Iesaki rakstu: 
Kā pamatoti uzskata daudzi apskatnieki, tad pašlaik notiekošo un turpmāko kauju Donbasā iznākums ietekmēs ne vien Ukrainas likteni, bet arī notikumu attīstību Eiropā. Kā zināms, tad Kremļa žurkas politiskais uzstādījums pēc Kijivas ieņemšanas operācijas izgāšanās ir Doneckas un Luhanskas ieņemšana to administratīvās teritorijas robežās.
Tas viņam dos spēcīgu argumentu, pirmkārt, atbalsta nodrošināšanai plašās tautas masās pašā Krievijā, kas sakarā ar tā saucamo Ukrainas “demilitarizācijas” un “denacifikācijas” izgāšanos, ka arī ar neapmierinātību plašās mobilizācijas dēļ ir ievērojami krities. Otrkārt, tā būs platforma, lai uzsāktu “miera sarunas” no spēka pozīcijām.
Vārdus “miera sarunas” ieliku pēdiņās, jo nekāds miers Ukrainā un vēlāk arī Austrumeiropā nav gaidāms arī tad, ja “kolektīvie Rietumi” pieņems Kremļa ultimatīvās prasības. Pat, ja arī aktīvā karadarbība beigsies, tad būs dažādas provokācijas un ietekmes aģentu aktivitātes līdz brīdim, kad Kremlim izdosies Kijivā izveidot sev tīkamu valdību.
Var tikai iedomāties, kādu imperiālistiski šovinistisku bumu tas izraisīs Krievijā, tāpēc šaubīties par to, ka nākamās varētu Baltijas valstis un Moldova, nevajadzētu, un nav svarīgi, kādā secībā tas notiks. Kremlis saprot, ka šo mērķu sasniegšana ir jāpanāk līdz brīdim, kad Ukrainas puse spēs izveidot un nokomplektēt ar smago bruņojumu nepieciešamo brigāžu skaitu, lai uzsāktu pretuzbrukumu, tāpēc arī cenšas atspiest ukraiņus no viņu pozīcijām, metot kaujā arvien jaunas mobilizēto masas nerēķinoties ar zaudējumiem.
Nav noslēpums, ka pēdējo lēmumu rezultātā “kolektīvie Rietumi” sāk intensīvu smagās bruņutehnikas piegādi Ukrainai, ka arī atkal tiek cilāts jautājums par daudzfunkcionālo iznīcinātāju F-16 piegādi. Bērnudārzniekam ir skaidrs, ka bez gaisa telpas kontroles jebkurš pretuzbrukums ir lemts neveiksmei un tikai ar PATRIOT kompleksiem un droniem ir par maz, lai to nodrošinātu.
Man nav informācijas par Ukrainas gaisa spēku rīcībā esošajiem kaujas lidaparātiem, tomēr stipras aizdomas, ka to skaits ir nepietiekams un tehniskie raksturojumi arī atpaliek no Krievijas Gaisa spēkiem. Tas, ka pēdējā laikā Krievija reti izmanto savus lidaparātus triecieniem Ukrainas teritorijas dziļumā, vēl nenozīmē, ka to krājums ir izbeidzies. Cerams, ka Ukrainas un rietumvalstu izlūkdienestiem ir precīzāka informācija par šo jautājumu.
Ja ukraiņu rīcībā jau būtu viss iepriekš pieminētais, tad pat bērnudārzniekam ir skaidrs turpmāko notikumu scenārijs - ukraiņi atkāpjas dziļāk savā teritorijā, ievilinot pretinieku un piespiežot to izstiept loģistiku. Tiek veikts māņu pretuzbrukums citā virzienā. Tam seko trieciens ar HIMARS, izmantojot arī ATACMS raķetes, pa pretinieka noliktavām un komadcentriem.
Ar tanku ķīļu palīdzību tiek aplenkts pretinieka grupējums vai grupējumi (atkarībā no situācijas), vienlaicīgi nogriežot tos to apgādes līnijām. Tad artilērija un aviācija sāk metodiski iznīcināt aplenkto grupējumu līdz pēdējam okupantam. Tā ir klasika, kas ar dažām korekcijām strādā arī šodien (Guderiana taktika WWII).
Izlasot šo, lasītājam var rasties jautājums - kāpēc tāda steiga ar smagā bruņojuma piegādēm Ukrainai un tikai tagad. Faktiski tagad iet runa par to, kurš pirmais paspēs - Kremļa žurka vai ukraiņi. Lūk, mans viedoklis.
Jau pēc izgāšanās ar Kijivas ieņemšanu bija skaidrs, ka nekāda partizānu kara Ukrainā nebūs, bet būs pilna mēroga karš ar visa veida bruņojuma pielietošanu, turklāt, lai atbrīvotu savu teritoriju, Ukrainai būs nepieciešams smagais bruņojums un gaisa telpas kontrole. Par to rakstīju arī es vienā no saviem rakstiem mēnesi pēc krievu iebrukuma.
Varbūt bija nepieciešams sasniegt noteiktu skaitu ukraiņu bērnu upuru krievu sabumbotās pilsētās vai sagaidīt, kad pilnībā tiks sagrauta Ukrainas infrastruktūra, lai pēc tam varētu iepumpēt naudu tās atjaunošanā? Iespējams arī tas, bet ir vēl viens, vienkāršāks skaidrojums, un tā ir rietumvalstu politiķu elementāra mīšana no Kremļa žurkas uzbraucieniem.
Sākumā tas bija “otrā spēcīgākā armija pasaulē”. Izrādījās feiks. Tad sekoja kodolrungas vicināšana un kaut kādi tur multenēs rādīti superjaudīgi ieroči - kārtējais feiks (ja Kremļa žurka būtu gatavs pielietot Ukrainā taktiskos kodolieročus, tad sen būtu to izdarījis, par stratēģiskajiem vispār nav vērts runāt). Acīmredzot siltumnīcas apstākļos uzaugušiem un smalkās augstskolās skolotiem rietumvalstu politiķiem bija sveši tādi jēdzieni kā gopņiks vai gopņika uzbrauciens un tas, kā gopņiks noliekams vietā. Pašlaik saprašana rodas, diemžēl ar novēlošanos.
Slava Ukrainas tautai, pelnītu sodu korumpantiem un necilu galu krievu okupantiem!
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
