Iesaki rakstu: 
Pirmsvēlēšanu kaislības nu jau sit tik augstu vilni, ka parādās putas. Un tā nav tikai alegorija – viens otrs vēlēšanu aģitators jau burtiski satrakojies un sludina “ar putām uz lūpām”. Tāpat putas izceļ virspusē netīrumus.
Savukārt tie, kuri aicina ignorēt un nepiedalīties koloniālās administrācijas rīkotajā vēlēšanu šovā, stāv kā mūris un stoiski pacieš visus apvainojumus “gļēvā nekā nedarīšanā”, pasivitātē, vienaldzībā utt.
Lai gan esmu to jau izteicis, tomēr vēlreiz aizstāvēšu savu viedokli, kuru esmu jau paudis iepriekš un kurš nav mainījies. Pat nostiprinājies, raugoties uz vēlēšanu farsa sludinātāju aktivitātēm un pieaugošo agresiju retorikā.
Tātad kas mums ir? Par “vecajiem vēžiem” nerunāšu – ar viņiem viss ir skaidrs. Tieši pateicoties viņu nekaunībai un prettautiskajai darbībai, jaunajiem “taisnības cīnītājiem” un “gaismas bruņiniekiem” parādījusies spraudziņa, pa kuru uz veseliem četriem gadiem var ielīst Saeimas nama ērtajā krēslā ar stabilu finansiālo nodrošinājumu no sistēmas, pret kuru it kā paši cīnās.
Spraudziņu pavēra tautas negantās dusmas par medicīnisko teroru, inflācija un varturu klajā ņirgāšanās par Latvijas iedzīvotājiem. To sauc par “protesta balsojumu”, kas nozīmē “balso par mums, lai pavļutkariņi nebūtu pie varas”. Tā tik ir programma! Sak, - sliktāk jau nebūs!
Šāds kritisks fons ļāvis uz skatuves izlīst pat tādiem cilvēkiem, kuri sevi jau “parādījuši” agrāk. Es piekrītu savulaik Zadornova teiktajam, ka valsti nedrīkst vadīt tirgoņi vai saucamie “biznesmeņi”. Mēs taču visi lieliski saprotam, ka “atjaunotās” Latvijas vēsturē saradušies daudzie miljonāri par tādiem kļuva ne jau ar savu darbu, bet “shēmošanu”, kas tulkojumā nozīmē “ciltsbrāļu/māsu apzagšanu”.
Jāteic, ka apzagšana ieguvusi teju neticamus apmērus un kļuvusi par ikkatra LR iedzīvotāja ikdienu. Spilgts piemērs ir “veiksmes stāsts” ar Latvijas hidroelektrostacijām un elektroenerģijas astronomiskajiem rēķiniem. Man pat negribētos lietot vārdiņu “shēmošana”. Trula un nekaunīga zagšana...
Tirgonis vai “biznesmens” vienmēr domās par peļņu; viņa smadzenes un visa būtība ne uz ko vairāk nav spējīga. Jo lētāk nopirksi un dārgāk pārdosi, jo vairāk nopelnīsi. Jo mazāk samaksāsi darbiniekam - jo vairāk paliks pašam. Utt.
Tādēļ šādi cilvēki būtu jātur šāviena attālumā no valsts pārvaldes. Bet realitāte ir tā, ka pašlaik varturi, šķiet, visi ir ar korumpētu (lasi – deformētu) domāšanu. Un LR darbojas kā komercuzņēmums, kurš vadās pēc peļņas – zaudējumu principa. Šis modelis ir velnišķīgs, antihumāns pašos pamatos, jo paredz atbrīvošanos no visiem aktīviem un pasīviem, kuri nenes peļņu.
Tādēļ vajadzētu ļoti nopietni attiekties pret uzvalkos tērpto cilvēkēdāju paustajām idejām par saucamo “riska grupu” obligāto vai piespiedu “vakcināciju”. Šajā kategorijā ietilpst visi sirgstošie ar hroniskām kaitēm un cilvēki vecuma grupā 65+. Kāda sagadīšanās – tie ir cilvēki, kuri tikko zaudējuši statusu “darbaspēks” un nu grib sākt saņemt savu visu mūžu krāto pensiju. Cik zinu, Latvijā, ja cilvēks mirst nākamajā dienā pēc darba gaitu beigšanas, viņa pensija paliek “valstij”, vai ne?
Es personīgi uzskatu, ka Latvijā būt bagātam nav gods – vien retais ir kļuvis tiešām turīgs neshēmojot, neapzogot līdzcilvēkus vai nepiesavinoties citu darba augļus, respektīvi – neparazitējot.
Bet parazīti valsts pārvaldē, kā mēs redzam, atnes tikai ekonomisku degradāciju (parādi), demogrāfisku, intelektuālu, sociālu un tikumisku krahu.
Pirms laiciņa man bija saruna ar kādu cilvēku. Tā kā saruna bija ar politisku ievirzi, es pārstāvēju viedokli, kuru izsmējīgi dēvē par “vissirslikti”.
“Es nepazīstu NEVIENU, kurš slikti dzīvotu!” pauda mans sarunu biedrs. “Nu, saki – KĀ TEV TRŪKST? Tev nav, ko ēst? Tu dzīvo uz ielas?!”
Kad saskaros ar šāda līmeņa - “ledusskapja labklājības” izpratni, man kļūst skumji. Cilvēki nesaprot un negrib saprast, ka šī butaforiskā labklājība ir vien ziepju burbulis, kurš var plīst vienā mirklī. Jo šai “labklājībai” jau apakšā nekā nav! To balsta sadrukātie un Latvijā iepludinātie papīrīšu miljardi apmaiņā pret Latvijas zemi, dabas bagātībām un dzīvu cilvēku dvēselēm un miesām.
Latvijā simti tūkstošu cilvēku saņem algas bez jebkāda pienesuma sabiedrībai un tautai vai, pat kaitējot tai. Viņi palīdz aprīt mūsu un mūsu bērnu nākotni. Latvija pat sevi nespēj uzturēt, un tomēr daži gluži fanātiski tic kaut kādai “labklājībai”!
Esot pie pilnas apziņas un ar skaidru saprātu, neskatoties uz to, cik pilns ir mans ledusskapis, cik ērta māja un cik dārga ir mana automašīna, man nebūs labklājības.
Kamēr Latviju ārvalstīs pārstāvēs pediņš, bet iekšlietas kūrēs lezbe.
Kamēr valdības galva būs ASV pilsonis, bet prezidents – vispār nesaprotami, kas.
Kamēr Latviju ārzemēs pārstāvēs mākslinieki ar saviem “locekļu šedevriem”, es sevi neidentificēšu kā lojāls pilsonis.
Kamēr būs NĪN un tiesu izpildītāju patvaļa.
Kamēr pastāvēs augļošana un viņu lobijs valdībā.
Kamēr bērniem skolās vajadzēs smakt maskās.
Kamēr slimniekiem uz izmeklējumiem vajadzēs gaidīt pusgadu, bet citi nomirs, tos nesagaidījuši
Kamēr cilvēki veselām ģimenēm pametīs Latviju...
Ja tev tā ir labklājība, tad acīmredzot es dzīvoju citā vērtību sistēmā, bet tu – citā. Es no savas atteikties negrasos.
Tad, lūk, jaunizceptie deputātu kandidāti par to nerunā. Viņi nerunā vēl par daudz ko eksistenciāli svarīgu, bet par to – citreiz. Viņi knibina kreveli tautas nule aizdzijušajai brūcei - “lokdauniem”, piespiedu brīvprātīgajai vakcinācijai, atlaišanām no darba pēc sertificēšanās kritērija utt.
“Gaismas bruņiniekiem” faktiski ir izveidojusies simbioze (savstarpēji izdevīga sadarbība, kopdzīve) ar pašreizējo huntu, proti:
- Uz acīmredzamās varturu patoloģiskās nelietības, viņu personiskās nepievilcības un rudens perspektīvu drūmā fona “taisnības cīnītājiem” kliķe vajadzīga, lai varētu ļoti viegli izcelties, savukārt
- Koloniālajai administrācijai viņi vajadzīgi, lai - izņemot varturus, viņu ģimenes locekļus, draugus un ierēdņus - vēl kāds atnāktu uz “vēlēšanām”, tādējādi piešķirot tām “demokrātisku” ietvaru, leģitimizējot huntas varu un padarot tautu par līdzvainīgu un līdzatbildīgu līdz šim paveiktajos un plānotajos noziegumos pret to.
Kā kādreiz teica: “Abi labi – bāz tik maisā!”
Tik vienkārši...
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
