Iesaki rakstu: 
Ja cilvēks ir melis, tad tāds viņš būs faktiski visos jautājumos, par kuriem paudīs savu viedokli. Iesākumā varbūt būs melošana par lieliem jautājumiem, bet, laikam ritot, robeža starp iedomāto un reālo pazūd. Līdz ar to pašsaprotami rodas nākamais jautājums – vai šādam cilvēkam, kurš melo, var uzticēties. Viena lieta, ja melis, kā sacīt jāsaka, ir cilvēciņš no tautas, otra lieta, ja melis ir nozīmīgs politiķis vai pat valsts prezidents.
Kā stāsta Jolanta Cihanoviča, ir jāsaprot, ka meli bojā attiecības, jo grauj uzticēšanos, un cilvēks, kuram tiek melots, nākamreiz vairs nevar saprast – uzticēties vai ne. „Tad, ja melis apgalvo, ka nu gan viņam var ticēt, rodas jautājums - kādēļ to darīt, ja ir bijis gadījums, kad uzticēties nevarēja?”
Runājot par meliem, diženais rakstnieks F.Dostojevskis ir teicis: „Nemelo sev. Cilvēks, kas notic saviem meliem, drīz vien vairs nespēj izšķirt, kas ir patiess – gan sevī, gan pasaulē...”
Iepriekš minētā apkopošana ļauj izdarīt secinājumu, ka melis aizies līdz tādai pakāpei, ka būs pirmais, kas notic paša sacītajam, tas nekas, ka sasaistē ar realitāti var būt pavisam citādāka situācija. Savukārt apkārtējie, kuri būs spējīgi identificēt melus, melim vairs neuzticēsies, jo vienmēr būs pamats bažām, ka tiek melots arī konkrētajā gadījumā.
Protams, ka iesākumā ir svarīgi saprast, vai cilvēks neatkarīgi no ieņemamā amata melo vai ne, kā arī – vai šie ir “unikāli” meli vai arī ir iespējams secināt, ka melots tiek vairākkārtīgi. Bez šaubām, ja tiek melots vairākkārtīgi, tad lielāks un negaidītāks pārsteigums būs tad, ja tiks secināts, ka cilvēks nemelo, nevis – ka jau kā ierasts – melo.
Meli agri vai vēlu atklājas. Jo lielāki meli un augstāks amats melotājam, jo ilgāks laiks vajadzīgs, kamēr patiesība nāk gaisā.
Neslēpšu, patiesībā es neesmu Putina atbalstītājs un fans, drīzāk pavisam otrādāk – esmu viņu kritizējis, kaut arī mana nostāja nesakrīt ar partijas uzņemto kursu.
Tomēr iedomāties, ka tik lielas un varenas valsts galva varētu būt vienkāršs melis – kaut kā negāja kopā. Lai šo jautājumu reizi pa visām reizēm atrisinātu, veiksim atskatu pagātnē. Turklāt – iesākumā apkopošu tikai faktus:
[1] 2014.gada 4.jūnijā Kremlis turpina noliegt, ka Ukrainas dienvidaustrumos atrastos Krievijas karavīri, instruktori un kaujinieki. To intervijā Francijas telekanālam TF1 un radiostacijai "Europe1" apliecināja Krievijas prezidents Vladimirs Putins. "Nekāda karaspēka, nekādu Krievijas instruktoru Ukrainas dienvidaustrumos nav," sacīja Putins. Viņš arī paziņoja, ka Krievijas Federācijai nav nodoma pievienot Ukrainu vai destabilizēt situāciju šajā valstī. "Nē, mēs ar to [ar destabilizāciju] nekad neesam nodarbojušies un nenodarbojamies," sacīja Putins.
Fakti:
2014.gada 21.martā ar Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrijas pavēli Nr.160 “Par Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrijas medaļa par Krimas atbrīvošanu” tika apstiprināta medaļa, kura tika pasniegta jau 24.martā.
Pārdomas:
Vai tik tiešām iespējams, ka Aizsardzības ministrija apstiprina apbalvojumus, kuri nav domāti armijai? Tā arī – vai Putins kā valsts bruņoto spēku virspavēlnieks nebūtu lietas kursā par apbalvojumu? Vai apbalvojuma skices un medaļas izgatavošana ir dažu dienu jautājums vai – tomēr vismaz kādu mēnešu?
[2] 2018.gada 1.martā Putins publiski paziņoja, ka Krievijas rīcībā ir tāds bruņojums, kādu citi līdz šim nav pat radījuši. Tajā skaitā arī raķeti ar kodoldegvielas dzinēju, kura var nest kodolgalviņu. Ar kodoldegvielas dzinēju aprīkotā raķete ir veiksmīgi veikusi visus izmēģinājumus. Šā tipa raķetēm ir neierobežots lidojuma attālums un ilgums, tās trajektorija ir mainīga un spēj pārvarēt visas pretraķešu sistēmas.
Fakti:
Krievija pagājušā gada 2017.gada novembrī neveiksmīgi izmēģinājusi raķeti ar kodoldzinēju, kura iegāzusies Barenca jūrā. No 2017. gada novembra līdz 2018. gada februārim četri izmēģinājumi, un visi beigušies ar neveiksmi. 2019.gada 15.augustā publicēta informācija: Valdības kodolaģentūra "Rosatom" atzinusi, ka viņi veica ar kodoldegvielu darbināmā raķetes dzinēja izmēģinājumu, taču sīkāku informāciju nesniedza. Raķešdzinēja eksplozijā Krievijā gāja bojā pieci krievu kodolinženieri.
Pārdomas:
Kad Putins klāstīja par brīnumainajiem ieročiem, visi izmēģinājumi bija bijuši neveiksmīgi. Arī pēc tam notikušie izmēģinājumi bija neveiksmīgi. Līdz ar to runāt par rīcībā esošo bruņojumu ir ļoti pārsteidzīgi. Jāatzīmē, ka arī runas laikā tika demonstrēti grafiskie attēli, nevis videomateriāli no izmēģinājumiem, kas arī liek domāt, ka patiesībā nekāda brīnum ieroča nav.
Varētu tā salīdzināt vēl un vēl. Diemžēl rezultāts no tā nemainītos. Gandrīz jebkurš Putina paziņojums ir bijis meli.
Te būtu vietā jautājums, vai Putins kā Krievijas prezidents vienīgais ir melis vai tomēr ne. Ja skatītos tikai pēdējo desmitgadu griezumā, tad vienīgais noteikti ne, bet izteiktākais noteikti. Ja paskatītos dziļākā vēsturē, ņemot vērā, ka pats Putins uzskata, ka Krievija ir PSRS mantiniece, tad jāsecina, ka Putinu pārspēj viens cits vīrs – Ņikita Hruščovs.
Blefošanas/melošanas ziņā abi līdzīgi, bet apjomā un formā Hruščovs pārtrumpo Putinu. Savulaik arī Hruščovs radīja rietumvalstīm mānīgu priekšstatu, ka PSRS ir varena kodolvalsts. Tā, lai radītu priekšs,tatu par PSRS kā spēcīgu kodollielvalstī, 1961.gada 30.oktobrī tika izmēģināta ūdeņraža bumba ar piecdesmit megatonnu lielu jaudu. Visa pasaule tad noticēja, ka PSRS ir varena kodollielvara, ar kuru jārēķinās, un līdz ar to sākās jau zināmā bruņošanās sacensība, kura izrādījās letāla tās uzsācējai – PSRS.
Kur tad bija blefs/meli Hruščova teiktajam par kodollielvalsts varenību? Bumbvedēja Tu-95 korpusā to bija iespējams ielādēt tikai līdz pusei, tāpēc bumbvedēja ātrums un lidojuma attālums stipri samazinājās. Nācās rakt tranšeju, lai bumbu uz speciālas platformas varētu pastumt zem lidmašīnas. Gadījumā, ja superjaudīgā bumba tomēr tiktu pieņemta apbruņojumā, līdzekļus, kas to varētu nogādāt līdz mērķim, vēl būtu nepieciešams radīt. Realitātē tas nozīmēja tikai vienu: vienīgā valsts, kuru PSRS varēja tajā brīdī iznīcināt ar kodolieročiem, bija pati PSRS, jo bumbas bija, bet nogādes līdzekļi nebija.
Iepriekš minētais bija tikai viens no Hruščova blefiem/meliem, bet tādu bija daudz.
Nelielās devās blefs/meli politikā tiek uzskatīti par pieļaujamu rīcību. PSRS šī pieļaujamības latiņa bija ļoti augsta, jo, kā zināms, PSRS laikos valdošā kliķe to tik vien darīja kā blefoja/meloja, bet Hruščova blefs/meli jau bija tik lieli, ka viņa oficiālo runu krājumos sākās cenzēšana, dzēšot daudzos pārspīlēto solījumu ieviešanas termiņu gadus.
Kas notika ar Hruščovu? Viņš iegāja vēsturē kā viens no retajiem, kurš amatu atstāja uz savām kājām, nevis viņu iznesa no Kremļa ar kājām pa priekšu. Vienkāršāk runājot – viņu gāza no varas, presē publicējot tik īsu informāciju par Hruščova došanos pensijā veselības pasliktināšanās dēļ.
Tagad paskatīsim līdzības. Putins blefo/melo, ka maz neliekas.
Tamdēļ bez uzmanības nevar atstāt faktu, ka Krievijā darba kārtībā ir likumprojekts, kurš paredz nosacījumu par Krievijas bijušo prezidentu neaizskaramību, kas paredz, ka bijušie valsts augstākie vadītāji nevar tikt saukti pie kriminālās un administratīvās atbildības par darbībām, kas pastrādātas amata pilnvaru laikā, un šis nosacījums turpmāk tiks attiecināts uz visu viņu dzīves laiku.
Varētu domāt, ka Putins jau sāk rūpēties par savu nākotni pēc prezidentūras beigām, bet ir viens liels bet – viņš pie varas var palikt līdz 2036.gadam. Vai nešķiet, ka viņš pārāk ātri ir sācis domāt par savu aizsardzību pēc 2036.gada? Ārēji un formāli šķiet, ka viņa pozīcijas ir visnotaļ spēcīgas. Ak, jā, Hruščovs arī savos varas gados domāja, ka ir neizskarams, bet Kremļa kliķe bija citādākās domās.
Šādā kontekstā nevar paslīdēt garām arī plašsaziņas līdzekļos izskanējusī informācija, ka Putinam konstatēti Parkinsona slimības simptomi un tāpēc viņš 2021.gada sākumā gatavojoties atkāpties no amata. Protams, ka oficiāli Kremlis pašlaik noliedz šādu informāciju. Kaut arī, ja paskatās no otras puses, – Kremlis vienmēr noliedz jebkādu informāciju, ja vien paši kaut ko nav pateikuši.
Jāpiemin viens interesants fakts. Tas, ka Putins vairs īsti nekontrolē situāciju, jau nav noslēpums. To apliecina kā protesti Habarovskā, tā arī paša Putina neizlēmīgā rīcība daudzos citos jautājumos. Ironiski, ka šo jautājumu rakstā “Vai Putins ir zaudējis ķērienu” argumentēti apskata neviens cits kā Hruščova mazmeita Ņina Hruščova.
Izskatās, ka lielākajiem blefotājiem/meļiem būs vēl viena kopēja iezīme – no Kremļa viņi būs izgājuši uz savām kājām.
Avoti:
http://tikainesakinevienam.lv/category/meli/
https://nra.lv/politika/pasaule/118749-putins-ukraina-nav-krievijas-karaviru.htm https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9C%D0%B5%D0%B4%D0%B0%D0%BB%D1%8C_%C2%AB%D0%97%D0%B0_%D0%B2%D0%BE%D0%B7%D0%B2%D1%80%D0%B0%D1%89%D0%B5%D0%BD%D0%B8%D0%B5_%D0%9A%D1%80%D1%8B%D0%BC%D0%B0%C2%BB https://www.youtube.com/watch?v=pOsCNQI10sU
https://www.tvnet.lv/4780913/100-megatonnu-udenraza-bumba
https://jauns.lv/raksts/arzemes/412450-krievija-grasas-paplasinat-eksprezidentu-neaizskaramibu https://www.tvnet.lv/7103707/kremlis-komente-baumas-par-putina-gaidamo-atkapsanos-slimibas-del https://www.tvnet.lv/7099882/vai-putins-ir-zaudejis-kerienu
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
