Putina rīkļurāvēju mācības vai tomēr brīdis pirms kara: KAVKAZ-2020
Augusts Augustiņš23.08.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Līdz ar Putina kļūšanu par Viskrievijas „caru” sākās pa skuju taku aizgājušās PSRS klonēšanas process. Redziet, Putins alkst revanša un atriebības, iespējams, par zaudēto bērnību... nezinu, vai tas ir no tā, ka bērnībā nav vitamīnus ēdis, vai tomēr čekas skolas tualetē būs piedzīvojis smagus brīžus.
Par Putina iespējamām asiņainajām ambīcijām, kas tieši attiecas uz Baltijas valstīm, es jau mazliet ieminējos rakstā „Kremlis gatavo Trojas buļbu Baltijas valstīm: projekts „Vitebskas tautas republika”, bet tas nav vienīgais puzles gabaliņš Putina militārajā stratēģijā, kuram būtu jāpievērš vērība. Viņš nekad nav slēpis, ka vēlas panākt, lai Krievijas Federācija kļūtu tikpat jaudīga, kāda reiz bija PSRS, bet to nav iespējams izdarīt bez 1991. gadā pazaudētās Austrumeiropas, tai skaitā Baltijas valstīm. Gandrīz visi vajadzīgie priekšnosacījumi ir panākti, tikai vēl jānodrošinās pret NATO 5. pantu, iespējams, tas tiks izdarīts ar Vitebskas tautas republikas izveidošanu Latvijas un Lietuvas tiešā tuvumā. Putins zina, ka neviens, it sevišķi vecā Eiropa neparakstīsies uz tiešu militāru konfrontāciju ar Krieviju.
Tāpēc mums ik pa laikam nākas pieciest Putina krievu pasaules robežu pēkšņu paplašināšanos uz citu valstu teritoriju rēķina, - ik reizi, kad Putinam rodas kaut kādas iekšpolitiskas problēmas pašā Krievijā. Tāpēc Moldovai ir Piedņestra, savukārt Gruzijai – Dienvidosetija un Abhāzija, Ukrainai – LNR un DNR, bet Armēnijai ar Azerbaidžānu – Kalnu Karabaha, liekas, ka kaut kas tiks arī Baltkrievijai. Vairums no šīm pseidovalstīm ir radušās Krievijas Bruņoto spēku mācību laikā vai kādu brītiņu pēc.
Putins nespēs piepildīt savu sapni, ja NVS valstis viena pēc otras uzgriezīs Kremlim muguru. Putins to nevēlas pieļaut, tāpēc cenšas darīt visu iespējamo, lai atgūtu zaudētās un šaubīgās postpadomju tautas ar visām zemēm savā ietekmes sfērā, izmantojot ne tikai maigo varu un propagandu, bet arī militāru spēku, bieži vien pielietojot visus šos līdzekļus uzreiz. Tieši tā – uzsākot hibrīdkaru! Kāpēc lai tas nenotiktu šogad septembrī plānoto mācību KAVKAZ-2020 laikā?
Krimas aneksija ir labs veiksmīga hibrīdkara piemērs, kas turklāt atklāti parāda Putina ambīcijas un nodomus. Krimas pussala ir viena no galvenajām lietām, kas bija nepieciešama Putinam, lai realizētu dzīvē to, kas neizdevās ne Hitleram, ne Staļinam. Putins to ieguva un tagad to ir pārvērtis par neieņemamu cietoksni, kas vēl ilgi būs kā suņa nagla Dienvideiropas pakaļā.
Tā var izzust tikai līdz ar Krievijas okupācijas režīma beigšanos. Kremlim ir vitāli vajadzīga Krima, lai dotu militāru triecienu Ukrainai, kontrolētu tuvumā esošās ES un NATO dalībvalstis, sniegtu atbalstu sev līdzīgajiem režīmiem Sīrijā, Lībijā un Balkānos, kā arī šad un tad parādītu zobus Turcijai. Vienreiz jau Krievijas Kaspijas flotile blieza ar raķetēm pa mērķiem Sīrijā, tagad ir pienācis laiks Melnās jūras flotei (MJF) parādīt muskuļus.
Pēc Krimas aneksijas MJF ir kļuvusi par agresorvalsts prioritāti. Pēdējo piecu gadu laikā MJF ir saņēmusi milzīgas summas, lai nodrošinātu tās uzturēšanu, pārapbruņošanu, modernizēšanu un jaunu kara kuģu būvniecību. Protams, tas, ka tas notiek Kremlim raksturīgā stilā caur vienu vietu, tas ir skaidrs, bet no tā tāpat Austrumeiropai nekas labs nav gaidāms, jo ar visu to šodien MJF ir vismaz 15 kuģi, kas apbruņoti ar Kalibr raķetēm, kuras var tikt aprīkotas ar kodolgalviņām, un to darbības rādiuss ir vismaz
Šo pašu raķešu dēļ vairs nav spēkā ASV un Krievijas reiz noslēgtais līgums par vidēja un tuva darbības rādiusa raķetēm. Turklāt Krimā atrodas Tu-22M3 stratēģiskie un Su-34 taktiskie bumbvedēji, kas var nest arī kodolbumbas. It kā šie lidojošie lūžņi tikšot modernizēti tuvākajā laikā. Cik zināms, Krimā tiek būvēti divi helikopteru kuģi. Putins sola, ka tie būšot unikāli. Kremļa propaganda uzsver, ka pats Putins personīgi bija ieradies, lai ieliktu šo kuģu ķīļus, tādejādi norādot uz šo projektu svarīgumu visā šajā elles ķēķī, kas parāda Krievijas agresīvos nodomus turēt bailēs visu Eiropu.
Neskatoties uz 1949. gada Ženēvas konvencijas par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā, Krievija vēsā mierā vervē okupētās pussalas iedzīvotājus dienestam krievu armijā. Krimas pussalā tiekot aktīvi propagandēts dienests bruņotajos spēkos, MJF un citās krievu spēka struktūrās.
Par nožēlu jāsaka, ka visas šīs propagandas uzsvars tiek likts uz jaunatnes un bērnu smadzeņu skalošanu, mazie bērneļi jau bērnudārzos tiek „iemācīti” mīlēt Putina krievu pasauli. Putina režīms to dara, lai arī nākotnē būtu drošs par pussalas palikšanu Krievijas sastāvā, kā arī turētu visu Melnās jūras reģionu „mazā stresiņā”. Protams, tiek rīkotas plaša mēroga mācības, kas vairāk līdzinās MJF sagatavošanai uzbrukuma operācijām, kurām vispār nav nekādas sakara ar aizsardzību.
Iespējams, ka tieši šajā reģionā varētu sākties tās briesmas, par kurām tik ļoti brīdina prokremliskie mediji un interneta troļļi, to skaitā Baba Vanga, jo Krimas militarizēšana notiek ne tikai strauji, bet arī visai kvalitatīvi, iesaistot MJF neskaitāmās militārās mācībās.
Arī šogad septembrī gaidāmās plaša mēroga mācības KAVKAZ-2020 nebūs nekāds izņēmums. Varbūt tāpēc tieši tagad Baltkrievijā notiek tas, kas tur notiek, un varbūt tieši tāpēc tagad Putins koncentrē savu armiju pie Ukrainas robežas, sūtot vienu tanku kolonnu pēc otras uz draudzīgajām pašpasludinātajām čečenu tautas republikām Austrumukrainā. Turklāt īsi pirms šodienas notikumiem Baltkrievijā pēkšņi saasinājās Armēnijas un Azerbaidžānas „draudzīgās” attiecības, par kurām vairs neviens nerunā.
Nav noslēpums, ka Putins sapņo par Ukrainu, ja ne par visu, tad par kādu tās daļu noteikti. Vienā no preses konferencēm jaunizceptais krievu diktators atgādināja ukraiņiem, ka „Melnās jūras reģiona teritorija (Причерноморье) ir no seniem laikiem piederējusi krieviem”, tādejādi informējot visu pasauli par saviem asiņainajiem plāniem. Vai kāds atceras, ko Putins un Kremļa propagandisti ir teikuši par Latviju un Baltijas reģionu kopumā?
Varam būt droši, ka pirms KAVKAZ-2020 mācībām aktivizēsies prokremliskie separātisti gan Baltkrievijā, gan Austrumukrainā. Starp citu, tas jau ir sācies! Visticamāk ukraiņiem nāksies saskarties ar provokācijām Hersonas, Odesas un Doņeckas provincēs.
Ļoti iespējams, ka šo mācību laikā Putina rīkļurāvēji pamēģinās savienot Krimu ar Kadirova čečenu okupēto Donbasu. Tas ļautu uzlabot un atvieglot loģistiku, nogriežot Ukrainai pieeju Azovas jūrai. Turklāt pēc „mācībām” Putins beidzot varētu svinīgi „pieslēgt” gan auksto, gan karsto ūdeni okupētās Krimas iedzīvotājiem. Tas tik būtu viens varens propagandas šovs!
Turklāt, lai paceltu reitingus savas tautas acīs, Putinam ir nepieciešams kārtējais konflikts – maziņš kariņš ar lielu uzvaru, kuras gūšanā šoreiz tieši MJF varētu nospēlēt galveno lomu. Vismaz viņam pašam tā liekas.
Ņemot vērā to, kas šobrīd notiek Baltkrievijā, ir vērts aizdomāties par Baltijas Ahileja papēdi, proti, Suvalku koridoru, jo šī gaiteņa abos galos ir Krievija, bet pa vidu NATO! Pēc savas būtības Kaļiņingradas apgabals ir tāda pati Krievijas militārā bāze kā Krimas pussala, nekas vairāk!
Visi šie fakti un skarbā realitāte liek saprast, kāpēc Putinam bija vajadzīga Krima un kāpēc viņam būtu vajadzīga vēl viena agresīva prokremliska tautas republika Baltkrievijā pie Latvijas un Lietuvas robežām.
P.S. Putins vienmēr ir izdarījis to, ko neviens nekad nebija iedomājies un nekad nebija gaidījis. Viss, ko pagaidām „dara” NATO un ES šai sakarā, nav svarīgi, jo neviens no vecās Eiropas tāpat kā līdz šim negribēs līdz galam atzīt, ka Putina režīms ir ļaunuma ass, kur nu vēl pieteikt karu Krievijas Federācijai. Kā redzam, NATO un ES cīnās ar sekām, nevis ar cēloņiem. Ar Hitleru arī reiz visi flirtēja, bet Staļinam piedeva – ar sekām netiekam galā vēl šobaltdien!
Avoti:
https://arc.construction/1874?lang=ru
https://vatastan.com/2020/08/05/putinjugends-krievijas-kara-berni/
https://www.tvnet.lv/5909514/baltijas-ahilleja-papedis-suvalku-koridors
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
