Iesaki rakstu: 
Eiropa šobrīd atrodas krustcelēs, tā vien šķiet, ka mēs pieredzam Eiropas identitātes krīzi un absolūtu neizpratni par vērtībām, kurām sekot. No vienas puses tiek runāts par cilvēktiesībām, to aizsardzību un bībelisku ES pamattiesību hartas baušļu un principu ievērošanu Eiropas Savienības (ES) normās un likumos. No otras puses tiek pārkāpti visi principi un nospraustie baušļi nemanāmi pielāgojas jaunām vērtībām, ko var redzēt dažos ļoti spilgtos notikumos kā ES politiskajā tā ekonomiskajā arēnā.
Protams, dažādu notikumu virzību var uztvert citādāk, ja seko principam „Nekā personīga – viss ir tikai bizness”, taču ko iesākt, ja bizness ir tieši tas, kas kļūst subjektīvs, tādējādi pat ļoti tuvs? Šajā gadījumā, runājot par vecās Eiropas izpratni par pamatvērtībām, var pieminēt ļoti spilgtu piemēru – milzīgo un apjomīgo Krievijas-Vācijas gāzes vada Nord Stream II projektu, kas ne reizi vien ir nonācis politiskajās krustugunīs un licis apšaubīt vecās Eiropas vērtības kopumā.
Neskatoties uz to, ka Vācija ir tikai viena no vecās Eiropas valstīm, tai neapšaubāmi ir milzīga ietekme un teikšana Eiropas Savienības politiskajās struktūrās, kas liek aizdomāties par dubultstandartiem ne tikai Vācijas, bet arī citu vecās Eiropas valstsvīru veidotajā ES politikā attiecībā uz Krieviju.
Par to liecina arī fakts, ka, neskatoties uz visiem Krievijas Federācijas vadības paveiktajiem noziegumiem, tai skaitā Krimas aneksiju, asiņainajām aktivitātēm Austrumukrainā un Āfrikā, spiegošanas skandāliem, kā arī uz vēl neseno Kremļa rīkļurāvēju mēģinājumu noindēt Putina opozicionāru Alekseju Navaļniju, nemaz nerunājot par to, kas notiek ar citiem Putina režīma pretiniekiem ārvalstīs un Krievijā, atsevišķas ES valstis, it sevišķi vecās Eiropas valstis, uzstāj uz ekonomisko saišu stiprināšanu un sadarbības veicināšanu ar Krieviju.
Tai skaitā ir Vācija, kas, neskatoties uz visiem Putina režīma pārkāpumiem, aktīvi veicina sadarbības saišu veidošanos ar Kremli. Varbūt tāpēc vācieši bija ar mieru izglābt Navaļniju, lai attiecīgie avīžu virsraksti nebūtu tik ļoti Krieviju diskreditējoši. Acīmredzot vāciešiem kārtējais Novičok skandāls, kurš izraisīja plašu starptautisko rezonansi un liek nopietniem vīriem runāt par jaunu sankciju piemērošanu pret Krieviju, šķiet nesvarīgs uz lielās naudas un lētās gāzes fona.
Neskatoties uz visu negatīvo, Vācija aktīvi darbojas pie gāzes vada projekta pabeigšanas un aicina starptautisko sabiedrību nesaistīt Navaļnija lietu ar “ Nord Stream II būvi. Kas šķiet gaužām aplami, jo tieši Vācijas valdība bija tā, kas paziņoja, ka viņu pašu speciālisti ir atraduši Krievijas nervu aģenta Novičok pēdas opozicionāra Alekseja Navaļnija organismā, un pieļāva, ka notikusī saindēšanās bijusi nevis nejaušība, bet mērķēts Kremļa uzbrukums Krievijā populārajam opozicionāram. Taču arī tas nav pietiekams iemesls, lai apsvērtu valsts distancēšanos no kopīgiem projektiem ar Krieviju. Ja šis neliecina par dubultstandartiem, tad kas vēl?
Protams, ar vienu valsti un tās kļūdām, lai arī cik ietekmīga tā nebūtu, nevar raksturot visu Eiropas kontinentu vai ES kopumā, taču fakts, ka minētā gāzes vada būvniecībā ir iesaistītas vairāk nekā 100 kompānijas no pavisam 12 Eiropas valstīm, liek ne tikai aizdomāties par iesaistīto valstu dubulto morāli, bet skatīties uz kopējo sistēmas darbību un tās trūkumiem. Turklāt, zinot ES nostāju jautājumos, kas skar Krievijas Federāciju un tai piemērotās sankcijas, kas sākotnēji tika nodēvētas par sankcijām pret agresora valsti, šķiet gaužām nepareiza Vācijas spītīgā turēšanās pie attiecīgā projekta pabeigšanas. Turklāt papildus tam, ka biznesa plūsma jau tā tika traucēta daudzo ES ierobežojumu dēļ, arī ASV ieviesa sankcijas, kas vērstas pret projektu kopumā un tā īstenotājiem, tādējādi radot negatīvu rezonansi nozarē kopumā. Kas liek uzdot retorisku jautājumu: „Vai tiešām tas ir tā vērts?”
Tai pašā laikā, neskatoties uz to, ka Nord Stream II zināmā mērā ir Krievijas enerģētikas politikas ietekmes paplašināšanas uzvaras gājiens, Eiropas rietumu kontinentālajā daļā tas tiek raksturots, kā Eiropas mēroga sadarbības projekts, kuru finansē vadošie enerģētikas uzņēmumi no Francijas, Vācijas, Nīderlandes, Lielbritānijas un Austrijas un kas atnesīs vairāku miljardu eiro ieguldījums Eiropas rūpniecībā un pakalpojumos, aizmirstot pieminēt to, ka tādējādi Krievijas Federācija iegūst instrumentu, ar ko veikt politiskas un ar enerģijas piegādi saistītas manipulācijas, lai apietu vai pat izbeigtu tai uzliktās sankcijas.
Tas viss norāda uz nepastāvību un nespēju pieturēties pie pašu sludinātiem principiem. Turklāt, iedziļinoties pašā fakta būtībā, zūd jēga ES kā tādai, jo Eiropai būtu jāstāv pāri visam un jābūt piemēram pārējiem, pierādot, ka tas, kas ir rakstīts uz papīra, ir dzīvs arī realitātē. Eiropai būtu jāparāda savs spēks, viedums un drosme, atklāti sūtot vēstījumu Krievijai, ka šāda uzvedība netiks ignorēta un pārkāpumi tiks sodīti, ievērojot visas pamattiesību hartā paredzētās normas un ētikas principus. Tai būtu jābūt vienotai un spējīgai novērst Krievijas korumpētā režīma skarbos cilvēktiesību pārkāpumus.
Tā vietā vecā Eiropa sevi ir pazaudējusi un parāda kā sašķeltu veidojumu, kas pats pakļaujas korupcijas pūķim un ačgārnā veidā mēģina uzturēt leģendu par spēcīgo un morāli attīstīto savienību, realitātē nespējot izdarīt neko, kas atbilstu pašpasludinātajām morāles un ētikas vērtībām.
AVOTI:
https://www.la.lv/vacija-grib-pabeigt-nord-stream-2-buvi
https://www.nord-stream2.com/nord-stream-2-is-a-european-collaboration/
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
