilnvaras, kas sniedz iespēju tai aktīvāk iesaistīties iestādes iekšējo jautājumu apspriešanā, visiem padomes locekļiem ieņemot vienlīdzīgu statusu, tādējādi nodrošinot iestādes darba nepārtrauktību, caurspīdību un tiesiskumu.
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.
