Putins ir bezemocionāls spēlmanis – blefotājs, kurš pēc dabas ir tirgotājs – avantūrists
Alvis Hermanis02.07.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mana režisora profesija un ikdienas darbs ar aktieru pārtapšanu lomā (ar kuru nodarbojos jau 30 gadus) uztrenē spējas ielīst cita cilvēka psihofiziskā stāvokļa un uzvedības loģikas iekšpusē. Citiem vārdiem, – iztēloties sevi viņa vietā un modelēt viņa nākamos soļus. Varu pastāstīt par maniem “panākumiem”, daudz un dikti domājot par šo gadījumu.
Uzreiz teikšu, ka prognozes nav iepriecinošas. Putins ir cilvēks, kurš 23 gadu garumā bauda absolūtu un neierobežotu varu, plus totāla vientulība. Tas noved pie neatgriezeniskām izmaiņām smadzenēs, kurām vajadzīgi arvien lielāki kairinātāji. Neizbēgami viņš pašreiz nonācis pilnīgi fantastiskā iekšējās apziņas stāvoklī “es pret visu pasauli”, turklāt nevis pārnestā, bet viskonkrētākajā šo vārdu nozīmē.
Viņu šobrīd vada prātam neaptverams draivs, misija un azarts izmainīt visu pasaules kārtību pēc savas saprašanas un vēlmes. Un tieši šai brīdī viņu vada tāda milzu iedvesma un adrenalīns, kādu piedzīvo, iespējams, tikai kazino apmeklētājs, palielinot likmes līdz bezgalībai, vai Formulas-1 braucējs, kuram prātā stāv: visu vai neko.
Un šeit nāk pats svarīgākais, lai saprastu viņa loģiku. Putins ir bezemocionāls spēlmanis – blefotājs, kurš pēc dabas ir tirgotājs – avantūrists. Katrs viņa nākamais gājiens ir domāts, lai pretinieku psiholoģiski pakļautu. Ar to, piemēram, izskaidrojams it kā neloģiskais iebrukums Ukrainā un it kā bezjēdzīgi nežēlīgā kara taktika. Raķešu šāvieni (kura katra izmaksā it kā 3 miljonus) Kremenčugas supermārketam nav nekāds pārpratums, piemēram. Tas ir ļoti apzināts psiholoģiskais vēstījums, kurš perfekti iekļaujas viņa taktikas loģikā.
Un viņa spēles loģika balstās uz nemitīgu likmju celšanu, un tās kļūs arvien sāpīgākas. Tas turpināsies pa augšupejošu līkni, un to apturēt var tikai un vienīgi Putina personas likvidācija. Viņš pats to labi zina. Tieši tāpēc viņam atpakaļceļa vairs nav. Arī apstāšanās vairs nav iespējama, – tikai uz priekšu.
Sen zināms, ka priekšrocība cīņā par dzīvību un nāvi ir tam, kurš nebaidās mirt. Putinam un viņa sekotājiem, kurus tas pārliecinājis ar propagandas un baiļu maisījumu, šobrīd ir šī priekšrocība. Plus mazvērtības kompleksa mākto pasionārisms. Līdz ar to viņiem katra nākamā likme nāk ar arvien lielāku pārliecību un viņiem šai spēlē pieder iniciatīva.
Piemēram, ziņa par Somijas iestāšanos NATO no vienas puses mums ir prieka vēsts, jo Somijai ir ļoti, ļoti stipra armija. Bet no otras puses Baltijas reģiona spēles laukumā sekos atbildes gājiens. Arī tas būs it kā neloģisks un iracionāls. Jo tādi ir viņa spēles noteikumi. Viņš gaida, kad pretinieks psiholoģiski salūzīs. Salūzt mēs arī gan negribam, gan nevaram. Tāpēc šo vilcienu nevar vairs apturēt.
Putina pašreizējais psiholoģiskais stāvoklis ir pielīdzināms ekstāzei, un savukārt mūsu racionālais un emocionālais vērtējums tam visam ir tikpat bezjēdzīgs, cik bezjēdzīgi ir spēlēt ar pretinieku basketbolu, ja viņš ar tevi spēlē pēc volejbola noteikumiem. Kaut laukums un bumba it kā izskatās līdzīgi.
Seko mums 
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
